Rīt pazūdam uz Gambiju, Eduardam šodien ir otrā un pēdējā diena Dakārā, centīšos viņam koncentrētā veidā parādīt labāko no tā, ko esmu savā pilsētas iepazīšanas laikā pieredzējusi. Rīts tomēr nedaudz ievelkas, un pusceļā uz Gorē salas prāmi, saprotam, ka uz 11:00 nepaspēsim ar garantiju. Palūdzam šoferim braukt tālāk, sāksim šodienu ar lielāko modernās mākslas biennāles izstādi Palace de Justice. Man tas ir atkārtojums, Eduardam pirmreizējs mākslas baudījums. Aplūkoju vēlreiz darbus, kas īpaši patika un pārsteigta atklāju, ka vairākas vietas iepriekšējā apmeklējuma reizē bijām palaidušas garām, piemēram, bibliotēku ar ļoti interesantu plauktu saturu.
Pēc ekspozīcijas apskates izejam ārā un ieraugām, ka pieturā stāv autobuss – no šejienes uz centru ved tikai viens ceļš un ar lielu varbūtību jebkurš buss mūs var aizvest līdz Plateu rajonam. Mums tuvojieties, buss uzsākt braukt, bet, kad pamāju, lai apstājas, šis tā arī dara. Autobusa vidū metāla režģī sēž konduktors, pie kura par 150 frankiem (23 centiem) var iegādāties biļeti. Viena no pieturām ir tieši blakus divām mākslas galerijām, arī laiks mums vēl drusku ir, tad nu Eduards tiek pie vēl divu izstāžu apskates. Pa ceļam uz prāmi iegriežamies arī Kermel tirgū, šī pilsētas daļā ir apgūta.
Ierodoties pie prāmja biļešu kasēm, redzam pamatīgas rindas. Iesākumā izstāvam vienu, lai samaksātu nodokli par ierašanos uz salas, tad otru, lai iegādātos biļetes, tad trešo, lai tiktu terminālī, kur jāgaida prāmis. Lai arī bijām ieradušies vairāk nekā 40 minūtes pirms prāmja atiešanas, visas rindas apēda laiku kā nieku un neko ilgi mums nav jāgaida. Terminālī ieņemu stratēģiski svarīgu vietu, no kuras var ātrāk tikt uz prāmja – tiekam pie sēdvietām un vēl ēnā.
Arī, nonākot uz Gorē salas, varu tēlot gidu – izvedu Eduardu pa maršrutu, kas man patika vislabāk. Kalnā gan viņš dodas vienatnē, tik daudz laika, lai es vilktos vai mani vilktu augšā, mums nav. Salas apskati noslēdzam ar vergu mājas muzeju, tad raitā solī dodamies uz prāmi, lai atgrieztos Dakārā. Sanāk mazliet sasteigti, bet nākamais prāmis ir tikai pēc divām ar pusi stundām, kas mums īsti neder, jo padomā programma arī vakaram. Par bagātīgo šodienu sūtu saules un okeāna apmirdzētu paldies Laumai Krauklei!
Tiekam atpakaļ mājās, ieejam dušā, paēdam vakariņas, atpūšamies un, nedaudz uzcirtušies, braucam uz koncertu Grand Theatre National de Dakar. Izejot no mājas saprotam, ka mums beigušās mazās naudaszīmes, bez tādām kāpt taksī ir riskanti. Mēģinām nopirkt dažus dzērienus piemājas veikalā, bet tur nav, ko izdot. Jāiet vien uz lielo bodi. Kad iznākam no tās, esam laika trūkumā. Nolemjam iesākumā pabraukt ar omnibusu. Tā kā tam ir atsevišķa josla, var izvairīties no sastrēgumiem, kas par spīti vakaram – tuvojas deviņi – joprojām ir ievērojami. Izkāpjot galapunktā, saprotam, ka līdz teātrim ir vien 15 minūšu gājiens, aiziesim kājām. Soļojam pa tādu “maskačku”, ielas ir cilvēku, kūpošu katlu, bodīšu pilnas. Šī droši vien nav pastaiga, kuru rekomendētu pirmajā vakarā, bet vispār nekāda vaina, īpaši divatā. Iznākot pie teātra, pilsēta piepeši izmainās, visur iet saposti ļaudis. Pie ieejas sakām, ka mums ir ielūgumi (esmu sazinājusies ar Carnaval de Dakar rīkotājiem un reģistrējusies), bet tad tiekam apgaismoti, ka šajā pusē šovakar notiek gospeļu koncerts, mūs interesējošais pasākums ir otrpus ēkai.
Tas izrādās āra koncerts, kur vīri uz skatuves joprojām sprauž tumbām vadus un sit pa mikrofoniem, pārbaudot to darba spējas – pilnīgi nekas vēl nav sācies. Zinot, ka Eduardam patīk gospeļu tēma, ierosinu aiziet uz otru koncertu – redzējām, ka pa ceļam daži cilvēki tirgoja biļetes. Izrādās, ka biļetes var vēl nopirkt arī pie ieejas un to cena svārstās no 10 000 frankiem (15,24 eiro) bronzas zonā līdz 30 000 (45,72 eiro) zelta zonā, tuvāk skatuvei. Nav lēti, bet kad mums vēl būs tāda iespēja?
Ieejam lielā, diezgan ļaužu pilnā zālē un apsēžamies maliņā, lai varētu mukt prom, ja redzētais mums galīgi neies pie sirds. Vietas šeit nav numurētas, savas zonas ietvaros var sēdēt, kur grib. Apsēžamies un gaidām koncerta sākumu, tāpat kā citi viesi. Vakara vadītājs piesaka kādu sievieti, kuru klātesošie uztver ar lielām ovācijām. Viņa kaut ko aizrautīgi stāsta franču valodā, mēs nospriežam, ka repo. Cilvēkiem patīk. Mēs neko vairāk par Amen nesaprotam. Pēc sievietes uz skatuves parādās vīrs baltās apspīlētās biksēs un jau ar pirmo dziesmu pieceļ kājās pusi publikas. Ar balsi un izteiksmīgu dejas soli vīrietis slavē Jēzu, viņam piedejo balts, drukns eņģelis sievietes veidolā. Otrā dziesma ir īpaši jestra un nu jau kājās ir divas trešdaļas auditorijas, kas izteiksmīgi dejo, dzied līdzi, māj ar baltiem lakatiņiem un visādi citādi izrāda savu patikšanu par notiekošo. Īpaši aizrāvies ir jauns puisis dažas rindas aiz mums, kurš sajūsmu pauž, pūšot svilpē ritmus, kuriem vajadzētu sakrist ar melodiju, kas skan no skatuves. Tas ne vienmēr tā notiek. Jandāliņš ir pamatīgs, cilvēki izskatās priecīgi un katrs dara, ko grib. Staigā iekšā un ārā no zāles, ar karoti ķeksē no papīra kārbas līdzpaņemtās vakariņas, stumj aiz vaiga bageti, kas smaržo pa pusi zāles.
Notiekošais uz skatuves ir diezgan margināla performance. Sarkans auduma priekškars brīžiem atveras, brīžiem aizveras, ik pa laikam iesprūstot tā, ka paliek metru plata atvērta josla. Pasākuma vidū skatuves malā, līdztekus diviem roll-up baneriem, parādās trešais ar reklāmas saturu 12 fontā. No tumbām regulāri atskan tā griezīgā skaņa, kad mikrofons tām pietuvojas pārāk tuvu, un, ja vien spēju ar savu ne pārāk muzikālo dzirdi adekvāti novērtēt, kāda puse no māksliniekiem dzied diezgan šķībi. Kādā brīdī mums pielec, ka kori, kuru bijām cerējuši dzirdēt, tā arī šovakar nemanīsim. Lielākā vienlaikus dziedošā cilvēku grupa bija četras sievietes ar mikrofoniem un bariņš vīriešu, kuriem nez kāpēc nebija piešķirti mikrofoni. Kad jau esam gatavi padoties un doties, pēc publikas reakcijas noprotam, ka gaidāms kas īpašs. Jā, pēc krietnas aizvērto aizkaru pauzes, tie atveras un spiedzienu pavadīta uz skatuves uzmirdz dīva. Viņas balss ir brīnišķīga, tikai nu ir cita bēda. Dīvas repertuārs ir tik mierīgs, ka mēs abi nevaram apturēt žāvas, pulkstenis tuvojas 11 vakarā. Tā nu kādā brīdī klusi izlavāmies no zāles, lai gan varējām iet arī skaļi vai ātri, vai dejas ritmā – ir sajūta, ka šeit tiek akceptēts viss.
Izejot no teātra, nolemjam palūkot, kā veicas koncertam, uz kuru bijām braukuši. Arī ārā notiek festivāls! Uz skatuves uzstājas spilgti tērpts bungotāju un dziedātāju bariņš, iet vaļā kārtīgi ritmi. Kad viena grupa beidz, parādās vīrs cepurē un bez pieteikuma sāk dziedāt, viņam fonā četras daiļavas cilā uz kociņiem satītus dzijas ornamentus. Izskatās, ka šis priekšnesums aizpilda pauzi, kamēr instrumentus sariktē dāmu pops. Koši ģērbtas sievas ieņem vietas pie bungām, ģitārām un sintezatora, un sāk savu neparasto performanci. Ir ļoti forši, bet mēs viņu priekšnesuma laikā mēs tomēr dodamies prom – ir pusnakts un mums rīt agri jāceļas. Gambija gaida (cerams).
Āzija rullē
Mazo naudaszīmju neesamība ir reāla problēma daudz kur. Nu ko lai tūrists dara, ja maiņas punktā vai bankomātā vienmēr iedod lielāko vai otru lielāko naudaszīmi. Pēc tam paši taisa lielas acis, ka nav ko izdot. Tā ir bijis jau n-tajās valstīs. Sanāk tā, ka esi spiests pirkt visādus niekus lielos veikalos/centrā, lai iekrātu kaudzi ar mazajiem nomināliem. Nezinu, kas būtu bijis Nepālā, ja būtu tur kalnos parādījies tikai ar 1000 npr papīriem.