Pamostoties ir citādāka sajūta nekā parasti. Kad smadzenes pieslēdzas realitātei, top skaidrs, kāpēc – ārā ir tumšs un pamatīgi līst. Kamēr cepam pankūku kalnu brokastīm, tikmēr aiz loga top gaišāks. Kad sākam ēst, atkal gāž baltu. Savilkušas mugurā visu, kas pasargā no slapjuma, dodamies ārā. Tagad tikai smidzina, tomēr jāiet uzmanīgi, jo stāvās ielas ir diezgan slidenas.
Šodien mums ir izbraukuma diena. Pilsētas centrā sakāpjam autobusā un dodamies salu lūkoties. Tas ir neticami, kā šoferis spēj izmanevrēt lielo autobusu pa kalnu serpentīniem, mums atliek tikai apbrīnot viņa prasmes un skatus aiz loga. Laikapstākļi uzlabojas ar katru nobraukto kilometru un, kad esam tikuši pāri salai un atgriezušies okeāna krastā, lietus ir rimies un mums uzburta varavīksne.
Pirmā apstāšanās pauze ir pie ūdenskrituma pašā okeāna krastā, kuram dots Līgavas plīvura vārds (Veu da Novia). Sabildējuši to, nobraucam līdz apdzīvotai vietai Seixal, šoferis mūs izlaiž uz lielāka ceļa, līdz okeānam jātiek kājām. Esam gar sazaļojušiem mazdārziņiem un priecājamies par kupliem lokiem, kartupeļu lakstiem, kāpostiem un citiem labumiem. Pats okeāns šeit skalojam tumšu smilšu līcī, otrpus molam ir mierīgs ūdens. Uz mola akmeņiem satupuši krāsaini un diezgan lieli krabji, caurspīdīgajā ūdenī var vērot zivteles kā akvārijā. Lielākoties sarunas notiek par un ap peldēšanu – vai peldēt vispār un ja jā, kur. Redzu, ka Elīna ar Irmu iesākumā iepeld mierīgajā ūdenī, bet atzīt, ka tas ir diezgan auksts. Viņas pārvācas uz okeāna pusi, kur jau peldas vai gatavojas peldēt vairums kursabiedru. Es arī izveicu pārrunas ar sevi. Teorētiski, lai tiktu augšā norunātajā laikā, man vajadzētu doties atceļā uzreiz. Bet, ja nu šī ir vienīgā reize, kad izdosies iemērkties okeānā pie šīs salas krastiem? Ai, štrunts, jālien iekšā.
Ūdens arī okeānā šķiet vēss, bet ilgi seklumā nevar filozofēt, jātiek pāri melno jūraszāļu krikumiem, kas beidzas jau dažus metrus no krasta. Viļņi ir pieklājīgi, no kājām negāž, tikai motivē ātrāk mesties iekšā. Nedaudz papeldu, bet laikus lienu laukā, joprojām šķiet vēsi. Noskalojam dušā melnās smiltis, saģērbjamies un sākam rāpties kalnā. Tā kā pie autobusa jābūt pēc desmit minūtēm, atkal jājūdz zirgi. Madara un Dina velk, Agnese stumj un tā nu tiekam galā pat pirms dažiem citiem ceļabiedriem. Atliek vēl laiks ieskriet kafejnīcā pēc krēma kūciņām – zirgi ir jāpabaro!
Autobuss mūs ved tālāk kalnos, lai apmeklētu vienu no slavenākajām salas vietām – UNESCO pasaules mantojumā iekļautajam “Fanal Forest”. Par vietas popularitāti liecina pilnās autostāvvietas un garās automašīnu rindas gar ceļa malām. Kursabiedrenes saka, mašīnu ir šķietami vairāk nekā cilvēku, jo viņi izretojušies gana lielajā platībā. Nez kāpēc mēs visas bijām iztēlojušās tādus biezus brikšņus, kur jālaužas cauri lauru koku audzēm. Realitātē lielie lauru koki izretojušies gludā zālienā – pļaujmašīnas govju veidolā klīst apkārt un turpina uzturēt golfa laukuma cienīgu mauriņu. Esam 1150 metrus virs jūras līmeņa un pārvietoties uz augšu ir grūtāk nekā pie okeāna. Zirgi atkal ķeras pie darba, un drīz esam tikušas kalnam pusē. Tā kā mums šeit ir atvēlēta tikai stunda, tad saku meitenēm, lai otru pusi veic bez manis, es paklīdīšu pa glītu lēzenu pauguru.
Lēnītēm aplūkoju katru koku, kuru stumbri veido visdažādākās formas, tie ir mājas arī ķērpjiem, papardēm, sūnām. Šobrīd laiks ir diezgan skaidrs, bet te mēdzot būt pamatīga migla. Iedomājos, ka tad vieta noteikti iegūtu vēl varenāku un mistiskāku noskaņu, bet arī šodien ir ļoti skaisti. Runā, ka Gints Zilbalodis te iedvesmojies “Straumes” noslēguma ainām. Te tiešām ir, no kā iedvesmoties.
Kad esam sakāpuši autobusā un uzsākuši atceļu, atkal sāk līt. Mūsu pieskatītājs Fabiano sazinās ar kādu paziņu galamērķī, uz kuru bijām plānojuši braukt un uzzina, ka tur līstot pavisam traki. Tā nu tiek nolemts pēdējo apskates objektu izlaist un tā vietā piestājam ceļmalas krodziņā paēst pusdienas. Domājam, ka ar to programma ir noslēgusies, tomēr autobuss apstājas vēlreiz. Tie, kas vēlas, var aizstaigāt līdz pončas bāram. Lietus atkal ir atgriezies, un pēc labi paēstajām pusdienām galīgi negribas pamest silto autobusa salonu. Bet nu labi, jāiet apskatīties, kas šeit notiek.
Necilais ceļmalas bārs ir cilvēku pilns. Apmeklētāju acu priekšā cukurniedru rums lielos stikla traukos tiek sajaukts ar svaigi spiestu sulu un saldinātāju. Mēs ar Indru izvēlamies marakujas ponču, un bārmenis mums ielej glāzēs divas dzeltenas šļukas, kā arī noliek priekšā zemesriekstu toverīti. Tos graužot, čaumalas var mest uz zemes, tā pončas bāros esot pieņemts, ko arī visai uzskatāmi var redzēt, paraugoties apkārt. Dzēriens ir štengrs, bet diezgan gards. Gandrīz vai kārojas vēl viens, bet rinda attur no šādas domas. Drusku pavēdinām galvu, veroties kalnu galotnēs, tad kāpjam autobusā uz laižam atpakaļ uz Funšalu.
