Šodien manā Dakāras ikdienā ir divi lieli notikumi – mācības un Eduarda ierašanās. Tas nozīmē, ka nekādam pilsētas piedzīvojumam neatliks laiks, bet par to nav liela bēda. Iesākumā biju sapratusi, ka starp Zanes aizbraukšanu un Eduarda atbraukšanu būs trīs dienu pauze, bet izrādījās, ka piecu. Man šobrīd ir sajūta, ka Dakārā esmu apskatījusi visu ievērības cienīgo (droši vien tā nav patiesība, vienkārši nezināšana) un gribas pēc iespējas ātrāk doties tālāk. Bet, tuvākās dienas man ir mācības, jāļauj arī Eduardam attapties no ceļa, aklimatizēties uz apskatīt galvaspilsētas īpašo vietu izlasi.
Pirms lekcijām izeju nelielā pastaigā, lai nopirktu brokastīm svaigu maizi un tomātus. Manām biksēm ir nedaudz atirusi viena kabata, nevaru saņemties sašūt. Kad pa ceļam man sieviete no otras ceļa puses kaut ko sauc un rāda, iesākumā nesaprotu ko, tad viņa pienāk un parāda uz kabatu, krata pirkstu – nav kārtības! Nē nu, droši vien gribēja pabrīdināt, lai neielieku tur naudu vai ko vērtīgu, paldies.
Atgriežos ar iepirkumiem mājās un, satikusi mājas saimnieci Manuelu, saku, ka šodien atbrauc mans dzīvesbiedrs, attiecīgi būtu labi, ja viņi iedotu dvieļus arī viņam un kādu palagu, ar ko apsegties. Un jā, šodien iznesu miskasti, vai varu palūgt jaunu maisu. Viņa man to piešķir kā lielu dārgumu, sakot, ka dzīvoklī esošajā lapā izskaidrots, ka ierodoties welcome pack ir iekļauts miskastes maiss, tualetes papīrs un mazgāšanās līdzekļi. Ja kaut kas no šī visa beidzas, papildinājums jāpērk pašam. Es reāli nesaprotu šādu stratēģiju. Kad ierodas jauns viesis, ir jāuzkopj istaba, jāklāj jauna gultasveļa, jāsūta ceļa norādes un jāatbild uz kaudzi ar jautājumiem – tas ir reāls darbs un čakars. Savukārt, ja viesis paliek ilgāk, nekas no tā nav jādara, tas ir daudz izdevīgāk. Un kāpēc pret ilgtermiņa viesi jāizturas sliktāk nekā vienas nakts iemītnieku? Protams, esmu sarunājusi izdevīgākus palikšanas nosacījumus, bet tāpat maksāju diezgan daudz. Un arī – skaidri pastāstīju saimniekiem, ka no visiem viņu dzīvokļiem, man vismazāk patīk tas, kurā šobrīd esmu. Pārējie esot aizņemti. Vienā no tiem tiešām dažas dienas mitinājās kāds puisis, bet mūsu iepriekšējā istabā līdz šim neesmu manījusi nevienu ciemiņu. Nesaprotu!
Paēdusi brokastis, ķeros pie dažu darbu paveikšanas, tad jau klāt arī lekcijas. Teorētiski šodienu varēju arī izlaist, jo mājasdarbs jau izpildīts, bet gribas redzēt kursabiedrus un atpūtināt smadzenes no Āfrikas īpatnībām. Tas arī izdodas – gan diskutējot par literatūras kritiku, gan pēc tam klausoties pasniedzēju par teātra kritiku. Sākot šīs studijas, domāju, ka es nekad dzīvē nevarētu būt kritiķis, bet tagad vairs neesmu par to tik droša, tā ir diezgan interesanta nodarbe, vienīgi jāsakrāj erudīcija vienā vai otrā lauciņā. Vispār pieslēgšanās Latvijā ierastām nodarbēm šeit notiek tik dabiski, tai brīdī fiziskā telpa izgaist – ar domām esmu Latvijā. Ik pa laikam kārtīgāk jāieskatās apkārt, lai atgādinātu savām smadzenēm, kurā kartes stūrī šobrīd atrodos.
Pa vidu lekcijām uzkopju istabu, lai Eduardam būtu jaukāka ierašanās. Vakar ievēroju, ka uz virsmām, kuras nesedz tekstils, diennakts laikā sakrājas ievērojama putekļu kārta. Droši vien tas ir arī iemesls, kāpēc dienas pirmo pusi pavadu klepojot. Katrā ziņā plaušu slimniekiem es neieteiktu Dakāras terapiju.
Pusdienas paēdu, izmantojot ledusskapja un plaukta resursus. Mūsu pirmās ceļa biedrenes prombraucot atstāja iesāktu makaronu paku, rīvētu sieru un pesto – tās ir lieliskas pusdienas! Padalos arī ar Muri, kas šodien ieradies apsveicināties.
Pēc lekcijām izeju ielās otrreiz, gribu no veikala sanest svaigus našķus un dzērienus Eduarda sagaidīšanai. Tādā diezgan sagurušā noskaņojumā brienu pa ielu uz Auchan, te pēkšņi ar sānu redzi izlasu “REDZI”. Tā kā ārzemēs latviešu valoda man mālējas bieži, tad neko no redzētā neiztaisu. Bet tad pagriežu galvu kārtīgi – “REDZI kā Latvija skrien”, tā tik tiešām ir rakstīs uz ielas tirgotāja krekliņa muguras. Un vēl TV 360 un Lattelecom reklāma. Kāda ir iespēja uzskriet Dakāras vidū krekliņam no Latvijas? Kādus ceļus tas mērojis? Ko redzējis? Vai Latvija tiešām skrien? Vai es skrienu? Kā iemieta stāvu ceļa malā un skatos uz tirgotāju. Tad pieeju pie viņa un cenšos lauzītā franču valodā izstāstīt, ka viņa krekls nāk no tās pašas zemes, kur es. Nezinu, vai viņš saprata, bet nobildēties neiebilda.
Šis mazais sveiciens no Kosmosa ir izšķīdinājis nenoteikto nīgrumu, ar kuru pavadīju šodienu. Priecīgā noskaņojumā atrodu meklētos produktus Auchanā, tad ar smago somu lēnām virzos mājup. Man vairs neprasās bildēt ne krāšņās sievas ar nešļavām uz galvas, ne zirgus starp mašīnām un motoriem. Cik ātri pie visa var pierast! Kā būs Eduardam, viņš noteikti brīnīsies!
Visu laiku skatos pulkstenī, pavisam drīz viņam jāpiezemējas, tad ceru saņemt kādu ziņu no Dakāras lidostas, tur ir bezmaksas internets. Esmu sarunājusi, ka Džibrila tētis aizbrauks Eduardam pakaļ uz lidostu, ceru, ka viņš visu būs pareizi sapratis. Nabaga Eduards, es neesmu ar nevienu kārtīgi runājusies šīs piecas dienas. Labi, ka esat jūs un šis blogs, kur nolaist tvaiku monologā.
p.s. internets šovakar darbojas priekšzīmīgi, jo Eduards ir piezemējies Dakārā.
Āzija rullē
Patika tas “welcome pack”, kurā iekļauts tualetes papīrs 😀 Ja tā padomā, pats esmu piepircis klāt papīru palikšanas vietās visādās interesantās valstīs. Bieži nē, bet ir gadījies. Jo kaut kā negribējās iet skaidrot recepcijā, ka ar iekļauto rulli vai diviem nav pieticis 🙂 Laosā nopirku arī gaisa atsvaidzinātāju, kuru pirms aizbraukšanas noslēpu aiz televizora skapīša. Interesanti vai tas tur vēl ir ? 🙂