Senegāla: lielais Abenes koks un krokodilu vērošanas tornis

Ticiet vai nē, šonakt bija vēsi. Mūsu bungalo atrodams vien palags, pret rītu bijām ietinušies tajā kā kūniņas. Uzaustot siltajai rīta gaismai, apkārtne izskatās tīri jauka, kad vēl paēdam brokastis, dzīve vispār šķiet lieliska. Saimnieks Roberto mums iesaka apmeklēt kaimiņu ciemu Abene, tur esot aplūkojams brīnišķīgs koks. Kāpēc ne!

Līdz kokam ir deviņi kilometri, septiņi no tiem ejami pa pludmali. Kad tiekam ārpus mūsu zvejniekciema robežām, pludmale kļūst tīrāka un gliemežvāku ir vairāk nekā atkritumu. Dažus no tiem ielieku somas kabatā, jācer, ka izdosies aizvest uz Latviju nesaplēstus. Tā nu mēs ejam un ejam, un ejam. Cerīgi skatāmies uz kāpām, jo šodien gribam izpildīt Lienes Porītes dienas vēlējumu – mums kopā ar Eduardu jānobildējas romantiski smilšainā vietā. Labi, uzdevums gluži tā neskan, bet ir atsūtīta fotogrāfija prototipam. Atraduši labāko iespējamo kāpu, pārģērbjamies goda drānās, tad es vairākas reizes skraidu starp Eduardu un uz taimeri uzliktu telefonu, līdz tiekam pie daudz maz līdzīga rezultāta. Liene, cerams, ka ģeldēs, un paldies!

Kad lielākā ceļa daļa mērota, piekrastē sāk parādīties koka soliņi, nojumītes un kioski – te var dabūt spirdzinājumus un ko uzkožamu. Izsalkuši vēl neesam, bet kaut ko padzerties varētu, vislabāk svaigu kokosriekstu. Jā, protams, to varot dabūt, lai tik piesēžam. “Viņš laikam aizgāja kāpt palmā,” saku Eduardam. Tas bija domāts kā, joks, bet pēc desmit minūtēm vīrs parādās ar mačeti un trim svaigiem riekstiem. Laikam tiešām tikko tos no palmas noķeksējis. Vēl brītiņš jāpaciešas, kamēr viņš tiek vaļā no zaļās mizas, tad jau varam malkot veldzējošo dzērienu. Kad rieksts izdzerts, palūdzam, lai saimnieks saskalda cieto mizu un mēs tiekam pie augļa mīkstuma. Viņš ne tikai pārcērt riekstu uz pusēm, bet jau izņem un sašķērē mums balto mīkstumu. Saule un zvejnieku laivas šūpojas viļņos, palmas zari vējā, šis ir brīnišķīgs brīdis. Pateicamies un dodamies tālāk.

Drīz jau kāt ir Abene ciems, arī šeit galvenais rūpals ir zvejniecība. Kāds vīrs mūs pasauc, lai uzmetam aci langustiem, pats esot ķēris. Laivu ēnā sievas ķidā zivis, sprauž uz iesmiem, lai kūpinātu. Pavērojam zvejniekus, tad griežam iekšā ciematā, lai dotos koku lūkoties. Klāt ir pusdienlaiks un pa ceļam pamanām ēstuvi, kur jau kāds ieturas. Ejam arī mēs iekšā un pasūtam to, kas ir pieejams – šoreiz tas ir tradicionāls senegāliešu ēdiens Thiebou Dieune – zivs ar rīsiem un piedevām. Paēdam, tad gan taisnā ceļā ejam pie koka.

Šo koku, kā arī vēl vienu milzi var redzēt jau pa gabalu. Svētais koks, Ceiba – “Bantam Wora” patiesībā ir seši kopā saauguši “fromage-tree” koki, tas skaitoties lielākais Rietumāfrikā. Kas tas ir latviešu valodā, neprasiet. Ja ziniet, uzrakstiet :). Bet koks ir patiesi iespaidīgs, diemžēl ne mazāk iespaidīga ir atkritumu izgāztuve gandrīz blakus kokam. Ja ir kaut kas, pie kā Āfrikā nevaru pierast, tie ir atkritumu lauki. Esam jau aplūkojuši koku un nobildējušies, kad mūs beidzot pamana divi vietējie, kas raitā solī steidzas iepazīties un nevis prasa, vai mēs ko gribētu uzzināt, bet apgalvo, ka mums ir jāklausās par koka vēsturi. Šoreiz nebūs. Sakām, ka visu jau zinām, un viņi paši mums iedod labu atrunu, pavaicājot, vai esam jau šeit bijuši. Sakām, ka jā, un tad šie mums liek mieru.

Labi, tagad laiks doties mājup. Roberto teica, lai ņemam taksi, kas maksā ap 4000 frankiem vai motociklus, samaksājot vedējiem katram pa 1000 frankiem. Tomēr brīdī, kad nonākam ciema centrā, kustību uzsāk minibuss. Vai jūs esat ceļā uz Kafountine? Pasažieri māj ar galvu un mēs kāpjam iekšā. Lieliski, abi tiekam līdz mūsu ciemam par 800 frankiem. Ejam pa centrālo ielu mājup, gribam nopirkt vakaram ūdeni, sulu, arbūzu un bunuk, vietējo palmu vīnu. Veikalā tiekam pie ūdens un sulas, bet, kad prasām par bunuk, pārdevējs par mums iesmīn. Arī mūsu naktsmītnē tāds nav, kad prasījām kokosriekstu vīram, viņš teica, ka var nosūtīt darbinieku uz mežu, tad vakarā mums būs dzēriens. Nē, nē, tādas klapatas mēs negribam. Pie vienas no lielajām arbūzu kaudzēm palūdzam mazu arbūziņu, mums par 600 frankiem izsniedz 3 kg smagu eksemplāru. Klau, varbūt jūs zināt, kur var nopirkt bunuk? Jā, skaidra lieta, ir jāiet pie vietējiem “kandžas dzinējiem”. Vienojamies, ka mēs pasēdēsim un pagaidīsim tepat, bet viens no tirgoņu tēvočiem aizskries pēc palmu vīna. Iedodam tukšu ūdens pudeli, pasūtam vienu litru, kas maksā 500 frankus.

Tā nu sēžam un tērzējam ar arbūzu tirgotājiem, kas vāra vakara tēju, turpat blakus viņu biedri sit kārtis, vairums šejieniešu ciešami runā angliski. Viņi vaicā, kā mums patīk ciems, sakām, ka viss ir labi, ja vien nebūtu to atkritumu kalnu. Jā, vīri piekrīt, ka tā ir problēma, cilvēku domāšanu un rīcību esot grūti mainīt. Pēc minūtēm desmit tēvocis atgriežas, maisiņā ietinis pudeli ar bālu šķidrumu. Pasmaržojam, tā kā ierūgušas bērzu sulas. Pateicamies par izpalīdzēšanu, un ar smagu somu soļojam mājup. Ejam pa pludmali, jo mums tā šķiet īsāk, kā arī varam pavērot zvejas laivas sudraba okeānā.

Pa ceļam uz bungalo satiekam Roberto, kurš saka, ka piemājas aizaugušajā ezerā var vērot ne vien putnus, bet arī “kokodril”. Mums pēc mirkļa pielec, ka tas nozīmē “krokodile”. Un arī tas, ka pie mūsu mājām nav vis putnu vērošanas, ka bijām domājuši, bet gan krokodilu vērošanas tornis. Roberto aiziet pēc tālskata, tomēr, lai kā arī pūlāmies, nevaram neskatīt ne kokodrilu, ne krokodilu. “Viņš tur ir, es galvoju!” saka Roberto un rāda mums telefonā fotogrāfijas ar brangu Nīlas krokodila tēviņu, kas bildētas šepat. Labs ir, sakām, ka līdz vakariņām pasēdēsim tornī un pavērosim ezeru.

Putnu bari laidelējas šurpu turpu virs ūdens klaja, starp zālēm peld garas ūdensputnu kolonnas, no otra krasta skan tradicionālās mūzikas skaņas, kuras papildina aicinājums slavināt Allāhu. Pilnīga kakofonija, kas tomēr savdabīgi sader kopā. Šī zeme lepojas, ka tajā mierīgi var līdzās pastāvēt dažādas kultūras, valodas un reliģijas.

Tā kā krokodils mums nerādās, tad ejam vakariņās. Kaķi ir klāt pirms šķīvjiem. Īpaši nepacietīgs ir mans mazkaķis, kurš, parādoties vakariņām, dodas taisnā ceļā pie šķīvja. Mēs šo noliekam uz krēsla, kur pasniedzam atvēsinātus zivs gabaliņus, lielie kaķi uz grīdas tiek pie maizes, ādām un asakām. Kad visi paēduši, dodamies uz mūsu bungalo terasi pasēdēt un izdzert palmu vīnu. Tas ne tikai smaržo, bet arī garšo kā raudzētas bērzu sulas vai piena sūkalas. Ne pārāk labi, ne pārāk slikti. Redzēs, kā būs rīt.