“Klau, ārā ir auksts,” paziņoju Eduardam, atverot bungalo durvis. “Auksts”, protams, ir pārspīlējums, bet karsts patiešām nav. Šajā smalkajā vietā dod brokastis, ejam tās nobaudīt. Pirmo mums atnes skaistu baltu kanniņu ar karstu ūdeni komplektā ar Nescafe šķīstošās kafijas paciņām. Palūdzu, lai Eduards žigli, kamēr ūdens karsts, aizskrien pēc mūsu kafijas un pie reizes atnes jaciņu, man tiešām ir vēsi. Pārējās brokastu sadaļas – omlete un angļu brokastis, augļi un hibisku sula – garšo lieliski.
Norezervējam šim vakaram Airbnb istabu, sakrāmējam mantas, palūdzam somas pieskatīt reģistrācijas meitenēm, un dodamies dienas gaitās. Viena no centrālajām atrakcijām – Kachikally Crocodile Pool – atrodas dažu kilometru attālumā no mums, aiziesim kājām. Pa ceļam nākas neskatāmas reizes sveicināties, atbildēt kā klājas, no kurienes esam un tā joprojām. Mazās devās jauki, lielās kaitinoši.
Lai tiktu līdz krokodiliem, jāiet caur Bakau rajonu. Šo pastaigu varētu uzskatīt par interesantu, ja vien no ielas malās esošajiem grāvjiem, kuru notekūdeņos droši vien priekpilni vairojas visas iespējamās Āfrikas baktērijas, nenāktu drausmīga smaka. Par ieeju pie krokodiliem jāsamaksā 100 dalasi (1,33 eiro), tad var iesākumā izpētīt nelielu izstādi par Gambijas vēsturi un tradīcijām, interesantākā sadaļa ir par mūzikas instrumentiem.
Pa ceļam uz dīķi satiekam milzīgu un skaistu koku, vērojam skaistos mazdārziņus otrpus sētai, tad jau klāt ir paši krokodili. Neviens īsti nezina, cik krokodilu mīt šai vietā, jo viņi šeit esot bijuši jau pirms cilvēkiem. Internetā rakstīts, ka aptuveni 80. Viens no pieskatītājiem saka, ka esot divas iespējas – paglaudīt krokodilu vai iet ar šiem izpeldēties dīķī. Nu labi, kad vēl būs tāda iespēja? Mēs ar Eduardu, sākumā individuāli, pēc tam kopā pabužinām albīna krokodila muguru. Bildēs šis izskatās pēc izbāzeņa, bet varam dzīvē acu skatiens mums seko diezgan cieši. Uz muguras āda ir cieta, bet virs kājām, pavisam mīksta un maiga.
Darbinieks arī rāda uz nelielu, no gāzbetona blokiem samūrētu četrstūri – šī vieta esot svēta, un sievietes, kas vēlas dziedināties no neauglības, nāk šajās sienās lūgties, lejot sev virsū ūdeni no dīķa. Ūdens gan izskatās tāds, ka ar daudz lielāku varbūtību var tikt pie kādas ādas slimības, nevis bērna, bet kas zina. Ir arī skaidrojums situācijām, kad rezultāts netiek sasniegs – tad ticība brīnumam neesot bijusi pietiekami stipra.
Pateicamies darbiniekam un krokodiliem, tad dodamies tālāk, gribam aiziet līdz pludmalei. Pa ceļam pamanām uzrakstu “Botāniskais dārzs” un atvērtus vārtiņus. Ejam iekšā un sākam aplūkot augus. Neesam tikuši līdz trešajai palmai, kad jau mūsu virzienā jož kāds vīrs un, ticis līdz mums, uzreiz metas stāstīt par apkārt redzamajiem augiem. Saprotam jau, ka tas mums beigās kaut ko maksās, bet nu labi, lai stāsta. Uz dažiem kokiem un augiem viņš tikai norāda, nosaucot tos vārdā, dažiem pastāsta to izmantošanas iespējas, citiem norauj lapu vai ogu, saberzē un dod pasmaržot. Dārzs nav liels, bet, kad apstājas pie katra krūma, sanāk tīri pieklājīga ekskursija. Šķiroties iedodam 200 dalasus (2,66 eiro), kas esot ieejas maksa šai vietā – droši vien pašizdomāta, katrā ziņā nekur nenorādīta, bet bija to vērts.
Tad gan sasniedzam pludmali. Arī tur nav tik viegli pārvietoties. Pretī nāk sieva, sniedz roku, sauc savu vārdu un aicina nobaudīt augļus viņas kafejnīcā, ja vien mums kas tāds sakārosies. Labi, labi, varbūt, tiekam vaļā no viņas un vēl dažiem aicinātājiem, ejam pie ūdens. Apsēžamies uz plakana akmens un skatāmies okeānā. “Nu, aptuveni tā kā Majoros”, saku Eduardam. “Kuš, nebojā momentu,” viņš atrauc, veroties ūdenī.
Brīdi pavērojuši okeānu, atgriežamies ielās. Vēl ir gana agrs, Airbnb tāpat netiekam agrāk par 15:00, kāpēc gan lai mēs neaizbrauktu galvaspilsētu palūkoties. Nobāzējamies ielu krustojumā, kur vajadzētu braukt busiņiem, un gaidām. Ik pa laikam mūs uzrunā garāmgājēji – sākot ar sveicieniem un beidzot ar aicinājumiem nopirkt viņiem futbola bumbu. 20 minūšu laikā nekas sabiedriskajam transportam līdzīgs nerādās. Kad par šo jautājam ielas malā stāvošajai tirgotājai, viņa pastāsta, ka busiņš šeit braucot, bet neesot noteiktas sistēmas par laiku un biežumu. Padodamies un, nokaulējuši cenu, kāpjam taksometrā.
Izkāpjam Bandžulas centrā un dodamies uz Alberta tirgu, kas internetā tiek norādīts kā pilsētas ievērojamākais apskates objekts. Gan pašā tirgū, gan ap to izvietojušās neskaitāmas suvenīru bodes, audumu, apģērba, apavu un aksesuāru veikali, visi pārdevēji cenšas mūs dabūt iekšā, tādējādi atbaidot. Tirgus centrā ir pārtika – graudaugi, dārzeņi, gaļa, zivis. Un ļoti daudz mušu ap visu iepriekš nosaukto. Tiekam pie vienas drēbītes Eduardam un mūkam prom. Pirms došanās atpakaļ vēl gribam uzmest aci baznīcai, no ielas puses gan tā izskatās slēgta. Kāds vīrs mūs pamana un saka, ka ieeja ir no dārza puses. Labi, dodamies turp. Viņš naski mums seko un, kolīdz esam iegājuši iekšā, sāk savu dziesmu “jūs noteikti gribat redzēt galvaskausus” meldiņā. Šoreiz gan esam nejauki un sakām, ka gribam tikai uzmest aci baznīcai un doties tālāk. Tā arī darām. Esam sapratuši, ka šeit tā ir sistēma – tev sākumā sniedz nosacītu pakalpojumu (piemēram, stāstu), pēc tam prasa naudu.
Arī atceļā mums neveicas ar sabiedriskā transporta atrašanu. Kolektīvo busiņu vadītāji saka, ka mums jādodas uz citu vietu. Īsti nesaprotam uz kādu, kad nojauta parādās, šķiet, tas ir visai tālu. Labi, labi, kāpjam taksī. Tas mūs nogādā līdz viesnīcas durvīm, atliek vien savākt somas. Pamanām, ka mūsu vakardienas lieliskais restorāns jau strādā un nolemjam, ka ir īstais brīdis pusdienvakariņām. Šoreiz esam vienīgie viesi, šefpavārs mūs apkalpo personīgi, iesakot, viņaprāt, labākos ēdienus. Viss garšo tikpat izcili kā vakar, pat vēl labāk. Laimīgi un pieēdušies pateicamies par maltīti, un sākam čāpot uz šī vakara naktsmītni. Ir skaidrs, ka visu ceļu nenoiesim, bet vismaz drusku sagremot apēsto vajag. Pēc gabaliņa pamanām norādi uz baznīcu okeāna krastā, ejam to aplūkot.
Pagalmā mūs sveicina kāds vīrs un, uzzinot, no kurienes esam, pārvaicā, vai mūsu galvaspilsēta ir Rīgā. Oho! Viņš laikam ir pirmais Gambijā satiktais cilvēks, kurš tic, ka tāda Latvija eksistē un pat zina, kur tā atrodas. Ielūkojamies nelielajā baznīcā, bet, tā kā tur tieši šobrīd notiek mācības, novēlam visiem sekmes un laižamies prom. Kolīdz esam atgriezušies uz lielā ceļa, nāk tukšs taksometrs un, mazliet pakaulējušies, sākam braukt. Lietotne rāda, ka galā var nonākt pa diviem maršrutiem, šoferis izvēlas tālāko un iekuļas pamatīgā korķī. Tad viņš sāk vaicāt garāmgājējiem, kur atrodas mūsu nosauktais galamērķis. Tas ir apbrīnojami, kā var kaulēties par cenu, nemaz nezinot, kurp jābrauc. Sakām, lai viņš met riņķī un brauc pa otru ceļu, kas, cerams, būs bez sastrēgumiem. Tur, savukārt, priekšā cits pārsteigums, par ko googlemaps nezina: ceļam priekšā ir barjera, iebraukšana dzīvojamā rajonā atļauta tikai tā iedzīvotājiem. Paskatāmies, ka līdz mājvietai jāiet 2 kilometri un, samaksājuši puscenu par pusceļu, turpinām iet kājām. Mums nākas iet ne vien pa ceļu, bet arī pa trepēm un smilšainu taku, te tiešām neviens auto nevarētu izbraukt. Piepeši iznākam pasaku pludmalē – palmas, baltas smiltis, pilnīgs Bounty. Pēc maza gabaliņa ieraugām Kotu beach, vienu no slavenākajām pludmalēm rajonā. Tā gan ir jocīga – greznu viesnīcu, uzmācīgu tirgotāju un melnīgsnēju smilšu pilna.
Atgriežamies uz ceļa un, atvairījuši putnu vērotāju piedāvājumus, nonākam līdz lielceļam, tieši pie tā izrādās mūsu rezervētā naktsmītne. Kad tuvojamies ēkai, jau pa gabalu mums māj pāris ap 60, šīs vietas saimnieki. Viņi ir holandieši, kas dzīvo Spānijā un arī šeit, Gambijā. Saimniece mūs uzved uz otro stāvu un saka, ka, lai arī esam rezervējuši palikšanu pirmajā stāvā, šī istaba ir daudz jaukāka. Nu, kā lai to pasaka – dizaina gada balvu tā noteikti neiegūtu nevienā valstī un kategorijā, bet gulta ir un siltais ūdens arī. Noskalojamies dušā un vienkārši iekrītam gultā. Piepeši ir klāt tāds sagurums, ka ne runāt, ne burtus medīt. Teju uzreiz arī iemiegam un nepilnas divas stundas noguļam murgainā miegā. Pēc atpūtas jūtamies spējīgi pakustēties. Kamēr gulējām, ir pazudusi elektrība un, telefona lukturīšu gaismā apģērbušies, dodamies lejā. Saimniekiem ir ieslēgtas rezerves gaismas, kuru avots ir baterijas. Elektrībai šeit esot niķis pazust itin bieži.
Aizčāpojam līdz bodei pāri ielai un nopērkam proviantu brokastīm. Kad atgriežamies, elektrība ir atradusies. Paņemam pa alum un pasēžam ierīcēs. Ieraksts ir gatavs, bet internets negrib krāmēties ar bildēm – nelādē un viss. Labi, būs jāmēģina rīt vai citā vietā. Atgriežamies istabiņā, iekārtojamies naktsmieram un tiekam nolikti gulēt teju vai piespiedu kārtā – elektrība atkal pazūd.
