Šorīt mūsu mobilo tālruņu modinātāji auro skaļāk par saucieniem uz lūgšanu. Esam gulējuši nepilnas sešas stundas, nu galīgi negribas vertikalizēties. Bet jāceļas ir, jau tā mēs izvēlējāmies vēlo Gambijas autobusu (9:00), nevis agro (7:00). Iekožam brokastis, iestūķējam vēl pēdējās mantas čemodānos, kas mūs gaidīs atpakaļ no izbrauciena tepat, un saucam taksi uz tālo autoostu. Ielas ir tukšas un esam klāt jau 8:30.
Autobuss ir diezgan pilns, zolīds, bet ne šiks, arī kondicionieris strādā tieši tā, kā vajag – nav ne auksti, ne karsti. Bez vietējiem braucējiem autobusā vel ir pāris no Polijas, to dzirdam no viņu savstarpējām sarunām, mēs tikai sasmaidāmies. Viss notiek labi, mazliet nemierīgs prāts ir par robežas šķērsošanu un pašsajūtu. Jau otro dienu vēders ir saniķojies un, sēdēt ar tādu septiņas stundas autobusā, nav priecīgākais notikums dzīvē.
Šoferis brauc labi, tiekam uz priekšu mierīgi, bet raiti. Mazliet parakstu, brīžiem abi pasnaužam, tad atkal veramies, kā aiz loga sausā ainava mainās, jo esam iebraukuši Gambijas upes milzīgajā tīklojumā. Vietām ūdens ir sekls, mazām magrūvju audzēm daiļots, citviet jāšķērso dziļa un plata upe.
Dienas vidū esam sasnieguši robežu. Autobusa šoferis pasaka mums nesaprotamu uzsaukumu, visi kāpj ārā. Sekojot autobusa pasažieriem, nonākam pie ēkas, kurā sēž senegāliešu robežsargi – noņem pirkstu nospiedumus, nobildē sejas un iespiež pasē atvadu zīmogu. Labi, ārā no Senegālas esam izlaisti, tagad jātiek iekšā Gambijā. Milzīgajā tirgotāju, zirgu, mašīnu ņiguņegā pamanām divas būdiņas, pie kurām stāv rinda. Droši vien, ka tā ir Gambijas robežsargu mītne, iestājamies rindā. Aiz mums nostājas meitene no mūsu autobusa, pārvaicāju viņai, vai rinda pareizā. Viņa apgalvo, ka mums ar pasēm jāiet iekšā blakus ēkā. Tā kā no tās tieši šobrīd iznāk gaišādainu ļaužu bariņš, nospriežam, ka tā arī būs un ejam ēkā. Brīdi līkumojam pa koridoriem, atrodas “migration office”, kur sēž priekšnieks un oficieris. Viņam nākas sakāmo atkārtot vairākas reizes, līdz mēs saprotam, ka iesākumā tomēr jāizstāv rinda ārā, tad jānāk uz šejieni. Laimīgā kārtā meitene no autobusa vēl ir turpat, varam pievienoties viņai, nevis sākt stāvēt no sākuma. Atkal jau seko pirkstu nospiedumi un foto, vēl robežsarga painteresējas par mūsu profesijām, atdod pases un sūta iekšā.
Tiekam svarīgajā kabinetā bez gaidīšanas, oficieris, kuram dodu pasi, paziņo: “Man jau ir sieva!” ??? “Nu, es varētu tavu vīru uzaicināt uz boksa maču, mēs izkautos un tad mēs būtu kopā,” oficieris izskatās ļoti priecīgs par savu joku. “Labi, labi, tāpēc es jau sākumā teicu, ka man ir sieva”, viņš noslēdz monologu, iespiež pasē zīmogu un lieta darīta.
Eduardam, savukārt, viņš prasa, vai mūs neietekmē Krievijas-Ukrainas karš, tikmēr priekšnieks pauž savas zināšanas par mūsu reģionu, sakot ka tur ir auksts. Vēl viņš noslēgumā pasaka sakrālo “Slovenia”, to pašu, ko Lainei un Artūram pirms dažām nedēļām.
Fū, dokumenti kārtībā, esam tikuši Gambijā bez vīzas un problēmām. Kāpēc Ārlietu ministrijas mājaslapā valstu sarakstā, uz kurām Latvijas pilsoņi var braukt bez vīzas, Gambija nav minēta? Nesaprotu.
Ejam uz mūsu autobusu un gaidām pārējos. Kad autobuss ir faktiski pilns, tas sāk braukt. Pametam acis atpakaļ – poļu nav! To piefiksējuši arī citi pasažieri, sakot šoferim un konduktoram, lai stopē nost. Šoferis piebremzē, tad abi ar konduktoru kaut ko pārspriež, un…. turpina braukt. Nu jau viss autobuss, mūs ieskaitot, vicinās un protestē. Jauniešu somas ir autobusā, tas tik būtu numurs, ja tās aizbrauktu tālāk bez īpašniekiem. Tad nu šoferis tomēr met malā, konduktors aizskrien meklēt poļus un pēc dažām minūtēm visi kopā atgriežas. Garāmejot poļi saka, ka pie migrācijas oficiera esot bijusi milzīga rinda.
Tā, esam laimīgi tikuši Gambijā – mums abiem tā ir jauna valsts. Skats pa logu ir līdzīgs kā Senegālā. Pirmā atšķirība, kas krīt acīs, ir uzraksti angļu valodā. Gambija, atšķirībā no Senegālas, bija Lielbritānijas kolonija. Otra atšķirība ir tāda, ka ceļa malās mētājas koku stumbri un zari, te aug daudz vairāk koku, Gambija arī ir šī materiāla eksportētāja. Trešā atšķirība – ēkas ir vēl nolaistākas un ielas netīrākas, Gambija ir nabadzīgāka par savu vienīgo kaimiņvalsti, kas to iekļauj no visām pusēm.
Ap trijiem iebraucam Barras pilsētā, no kuras kursē prāmis uz galvaspilsētu Bandžulu. Nostājamies garā transporta rindā, un gaidīšanas svētki var sākties. Daži vietējie izkāpj, bet lielākā daļa pasažieru paliek gaidīt autobusā. Eduarda uz robežas aktivizētā Airalo esim karte nez kāpēc nedarbojas, mūsu pirmais darbs otrā krastā būs atrast internetu, tad palikšanu, tad transportu uz turieni. Neesam neko rezervējuši, jo īsti nesaprotam, līdz kurai vietai autobuss mūs vedīs.
Pēc divu stundu nīkšanas autobuss tiek uz prāmja. Visi pasažieri paliek sēžam iekšā, bet, ja kādam ir īpaša vēlme vai vajadzība, var izkāpt pastaigāt. Tas gan nav ļoti vienkārši, jo transports sabraukts ļoti cieši un starp tiem vēl stāv cilvēki. Es tomēr izmetu mazu lociņu un pabildēju apkārti, tad rāpjos atpakaļ autobusā.
Otrā krastā notiek tā, kā mums šķita. Lai arī oficiālais brauciena galamērķis ir Bandžula, autobuss to apbrauc ar likumu un izlaiž visus pasažierus nekurienes vidū tuvāk Serrekunda pilsētai. Mūs uzreiz apstāj taksisti, bet, tā kā mums nav ne vietējās naudas, ne mēs zinām, uz kurieni braukt, tad nekāds bizness nesanāk. Bijām domājuši aprunāties ar poļiem par kopīgu taksi, bet šie, paķēruši somas, aizjož prom neatskatoties.
Labi, mēs arī lēnām sākam soļot civilizācijas virzienā, ar cerību tikt pie bankomāta vai interneta, vēlams pie abiem. Kādā mazā bodītē meitene par mums apžēlojas un bez maksas izsniedz interneta pieejas vaučeri. Ar to diemžēl nepietiek, lai aktivizētu Airalo, androīdiem šis process nav pārāk tīkams. Piefiksējam pāris viesnīcas tuvākajā apkārtnē un turpinām iet. Ļoti gribas izstaigāties pēc garajām stundām autobusā. Ejam pa mazām ieliņām, šosejām, asfaltu, smiltīm un drazām. Viss būtu labi, tikai sāk krēslot. Man ļoti nepatīk tumsā vandīties pa jaunām vietām, arī šoreiz, kad nonākam uz vientuļa smilšaina ceļa, sajūsmā neesmu. Jau teju tumsā iznākam uz vienas no galvenajām ielām pie viesnīcas, kuru esam atzīmējuši kā potenciālu palikšanas vietu. Šobrīd sagurums ir tāds, ka taupība kļūst sekundāra – ejam iekšā un vienojamies par palikšanu. Mūsu istabiņa jeb bungalo ir ok, tikai iekšā valda tāda pelējuma smaka, kuru ventilatoram neizdodas izdzenāt līdz pat mūsu prombraukšanai.
Jau tumsā aizejam apsveicināties ar okeānu, kas tumša dusmīgi sitas pret klintīm, tad iegriežamies krodziņā blakus viesnīcai. Atsauksmes nav melojušas – indiešu restorāns ir izcils. To saka cilvēki internetā, to apstiprina mūsu garšas kārpiņas, to atzīst arī Gambijas kaķi, kurus pacienājam. Īpaši ēdienus un dzērienus novērtē indiešu kompānija, kas aizņēmusi daļu krodziņa kādām svinībām, atmosfēru radot paši. Viņi dejo, dzied un pārslēdz lielāko daļu dziesmu pusē. Mēs gan dodamies dusēt, šovakar nav spēka tusēt.
