Šonakt mums piešķīra segu, nakts paritēja silti un mierīgi. Brokastīs, kā jau ierasts, gaida omlete, tomātmaizes, kafija un kaķi. Lēnām ieturamies, lēnām augšupielādējas fotogrāfijas, lēnām sakrāmējamies un esam gatavi ceļam. “Trešajā dienā vispār viss šeit šķiet ideāli,” saka Eduards un es pilnībā piekrītu. Ņemu atpakaļ pirmās domas un nepatiku par šo vietu, patiesībā te ir patiešām jauki un, ja kādudien vietējie sapratīs atkritumu apsaimniekošanas svarīgumu, šī vieta izskatīsies pēc paradīzes. Jā, arī galva pēc vakardienas palmu vīna strādā kā pulkstenis, mēs gan to baudījām ļoti pieticīgā apmērā.
Šoreiz esam izvēlējušies iet uz autobusu placi nevis pa galveno asfaltēto ceļu, bet pa mazajām smilšainajām ieliņām. Vējš pūš sejā putekļu mākoņus, visās malās skraidelē kazas, aitas, vistas un bērneļi, kas, ieraudzīdami mūs, sveicinās un dod pieci. Vietējie pārvietojas lielākoties ar motocikliem, saceļot pamatīgas smilšu vērpetes. Pēc minūtēm 40 esam klāt, nopērkam biļetes līdz Ziguinchor, un sākam gaidīt. Busiņš izbrauks tad, kad būs pilns. Pagaidām ir aizņemtas mūsu un vēl divas vietas, pavisam busā ir astoņas vietas. Pēc pusstundas laimīgā kārtā pasažieri ir saradušies un vēl pēc pusstundas, kad bagāžnieks un jumts piekrautas ar mantu saiņiem, varam doties ceļā. Gaidot rezervējam palikšanu Ziguinchor divām naktīm, es ļoti ceru, ka tur būs pieejams siltais ūdens, jo mani mati lēnām uz bez maksas pārtop dredos. Katru rītu, paskatoties spogulī, esmu gatava piedalīties modes skatē kategorijā “Neparastākās frizūras”.
Iesākumā ceļš ir labs, un mēs pat attīstām ātrumu 70 km/h. Un tad sākas bedrīšu posms. Šoferis brīžiem brauc pa ceļa nomalēm, brīžiem līkumo pa ceļu kā slaloma sacīkšu braucējs, brīžiem teju apstājas un lēnām izbrauc bedres. Zaļa džungļu ainava mijas ar dubļainiem mangrovju laukiem, esam Casamance upes baseinā. Trāpām arī ceļa remonta posmā, kur strādnieki būvē šoseju no bruģakmeņiem. Pa ceļam vietām izlaižam kādu pasažieri, vietām izmetam kādu saini un pēc aptuveni četru stundu kratīšanās nonākam Ziguinchor autobusu placī. Gribam atrast lielo autobusu Dem Dikk stendu, lai nopirku biļetes atceļam uz Dakāru, bet izskatās, ka viņu stacija ir citviet. Redzam, ka uz Dakāru var nonākt arī ar minibusiem, bet, ja ietrāpīsies neērta vieta, tad nez cik stundas sēdēt tādā ne visai gribas. Šodien ir sestdiena, gribam braukt uz Dakāru parīt, pirmdien – izbraukt agri no rīta un vakarā būt galā. Kad prasām minibusu vietā, vai ar tiem var pirmdien aizbraukt uz Dakāru, vīri nez kāpēc šūpo galvas. Labi, iesākumā aizbraucam uz mūsu naktsmītni Camping Casamance – gribas nomazgāties pēc ceļa un beidzot izmazgāt matus. Mums ierāda tīri glītu istabiņu, bet brīdī, kad aizeju uz vannasistabu, pamanu, ka no ūdens krāna tek tik vāra tērcīte, ka tajā pat rokas var nomazgāt tikai ar grūtībām. Sameklēju kempinga pārvaldnieku un demonstrēju problēmu. Viņš ar google tulkotāja palīdzību dara mums zināmu, ka šobrīd nav ūdens spiediens. Visā pilsētā. Sasodīts!
Nu neko, sasvīduši un putekļaini atrodam taksometru, kas mūs aizved līdz Dem Dikk birojam. Tas atrodas dzīvojamās ēkas pirmajā stāvā un uzņēmuma nosaukums rakstīts ar roku uz lapiņas. Ieejot telpā, redzam četrus vīrus rosāmies ap lielāku un mazāku paciņu iesaiņošanu. Neviens no viņiem angliski neko nesaprot, bet kā nebūt paskaidrojam, ka gribam nopirkt divas autobusu biļetes uz Dakāru pirmdien. Vīrs jau paņem mūsu pases, izvelk biļešu pārdošanas termināli, bet tad paziņo, ka visas biļetes uz pirmdienas autobusu ir izpirktas. Labi, brauksim rīt. Nē, arī uz rītdienu biļešu nav. Sasodīts! Kartē nez kāpēc ir atzīmēts, ka Dem Dikk stacija ir gabaliņu tālāk, mēģinām iet turp, cerot, ka varbūt šis bija kāds kreisais kantoris. Kartē stacija ir, dzīvē tur ir tukša vieta. Ko darīt? Ar mikriņiem ir ērti vienoties tai pašā dienā, šaubāmies, vai varam ko nopirkt uz rītdienu, kur nu vēl parītdienu. Nolemjam aiziet līdz kuģu terminālim, izpētīt šo iespēju. Iepriekš bijām kuģa domu atmetuši, jo lasījām, ka braukt ar to ir dārgi. Nu jau ir vienalga, galvenais laikus paspēt uz Dakāru un lidojumu mājup. Pa ceļam vēl filozofējam, ka pastāv iespēja īrēt auto un arī lidot, vēl var braukt mikriņos no viena ciema uz otru, līdzīgi, kā tikām šurp, bet tā aizies pilna diena, ja ne divas.
Kad nonākam līdz ostai, saprotam, ka esam drusku nolaiduši fēleri, kases ir aizvērušās pirms desmit minūtēm. Lai kā mēs lūgtos apskatīt cenas un attiešanas laikus, kasiere saka, ka šodien viss ferme, nāciet rīt. Izdodas izspiest no apsarga, ka rītdien kuģis izbrauc 13:00, tas mums derētu. Bet, vai biļetes ir un cik tās maksā, to uzzināsim rīt. Atliek vien mierināties ar kādas iestādes uzrakstu, kas atradās ielā, pie pagrieziena uz ostu. Tur bija rakstīts “No panic”, teicu Eduardam, ka to mums vēsta pats Kosmoss.
Labi, izdomājam, ka rīt 9:00 būsim pie kasēm, cerot, ka varēsim tikt pie biļetēm, ja nē, uzreiz dosimies uz mikriņu placi un mēģināsim kaut ko sarunāt tur. Labi, šovakar vairs neko lietas labā darīt nevaram, jāiet kaut kas apēst. Netālu atrodas internetā slavēta viesnīca un bārs Le Perroquet, tur arī dodamies. Ūdens malā izveidota smilšaina terase ar galdiņiem un krēsliem, pasūtam alu un vakariņas. Arī bāra darbinieks saka, ka rīt prāmis izbrauc 13:00, arī internetā atrodam tādu pašu informāciju. Atpūtušies, paēduši un nomierinājušies, izlasām plakātus pie sienas un uzzinām, ka šovakar pilsētā notiek dzejas slams un koncerts. Līdz tam vēl ir vairāk nekā stunda laika, iziesim vēl caur tirgu. Kamēr tiekam līdz tam, ir kļuvis pavisam tumšs. Smiltis, pārtikas un nepārtikas preces, nerimstoša satiksme. Šai kņadā tieku pie jaunas kleitas un iespējas apmeklēt labierīcības mājās pie vietējiem, jo oficiālās jau ir slēgtas.
Laikus esam ieradušies kultūras pasākuma norises vietā, paņemam aukstas sulas un gaidām. Esmu pasūtījusi ingvera dzērienu un tas ir tik stiprs, ka teju vai jāraud. Ceru, ka arī ļoti veselīgs. Ar nelielu nokavēšanos uz skatuves kāpj skolnieki, cits pēc cita deklamējot dzejas rindas un tad korī uzdziedot dziesmu. Kā izrādās, tā ir iesildīšanās. Pēc tam uz skatuves kāpj vietējie dzejnieki un skandē pašsacerētas dzejas rindas. Uzķeru atsevišķus vārdus – jūra, klusums, vējš, tumsa, gaisma, feminisms, rasisms, Āfrika. Žēl, protams, ka nevaram uztvert runāto, tomēr arī vērot dzejnieku emocijas, izskatu, runas stilu ir gana interesanti. Pēc dzejniekiem seko nākamā performance. Uz skatuves kāpj ģitārists, daži dzejnieki un divi ilustratori. Paralēli dziesmām un dzejai, ilustratori zīmē vārdos pausto, vismaz tā mēs saprotam notiekošo. Tiešsaistē topošos darbus var redzēt uz ekrāna. Ir interesanti, bet jūtam, ka mūsu dienai vajadzētu likt punktu – abi sākam pārāk uzskatāmi žāvāties. Lecam taksī, ejam dušā (ūdens ir atgriezies, urrā!) un lienam palagos.
