Brokastīs apēdam dienišķo maizi, olu un Malaronu, tad sametam mantas somās un uznesam tās uz saimnieku apartamentiem. Tie ir vēl skaistāki par viesiem paredzētajiem, arī mūsu istaba ir burvīga. No otrā stāva paveras lielisks skats uz visu īpašumu, kā zila acs tā vidū mirdz baseins. Eduards kādu brīdi komunicē ar saimnieka datoru, kuram piemetušās IT likstas, es apdaru steidzamākās Latvijas lietas, un esam gatavi šodienas piedzīvojumam.
Vakar vietējā meitene mums izstāstīja, kā tikt uz netālo Lamin pilsētu ar sabiedrisko transportu, esam apņēmības pilni to īstenot. Pirmos divus kilometrus līdz lielam satiksmes aplim ejam kājām, tad nostājamies ceļa malā un mēģinām saprast, kurš no minibusiem brauc uz Lamin. Pēc īsa apjukuma pareizais busiņš atrodas, tiekam iestūķēti beņķī pie vietējiem, un ceļš var sākties. Visu braucienu busiņa konduktors stāv izliecies pa logu un skaļā balsī sauc: “Lamin, Lamin, Lamin”. Ja kāds reaģē atsaucīgi, buss apstājas un uzņem pasažieri, ja kāds grib izkāpt, tikai jāpiebiksta konduktoram. Brauciens maksā 25 dalasus (33 centus) un pusstundas laikā esam tikuši līdz Abuko dabas rezervātam. Tur par ieeju jāšķiras no 300 dalasiem (3, 98 eiro), un varam klīst pa džungļiem. Šī ir daudz mazāk apmeklēta vieta nekā vakardienas Pērtiķu mežs, tāpēc neviens gids mums neskrien pakaļ, varam mierīgi apskatīt visu savā ritmā. Kādā brīdī gan noder tas, ka uz takas parādās vēl viens cilvēku bariņš, kuru pavada vietējie, jo viena no centrālajām takām ir applūdusi, un grupa mums palīdz atrast apvedceļu.
Kopumā džungļi ir karsti un mierīgi, vienīgi jāuzmanās, lai neuzkāptu uz kādas kājas simtkājim vai nešķērsotu ceļu skudru ceļam. Ik pa laikam krūmi iečabas un var manīt kādu pērtiķi pazibam vienā vai otrā takas malā. Kad tiekam līdz takas galā ierīkotam mini zoo dārzam, tā laikam to var nosaukt, pērtiķu bari kļūst lielāki. Arī šeit tūristi viņus baro ar zemesriekstiem, tas dzīvniekus pievilina. Vēl divas pērtiķu sugas var vērot iežogojumos. Redzam lielākus žogus tālāk un ejam apskatīt, kas tajos mīt. Izrādās, hiēnas. Un viņas ir milzīgas! Es biju iedomājusies hiēnu kā vidēja suņa izmēra dzīvnieku, bet šīs izskatās pēc mežacūkas un zebras krustojuma. Brīvā dabā tādu sastapt būtu mīzelīgi.
Atpakaļceļā atkal redzam tos pašus iemītniekus, kurus jau manījām turpceļā, un tad jau parks apskatīts, var doties tālāk. Dažu kilometru attālumā atrodas Lamin Lodge, no kuras var izbraukt ar laivu pa Gambijas upi un pavērties magrovju audzēs un austerēs. Pa smilšainiem un ļoti piedrazotiem ceļiem nonākam galā, tur ūdenī peld laivas, pusdieno vēl daži tūristi, bariņš vietējo bīda biznesu un dara savas lietas. Mums piesitas viens puisis, sākumā esam atturīgi, bet beigās vienojamies par izbraucienu ar laivu. Droši vien varēja kaulēties vēl, bet vienojamies, ka par pusstundas izbraucienu abi samaksāsim 1000 dalasus (13, 26 eiro). Pirms tam vēlamies uzēst pusdienas un, neko ļaunu nenojauzdami, pasūtam vistu ar kartupeļiem. Un gaidām, gaidām, gaidām. Kad prasām, kad būs maltīte, saņemam atbildi: “soon”. Finālā pie ēdiena tiekam pēc 50 minūšu gaidīšanas un šis nav nekāds Mišelina restorāns. Bet, paēduši esam, un gatavi braukt.
Kapteinis Ali kopā ar pavadoni izstūrē laivu atklātos ūdeņos, varam vērot austeres uz magrovju saknēm, drīz tās tikšot vāktas. Ūdens klaja vidū noskaidrojas pārpratums – es biju sapratusi, ka aši aizbrauksim uz salu, kur aug lielais Silk Cotton Tree, un laidīsim atpakaļ. Bet nē, to pusstundā naaro iespēt, tas jau esot garais brauciens. Beigās vienojamies, ka mēs draugiem izstāstīsim, cik Ali ir labs un cik viņam smuka laiva (laiva tiešām ir vissmukākā visā flotē), bet viņš mūs tomēr aizvedīs līdz kokam.
Svarīgs faktors ir tāds – atbraucot šurp rīta pusē, ar laivu pa mangrovju tuneli var aizbraukt līdz pašai salai, jo ir paisums, savukārt pēcpusdienā un pievakarē, diezgan liels gabals jāmēro pa dubļu lauku un jābrien pa ūdeni, jo ir paisums. Mēs, saprotams, piedzīvojām dubļu atrakciju un arī tā ir laba pieredze. Aizbriduši līdz salai un tur atkal apāvuši kājas, dodamies pie koka. Tā priekšā gaida vietējais, kura atbildībā ir stāsti par koku, tad nu vīrs mums rāda, kurā zarā saskatāms ziloņa profils, kurš ir fotostūrītis un kur var ielīst koka dobumā. Lielākais Silk Cotton Tree Gambijā ir ļoti iespaidīgs, patiešām priecājamies, ka izdevies līdz tam nokļūt. Piešķiram puisim mazu naudiņu par stāstu un brienam atpakaļ uz laivu, tad kuģojam krastā. Ūdens līmenis ir tik zems, ka vairākas reizes uzskrienam uz sēkļa.
Tikuši galā, pateicamies Ali par jauko pieredzi un kāpjam auto, kas par 100 dalasiem (1, 32 eiro) aizvizina mūs līdz šosejai. Pirmais mikriņš, uzzinājis, ka mums vajag uz Turntable, saka, lai lecam tik iekšā. Šoreiz konduktors ir ļoti jauns zēns, man izskatās, ka viņam ir kādi 11, 12 gadi. Kad pajautāju viņa vecumu, puisis apgalvo, ka viņam ir 15. Un visu ceļu griež galvu uz mūsu pusi un koķeti smaida. Cik nu darba pienākumi to ļauj, jo arī viņš pusi brauciena pavada, izkāries pa logu un bļaudams galamērķa vārdu. Turntable aplī izkāpjam tumsā, sastrēgumā un putekļos. Cik nu aši spējam, tiekam no tā prom, un kātojam mājās. Pa ceļam vēl nedaudz samainām naudu, ieskrienam bodē kaut ko paķert brokastīm, un pēc 15 minūšu pastaigas pa tumšām ielām, esam mūsu mājvietā. “Jūs izskatāties noguruši,” saka mājas saimnieki, mēs varam tikai māt ar galvu un piekrist šim apgalvojumam. Nomazgājuši dušā putekļus un daļu noguruma, ejam vakariņās. Džordžs saka, ka grib dzirdēt, kā pagājusi mūsu diena. Mēs arī īsi izstāstām visus piedzīvojumus, tad runas pievēršas Latvijai. Mēs turpinām vakar iesākto kārdināšanu, stāstot par Latvijas dabu, sēnēm, ogām, bērzu sulu un citiem jaukumiem. Džordžs tik brīnās un saka, ka būs vien kādu dienu pašam jābrauc to visu skatīt.
