No rīta arī internets izskatās atpūties un ar nelielu pierunāšanu augšupielādē visas bildes. Mēs tikmēr palūdzam saimniekiem krūzītes un karstu ūdeni, pagatavojam kafiju un klāt piekožam lavašu ar sieru un tomātu, kā arī dienišķo malārijas tableti. Paēduši sapakojamies un esam gatavi doties tālāk. “On the road again?”, it kā saka, it kā nodungo saimnieks. Piekrītoši pamājam, pateicamies par izguldīšanu un lielisko mūziku, un, uzvēluši somas plecos, ejam dienā.
Pirmais posms nedaudz jāpaiet atpakaļ, tad esam blakus vietai ar uzrakstu “Dabas taka”. Tā ir neliela taka, kad ved cauri mitrājam, šo apkārti iecienījuši putnu vērotāji, arī mums pa priekšu iet ļaudis ar binokļiem un lieliem foto objektīviem. Mēs esam apkārtnes, krabju, puķu un kukaiņu vērotāji! Visvairāk mūs sajūsmina mazie krabīši, kas dzīvo dubļu alās. Kolīdz kāds tuvojas, tie veikli salien alās, bet, ja mirkli pagaida, tad viens pēc otra, spīles vicinādami, tiek atsāk savu sirtaki gājienu.
Atceļā ir atvesta svaiga maltīte grifiem, tie lidinās un cienājas uz nebēdu. Piepeši sākas ļembasts – teju viss bars vienlaikus paceļas debesīs un ķērc. Ir uzradies konkurents. Kāds klaiņojošs suns, pamanījis maltītes iespēju, metas putnu vidū pēc gaļas. Vietējie darboņi suni patriec.
Mēs dodamies uz pludmali, šodien lielāko dienas daļu iesim gar okeānu – karte rāda smiltis, cerams, tā nemānās. Pa ceļam uz pludmali esam atšuvuši jau vismaz 10 piedāvājumus ekskursijām, suvenīriem un mūžīgai draudzībai. Diemžēl arī pie okeāna tas nebeidzas. Jebkuras iestādes darbinieks, ieraudzīdams pa pludmali ejam divus gaišādainus cilvēkus, ir pārliecināts, ka mēs esam radīti, lai nobaudītu kokosriekstus, sulu, augļus, limonādi, pusdienas vai zāli. Protams, tieši viņa veikalā, stendā, kafejnīcā.
Visādi citādi pastaiga ir lieliska – diena ir apmākusies un saule parādās vien atsevišķos mirkļos, liedags ir ciets un gluds (un salīdzinoši tīrs), okeāns šķeļ baltus viļņus tieši mums labajā ausī. Grūti ir tikai vienā posmā, kad pa irdenām un gliemežvāciņu pilnām smiltīm jātiek garām akmeņu krāvumam, kas izveidots pie paša krasta. Tad nonākam pie Bijilo Monkey Park. Jāteic, ka tajā brīdī esam īpaši noguruši un, kad netālu no parka ieejas mūs uzrunā kārtējais vīrs, sarunās neielaižamies. Ieejam caur vārtiem parkā un meklējam kasi, kad mūs sauc atpakaļ, jo, izrādās, kase ir ēkā bez jebkādām norādēm. Šķiramies katrs no 300 dalasiem (3,98 eiro), un dodamies vēlreiz iekšā. Tur atkal mūs uzrunā visi pēc kārtas, ejam tik tālāk. Viena no sievietēm saka, lai uzrādām biļetes (uzrādām biļetes) un uzstāj, ka viņā mums noteikti jāklausās, jo viņa izstāstīs par parku. Galvenais, ko knapi saprotamā angļu valodā uzzinām, ir tas, ka pērtiķi var būt agresīvi un labākais veids, kā būt drošībā, protams, ir gids. Paldies, tiksim galā. Pēc daždesmit metriem mūs vēlreiz aptur vīrs, kas mūs uzrunāja pie ieejas, un prasa biļetes. Mēs sakām, ka tikko jau uzrādījām biļetes. Lai rādot viņam arī, viņš esot manager. Nekas vīra apģērbā neliecina par šo faktu, bet, protams, mums nav grūti vēlreiz parādīt biļetes. Pēc nelielas vārdu apmaiņas beidzot tiekam tālāk un varam skatīties uz palmām un pērtiķiem. Īpaši daudz tie pulcējas ieejas rajonā, jo par atsevišķām naudiņām var iegādāties zemesriekstus, ar ko šos pacienāt. Tūristi to arī dara, zvēruļi loba uzkodas un neiebilst bildēties.
Kad aizejam tālāk vieni, mūs sāk ielenkt pērtiķi un saku Eduardam, lai viņš drošības labad paņem rokā koku. To es iemācījos Indijā – neko ar koku nevajag darīt, tas kalpo kā zīme netuvoties. Izskatās, ka tā darbojas arī šeit un pērtiķi ievēro pieklājīgu distanci no mums, tāpat kā mēs no viņiem. Kad esam tikuši gabaliņu uz priekšu, nonākam krustcelēs. Iesākumā izvēlamies iet pa kreisi, bet pēc daždesmit metriem mums liek pārdomāt krāšņs zirneklis, kas ieriktējis mājvietu priekšā takai tieši mūsu acu augstumā. Negribam traucēt zirnekli, kā arī tas varētu nozīmēt, ka pa šo taku sen neviens nav gājis. Izvēlamies vidusceļu, bet arī tas kļūst aizvien šaurāks un pamestāks. Bet nu vairs neko – atpakaļ neiesim, jo taka ved virzienā uz mūsu mājvietu. Pēc krietna gājiena taka vienkārši izved okeāna krastā. Ja kādam būtu vēlme, no šīs puses var ienākt parkā pilnīgi brīvi. Bet, protams, pērtiķus un parka uzturēšanu vajag atbalstīt, biļetes ienākumi tam noteikti noder.
Atgriezušies pludmalē, turpinām ceļu. Kādā brīdī nogurums ir klāt, jāatpūšas. Nolūkojam vietu pludmalē, kas ir pēc iespējas tālāk no tirgotājiem un apsēžamies uz jakas. Mums vēl ir somā pāris lavašmaizes no brokastīm, tagad tās lieliski noder. Stiprināmies, pūtinām kājas un priecājamies par viļņu frekvencēm. Apsveram domu par atgriešanos uz ielas un transporta izmantošanu, bet, kad padomājam, ka atkal jākaulējas, jāstāsta taksim, kur braukt, uzreiz atrodas spēks turpināt iešanu. Šis arī ir visvientuļākais un skaistākais posms šodien, pludmale ir gandrīz tik tukša kā Latvijā.
Pēc pāris kilometriem kartē redzam, ka jādodas iekšzemē, tepat blakus ir mūsu rezervētā naktsmītne. Dzīvē gan tas nozīmē pārgājienu pa smilšainu ceļu, tad uzrāpšanos kalnā pa taku, kuru uzracis ekskavators, tad vēl pāris smilšainas ielas un klāt esam. Rezidences norādes ir skaidras, atveram vārtiņus un nonākam oāzē. Pagalma vidū ir baseins ar lāviņām, bet pa perimetru izvietotas skaistas ēkas, šeit ir pieci numuriņi. Uz mirkli apsēžamies pagaidīt restorānā, tad jau saimniece Lidija nāk mūs sagaidīt. Elegantā kundze un viņas vīrs Džordžs ir no Holandes, gluži tāpat kā mūsu vakardienas uzņēmēji.
Mūsu numuriņš ir neticami lielisks. Milzīga viesistaba, atsevišķa virtuve, plaša guļamistaba un vannasistaba. Te ir vēl vairākas telpas, bet tās neizmantosim. Viss ir ļoti tīrs, iekārtots ar gaumi un saprašanu. Mēs arī neslēpjam sajūsmu un labus vārdus, tos, domājams, saimniece dzird bieži. Es metos dušā mazgāt sevi un drēbes, Eduards atpūšas. Pēc tam maināmies vietām. Vienīgā mistērija, kas jāatrisina, ir elektrības kontakti. Šeit ir tādi jocīgi kontakti, kuros var dabūt iekšā gan britu trejdekšņus, gan mūsu dakšiņas. Vismaz iepriekš nekur mums nav bijis problemātiski pievienot ierīces, bet šoreiz nekur nevaram iespraust divus puļķus. Talkā nāk Lidija. Izrādās, lieta risināma sekojoši: sākumā jāpārliecinās, ka slēdzītis, kas padod kontaktam strāvu, ir izslēgts, tad jāiebāž dakšiņa divos caurumos tik tālu, cik tas iespējams, bet trešajā ar šķērēm vai nazi jāpabīda kaut kas uz leju, tad dakšiņa iespraužas līdz galam. Urrā, viss izdodas, ierīces lādējas.
Aizstaigājam līdz vietējai bodītei, nopērkam ūdeni un produktus brokastīm, tad atgriežamies un līdz vakaram pavadām laiku datordarbos. Tad ejam paēst vakariņas – tepat, rezidences teritorijā atrodas restorāns, kas ir tikko sācis darbu, jāatbalsta vietējie censoņi. Meitene, kurai ir pirmā darbadiena, apkalpo mūs lieliski, maltīte ir garda, ceram, ka restorānam būs labas sekmes. Vakara izskaņā vēl krietnu brīdi notērzējam ar saimniekiem, varētu pat teikt, iedraudzējamies, tāpēc, gulēt ejot, viņi izsaka priekšlikumu – tā kā rīt visi numuriņi ir aizņemti, mēs varam palikt viņu mājokļa viesistabā.
