No Gambijas uz Senegālu ar sešiem transporta līdzekļiem

Pieceļamies līdz ar gaismu, bet, kamēr ieejam dušā, sakrāmējam somas un ieturam brokastis, jau ir deviņi. Tad Eduards vēl uz atvadām pieķeras veikt pēdējos saimnieka datora sačubināšanas darbus, kuriem ik pa laikam nepieciešama Džordža klātbūtne, bet viņš skraida starp simts darbiem un problēmām. Lielākā no tām ir tāda, ka platforma Booking.com tieši pirms tūrisma sezonas sākuma dēļ it kā nesamaksāta rēķina dēļ (kas patiesībā ir samaksāts), grib bloķēt šīs viesu mājas kontu. Tad nu Džordžs, sodīdamies par šo situāciju, paralēli vada nepieciešamās paroles, līdz datorlietas izskatās sakoptas. Tad gan pateicamies saimniekiem par uzņemšanu, uzaicinām ciemos un veļamies lielā ceļa virzienā.

Tā kā vakar apguvām mikriņu braukšanu, tad šodien jau ielecam vienā līdz Turntable pieturai, tur uzreiz tiekam iekšā nākamajā busiņā uz Brikama pilsētu. Izkāpuši cilvēku pilnā vietā, dodamies uz tādu kā autoostu, noskaidrot, vai nevaram no šejienes pa taisno tikt līdz Kafountine ciemam Senegālā. Nē, šī autobusu kompānija nodrošina transportu tikai Gambijā, lai dodamies uz Serrekundu. Kā tad, tas ir krietnu ceļa gabalu atpakaļ. Ja nevar uzreiz tikt uz priekšu vienā rāvienā, tad jādodas maziem solīšiem, no ciemata uz ciematu, šo mācību vislabāk izkopu Indijā. Tad nu nolemjam tālāko ceļu mērot pa posmiem un, kā vēlāk izrādās, tā ir ļoti laba stratēģija, tomēr pieļaujam vienu neapdomību. Tā kā lielā šoseja iet gar Brikamu, tad saku Eduardam, ka jāatgriežas uz tās, lai noķertu busiņu uz nākamo miestu. Teju pusstundu ejam svīzdami, smiltis mīdami un rīdami. Tad beidzot klāt ir lielā šoseja. Jā, busiņi te brauc garām, bet tie visi ir pilni, katrā ziņā uz mūsu mājieniem apstāties neviens nereaģē.

Tā kā stāvam tieši blakus aptiekai, saku Eduardam, lai viņš turpina māt busiņiem, man jāaiziet nopirkt vēdera mierinājums. Tikusi pie zālēm, palūdzu vēl baltu papīra lapu, uz kuras uzrakstu divu tuvāko ciemu nosaukumus, varbūt tas palīdzēs apturēt transportu. Turpinām stopēt jau ar uzrakstu rokās, bet nekas diži nemainās. Pēc brīža iznāk aptiekāre un saka, ka mums ir mazas cerības šeit tikt kādā no busiņiem. Tajos pasažieri sakāpj pilsētā, un šeit brauc pilni, lai ejam atpakaļ uz centru. Tam nu gan neesam gatavi. Labi, aptiekāre saka, ka aizies parunāt ar kādu taksistu, varbūt tas mūs par ne pārāk bargu naudu var aizvest. Taksis atrodas, nauda ir pusbarga, bet jātiek uz priekšu ir. Pateicamies par palīdzību un sēžamies auto.

Taksists mūs izlaiž pie žandarmu posteņa, pastāstot, ka mums vajag nonākt līdz robežpilsētai Jiboro. Nekādu problēmu. Žandarms saka, lai sēžamies uz soliņa ceļa malā, viņš pasauks, kad brauks mums vajadzīgais busiņš. No taksometra mēs jau laikus atsakāmies. Gaidām zem liela mango koka, un piepeši sajūtam, ka no gaisa krīt kaut kas slapjš. Vēl vakar prasījām, vai ir iespējams, ka sausajā sezonā līst un mums teica, ka tas esot ļoti liels retums. Un tagad mēs piedzīvojam visās vārda nozīmēs retas lietus lāses. Garām pabrauc daži pilni busi un tad žandarms aprunājas ar taksi, un tas ir ar mieru mūs un vāl divus vīrus aizvest līdz robežai tikai par mazliet lielāku naudu nekā jāmaksā autobusā. Labs ir, braucam!

Vīri izkāpj pusceļā, šoferis turpina vest mūs divus. Līdz robežai atlikuši nieka divi kilometri, kad šoferi aptur žandarmi un lūdz uzrādīt braukšanas dokumentus. Viens no tiem ir bezgalīgi daudzas reizes locīta papīra lapa ar caurumiem – tā vairāk neturas nekā turas kopā. Izskatās, ka lapa žandarmu meitenēm nepatīk, viņas sāk strīdēties ar šoferi un viss beidzas ar to, ka auto nodzen malā un šoferis aiziet ar meklēt taisnību. Neko, mēs sēžam un gaidām. Pēc minūtēm desmit kaut kas ir atrisinājies un mēs turpinām ceļu.

Izkāpjam tieši pie Gambijas robežposteņa, tur viss norit skaidri un ātri. Kad turpinām ceļu, mūs apstāj vīri ar močiem, varot aizvest līdz Senegālas robežai. Kā, tā taču tepat, kilometra attālumā. Nē, esot 3 km. Izpētām vēlreiz karti, tiešām gandrīz 3 kilometri. Protams, varam aiziet, bet gribas ar to mocīti pabraukt. Nokaulējuši cenu trīs reizes zemāku, sēžamies zirgos un laižam uz Senegālu. Ceļš ir tukšs, gar ausīm un nāsīm svilpo piparmētru vējš.

Mūs izlaiž iepretim Senegālas robežsardzei, bet viņi tikai uzmet aci mūsu pasēm un neko neatzīmē, zīmogus nespiež. Žestu valodā prasu, kur zīmogs, šie rāda, lai ejam uz priekšu, tur būs Police post. Tiešām, pēc kāda puskilometra ceļa malā parādās būdiņa ar šādu uzrakstu, tur iespiež pasē zīmogus un novēl labu viesošanos Senegālā. Nu, vai kaut ko tamlīdzīgu. Precīzu informāciju vairs neuzveram, jo esam atgriezušies franču valodas zemē.

Valoda nav šķērslis, lai atrastu un sarunātu kolektīvo transportu uz Kafountine – netālu no robežas atrodas busiņu placis. Vienīgā bēda ir tāda, ka transports sāk kursēt tad, kad tas ir pilns. Mūsējam auto pietrūkst tieši viens cilvēks. Vai mēs nevēlamies par viņu samaksāt? Nē, nevēlamies. Turpinām gaidīt un jūtam, ka pārējie sāk dīdīties. Beigās vienojamies, ka tukšo vietu samaksājam uz pusēm. Kolīdz iedodam šefam naudu, bagāžnieks un durvis aizveras, sākam kustēt.

Brauciens ir nepilnu stundu ilgs, mūs izlaiž Kafountine busu placī. Tur noskaidrojam, ka transports uz Ziguinchor pilsētu, kur mums jānonāk pēc pāris dienām, kursē katru dienu ik pēc stundas (vietējā izpratnē, kad atnāk gana daudz pasažieru). Esam rezervējuši naktsmītni starp ezeru un jūru, dodamies turp kājām. Pēc krietnas pusstundas bridiena beidzot esam klāt. Biju iztēlē uzzīmējusi, kā mēs tiekam sagaidīti ar vēsa ūdens glāzi, pavadīti līdz istabai, kur varam iekrist dušā un palagos. Ieejot eco-lodža teritorijā iesākumā vispār nemanām dzīvību, tad beidzot mūs uzrunā vietējais franču valodā. Kopā aizejam līdz recepcijai/restorānam, kur ir vēl divas vietējās meitenes, kas arī runā tikai franciski. Tik daudz, ka esam rezervējuši 2 naktis, viņas saprot, bet izskatās, ka tā viņām ir pirmā dzirdēšana. Tiek sazvanīts kāds cilvēks, laikam īpašnieks, izklāstīta situācija. Jā, lai pasēžam un pagaidām, mums sagatavos istabu. Pie reizes sarunājam tepat arī vakariņas, negribas mērot diezgan garo ceļu uz pilsētu.

Kamēr sēžam un gaidām, mūs apsēž divi lielkaķi un divi mazkaķi. Apsolām viņiem daļu no mūsu vakariņu zivs un ejam nolikt mantas, jo istaba esot gatava. Mūs ieved nelielā bungalo, par kura jumta norobežotību ar ārpasauli nav pārliecības, saprotam, ka te ir sausā tualete un duša ar auksto ūdeni. Eko-šmeko, ko lai dara. Noskalojusies aukstā dušā, uzmundrinu Eduardu: “Aizejam uz pludmali, tā ir gluži blakus. Nekas, ka šī vieta varbūt nav gluži tāda, kā iztēlojamies, pludmale noteikti ir brīnišķīgi skaista, pavadīsim laiku tur.”

Doma par skaisto pludmali nav gluži no fantāzijas pagrābta, tādu palmu-balto smilšu bildīti sūtīja Dakāras Airbnb saimnieks Maikls, raksturojot šo pieokeāna ciemu. Īsais ceļš uz pludmali ir skaists, bet brīdī, kad nonākam pie vārtiņiem, lai izietu publiskajā telpā, ieraugām visai neparastu skatu. Mēs okeānu faktiski neredzam, jo to aizsedz laivas. Esam milzīgas vecu un jaunu pirogu novietnes vidū. Tur, kur nav laivas, tur ir atkritumi. Tiekam līdz ūdens klajam – cik tālu vien var redzēt, arī okeāna viļņos šūpojas pirogas. “Zvejniekciems”, konstatē Eduards.

Skats pat būtu itin jauks, ja ne tie atkritumi – viss liedags ir plastmasas sūdu pilns. Paejamies nelielu gabalu ostas virzienā, tad griežam atpakaļ, jo tuvojas norunātais vakariņu laiks. Kamēr gaidām ēdienu, sasveicināties pienāk saimnieks no Spānijas. Viņš atvainojas, ka mūsu rezervācija nedaudz pazudusi izplatījumā, jo viņš šodien bijis mangrovēs, kur interneta signāls ir visai vājš.

Kolīdz atnes vakariņas, klāt ir arī trīs vienādi kaķi. Viņi nesmādē neko no piedāvātā, pat maizi un kartupeļus. Kaķiem pievienojas arī suns ar līdzīgu ēdiena gaumi un pašās beigās ap stūri parādās viens no mūsu mazkaķiem. Viņš metas virsū teju plikai asakai, ko lielie nav atzinuši par ēdamu. Uzceļam mazo uz beņķa, kur nav konkurentu, un praktiski visa atlikusī zivs tiek viņam. Visu Āfriku mēs nevaram pabarot, bet četrus kaķus un vienu suni varam.