Mūsu brokastu galds ar katru rītu izskatās aizvien izsmalcinātāk. Īpaši tīkamu garšas salikumu šorīt sarūpē svaigā siera, kinzas, tikko vārītas olas un tunča salikums, uzlikts uz viegli grauzdētas maizes. Esam visas piecēlušās laikus, tāpēc brokastis ir lēnas un mierpilnas, tāpat ceļš līdz universitātei.
Rīta cēlienu pavadām, klausoties profesores Budes stāstījumā par Čārlza Dikensa darbu “Grūtie laiki” un tajā ietvertajiem pretstatiem. Pēc pauzes seko meksikāņu-amerikāņu pasniedzējas Katrīnas Galjegosas feminisma ievirzes diskusija, kurā runājam par ievērojamām sievietēm pagātnē un mūsdienās, kā arī par viņu piederību feminismam. Pasniedzēja pastāsta vairāk par, viņasprāt, spilgtām sievietēm, piemēram, Portugāles dibināšanā nozīmīgu lomu ieņemošo Mumadonu Dias, ģeniālo filozofi Sor Juanu, kuru kļuva par mūķeni, lai realizētu savu potenciālu, nigēriešu rakstnieci Chimamandu. No personālijām pārejam pie kolektīvās atmiņas un naratīviem.
Kad dienas oficiālā programma ir galā, mums vēl atliek neliela pauze līdz izklaides daļai. Ēst vēl negribas, tāpēc ar Madaru un Agnesi aizstaigājam līdz dabas vēstures muzejam. Jāteic kā ir, tā saturs ir diezgan žēlīgs. Vienīgā patiesi jaukā muzeja vieta ir dārzs, kur varam apbrīnot kafiju, plašu mētru kolekciju, pūķkokus un citus brīnumus.
Pēc muzeja dodamies uz funikuliera staciju, jo pēcpusdienā paredzēts brauciens ar to uz Monte Palace Tropical Gardens – tā šeit ir populāra tūristu atrakcija. Vagoniņa līnijas garums ir 3,2 kilometri un vidējais brauciens ilgst 18 minūtes. Dārzs kalnā veidots jau kopš 18. gadsimta, un tajā apmeklētāji var vērties ne vien augos, bet arī putnos, ēkās, mākslas darbos. Mūs sagaida jauka gide, kas iesākumā īsi iepazīstina ar dārza konceptu, tad izrāda mākslas galerijas un minerālu kolekciju, kas esot viena no bagātīgākajām Eiropā. Ejot pa dārzu, gide izceļ interesantākos eksemplārus – diženās sekvojas, kurām esot vien daždesmit gadu, tūkštošgadniekus olīvkokus, paparžu kokus ar dobajiem stumbriem.
Pie kāda krūma ar odziņām, gide apgalvo, ka tās ir ēdamas. Ko tad latvietim vairāk vajag, visi priecīgi iemet mutē pa kādai. Pēc brīža konstatējam kopīgu problēmu – kaklā parādās nieze, klepus, tāda kā viegla alerģijas sajūta. Laimīgā kārtā pēc minūtēm piecpadsmit nepatīkamā sajūta pāriet, bet ne aizdomas, ka tomēr esam kaut ko neriktīgu pagaršojuši. Ekskursijas noslēgumā gide priecājas ieraudzīt vistu. Izrādās, ka parka darbinieki, jokus mīlot, savulaik pievienojuši pāviem vienu vistas olu. Kad cālis izšķīlies, pāvi to adoptējuši, un vista uzaugusi, mācoties pāvu paradumus. Tagad viņa dzīvojot solo, bet joprojām kašājas un pārvietojas līdzīgāk pāviem nekā vistām.
Pateicamies gidei par stāstījumu un dodamies tālākā parka izpētē uz savu roku. Roberts mūs aizved uz vietu, no kuras var labi redzēt apkārtnes daili. Tur top viena no retajām mūsu kursa kopbildēm, gluži visi deguni gan te nav.
Tālāk dodos tāpat kā vista – solo. Aizskrienu vēl gabaliņu uz leju un tad sāku rāpties augšup, lai paspētu līdz funikuliera līnijas slēgšanai. Kopā ir jautrāk, bet vienatnē kadri ķeras labāk, īpaši vakarpusē, gan gaisma kļūst mīkstāka un siltāka. Lēnītēm pētot un bildējot, tieku augšā gana laicīgi. Braucot lejup, vagoniņus nedaudz šūpo vējš, kādā brīdī tas pat uz brīdi apstājas un karājas gaisā. Jokojot saku nejaušajiem kabīnes biedriem, ka vagoniņu darbalaiks ir beidzies. Šie smej un saka, lai aizdodu viņiem savu smuko džemperi, jo visiem te augšā ir nedaudz vēsi. Tik daudz komplimentu kā par sēņu džemperi, sen neesmu dzirdējusi. Šoreiz tie izskan franciski, es pat to saprotu!
Pēc īsās pauzes brauciens atsākas un drīz vien esam atpakaļ pie okeāna. Mani kāju spēki ir galā, tāpēc šoreiz izmēģinu tikt līdz mūsu mājvietai autobusā. Ienāku dzīvoklī pirmā, uzēdu pusdienvakariņas, ieeju dušā, nedaudz uzkopju māju. Pagatavoju tēju, nolieku blakus smaržīgas zemenes un atveru datoru. Tai brīdī atveras durvis un pārnāk kursabiedrenes ar jauniem augļiem un piedzīvojumiem.
