Senegāla: māksla un rutīna

Nu jau man ir izveidojies Dakāras dienas ritms. Pie Allahu Akbar es pat vairs nemostos, ceļos reizē ar sauli ap 7. Tad duša, kafija, brokastis, Duolingo un mācību mājasdarbi. Ap 11/12 eju ielās kaut ko pieredzēt, ap 17 pārkarsusi atgriežos mājās, eju dušā, mazgāju pa dienu piesviedrētās drēbes. Uzvāru tēju un ķeros pie bloga ieraksta. Ar tekstu veicas labi, bet, lai pierunātu fotogrāfijas parādīties blogā, dažreiz ir vajadzīga individuāla un pat atkārtota pierunāšana t.i. nākas augšupielādēs tās manuāli pa vienai un arī tad tas ne vienmēr sanāk ar pirmo reizi. Tad jau ir pienācis vakars, var kaut ko uzkost (khm), tad liekos uz auss. Es jums saku, tā ir ru-tī-na!

Arī šorīt, tikusi galā ar rīta rituāliem un izpildījusi dramaturģijas mājasdarbu, esmu gatava doties Dakāras ielās. Esmu sabakstījusi maps.me vēl neapmeklētos muzejus un mākslas galerijas, braukšu uz Plato rajonu. Kā pirmo gribu apmeklēt Nacionālo Mākslas galeriju un, ja pietiks spēks, pēc tam došos uz citām izstādēm. Taksometra šoferis nezina, kur tāds objekts atrodas, kā orientieris kalpo netālais Marche Kermel, kur bijām ar Džibrila tēvu.

Pie galerijas karājas biennāles plakāts, viss izskatās pareizi. Ieejot iekšā, redzu pārsimts kvadrātmetrus lielu telpu ar gleznām un dažām videoprojekcijām. Šī izstāde ir veltījums senegāliešu māksliniekam Mohamadou Ngoye Dout’s, kurš pērn pameta šo pasauli 50 gadu vecumā. Viņa iecienītākās tēmas ir mājokļi un urbanizācija, tas redzams arī daudzos darbos, kas izstādīti šajā vietā. Man ļoti patīk!

Pēc izstādes aplūkošanas drošības labad pajautāju darbiniecei, vai šī ir vienīgā galerijas telpa. Jā, tā esot. Šī ir mazākā Nacionālā galerija, kādā esmu bijusi. Ap stūri ir galerija Selebe Yoon, kuru man ieteica apmeklēt Ngor salā satiktais beļģu mākslinieks. “Biennale?”, es vaicāju apsargam. “Qui,” viņš atbild un norāda, lai dodos uz otro stāvu. Šīs galerijas telpas ir reizes piecas lielākas, arī darbu skaits un daudzveidība ir gana plaša. Kad esmu visu apskatījusi, pamanu atpūtas telpu ar grāmatu plauktu. Jāiet uzmest aci! Uh un ak! Kas tik te nav! Pamatā grāmatas ir franču valodā, bet daudz ko var atrast arī angliski. Par mākslu, par Āfriku, par arhitektūru, par sievietēm – nereāli interesanti. Paņemu dažas grāmatas un sāku pētīt. Esmu stāstījusi, ka pēc daudzām modernās mākslas ekspozīcijām mani piemeklē tādi kā radošuma uzplūdi. Es sēžu un pierakstu idejas, kas kā duša gāžas pār manu galvu. Šoreiz es radošuma dušu piedzīvoju šajā mini “bibliotēkā”.

Piemēram, redzu attēlu, kurā vienā fotogrāfijā savākti gar ceļa malu salasīti zari. Kā būtu, ja mēs šādi pārnestu ne tikai ceļmalas, bet arī pludmales, mežus, pilsētas, pļavas, tundras un tuksnešus? Tā, pa īstam, bez izskaistināšanas, saliekot mākslas darbā/ īstā vai virtuālā telpā objektu fragmentu kolāžu. Par ko būtu stāsts? Dzērveņu burkas, vīgriežu herbāriji, vecas riepas, šļirces, dzintari, plastmasas maisiņi, pazaudēti cimdi, ķieģeļi… Ko tas pastāstītu par vietu? Un par mums?

Šķirstu lapas un domas, tā gribas kādu no šīm grāmatām satikt atkal. Un, ja varētu atrast šādu pašu dimantu kastīti nevis par mākslu, bet par literatūru? Ar google tulkotāja palīdzību vēršos pie galerijas darbinieka – jā, lai tik ejot uz Librairie, viena tieši atrodas netālu. Sāku iet ar domu par bibliotēku, tad saprotu, ka droši vien tomēr dodos uz grāmatnīcu. Tā arī ir. Tur, tāpat kā lielveikalos, mugursoma jāatstāj skapīšos, šeit pat vienkārši uz plaukta. Diezgan kaitinoši, bet neko darīt. Pārlieku vērtīgo kabatās un eju pētīt grāmatnīcu. Sortiments ir tiešām plašs, ir pat grāmatas, kas mani interesē mācību un dzīves sakarā, bet – tās visas ir franču valodā. Neko darīt.

Lēnām ejot pa centru, pamanu biennāles plakātus pie dažādām ēkām, arī pie smalkas Pullman viesnīcas. Pie ieejas atkal nosaucu paroli: “biennale” un varu doties iekšā. Smalki ļaudis ēd smalkas pusdienas, iekšā ir vēsi, bet no terases redz vien zaļumus un okeāna zilgmi. Ir arī dažas gleznas. Jāteic, ka vairāk par mākslu šoreiz priecājos par iespēju redzēt viesnīcas interjeru. Arī pie blakus ēkas ir biennāles plakāts, eju iekšā. Tur paveras neliels pagalmiņš, kurā sarunājas daži cilvēki, kā izrādās, tie ir mākslas darbu autori. Nigēriešu mākslinieks Jacob Okpus man pastāsta par savām gleznām, priecājas arī nobildēties ar vienu no darbiem. Netālu rosās Fatouma Ndoye, apgleznojot neliela izmēra pirogas.

Gars ir paēdis, savu pieprasa miesa. Apsveru domu aiziet līdz turku ēstuvei, kur pirms dažām dienām ēdām ar Zani, bet tad ceļa malā pamanu restorānu, kurā notiek liela rosība. Ieeju iekšā, neviens man nepievērš uzmanību, tik aizņemti ir viesmīļi. Tad tomēr krāšņa sieva, kas izskatās pēc vietas priekšnieces, nosēdina mani pie galdiņa. Blakus sēdošo vīru ēdiens izskatās lieliski. Saku oficiantei, ka ņemšu to pašu un tieku pie ierastās yassa poulet, tiešām skaistā izskatā un labā kvalitātē. Tumšais restorāns ir pilns ar labi ģērbtiem senegāliešiem, izskatās, ka šurp nāk pusdienas ieturēt apkārtējo biroju darbinieki. Ieturējusies iedzeru iepriekš aptiekā iegādāto Vermox tableti. Pēc vakardienas kulinārajām izklaidēm jūtos labi, bet drošs paliek nedrošs, tālāku notikumu attīstību šim gadījumam negribu piedzīvot.

Pēc pusdienām eju uz vēl vienu muzeju, kas internetos atzīmēts, kā cienījama atrakcija un google karte rāda, ka vieta ir vaļā. Dzīve rāda ko citu. Durvis ir aizslēgtas, atslēga ir nolauzta un caur stikliem var redzēt kāpnes un pamestību. Laikam kāds domā, ka vienai dienai mākslas pietiek. Nu labi, iešu uz tirgu.

Kopumā Senegālā var justies diezgan labi, cilvēki nav pārāk uzmācīgi. Gluži pretēji, laipni parunāsies, pajautās, kā patīk Senegāla un Dakāra, teiks, ka esat laipni gaidīts ciemiņš. Protams, kāds gribēs patērzēt ilgāk, kāds vedinās uz viņa veikalu, kāds piedāvās kaut ko nopirkt. Tāpēc neesmu gatava tam, kas piepeši notiek tirgū. Pat ne pašā tirgū, bet jau tā tuvumā. “Mem, mem, tirgus ieeja ir tur, nāciet, es parādīšu. Kā jums klājas? Kā jūs sauc? No kurienes esat? Ā, no French just English. Come, come, I show you my shop. Good price, very cheap. Just looking. Come, I show you my factory, good price!” Ja izdodas tikt vaļā no viena, uzreiz piesitas cits vadātājs. Viens man seko aptuveni 15 minūtes, ik reizi no jauna uzrodoties visur, kur apstājos. Ieejot no drēbju valstības kastroļu, var uzelpot. Tad, apejot ap stūri, pati esmu atradusi ielas “factory” – trīs vīri dragā uz šujmašīnām, apkārt šalc krāsainu kleitu jūra. Pavaicāju cenu vienai – 20 000 franku (30, 48 eiro). Izlaižot kaulēšanās procesu, varu vēstīt, ka finālā nopirku divas, par abām kopā samaksājot 6000 frankus (9,14 eiro). Labi, ka Eduards ar lielo koferi ir ceļā pie manis.

Tirgus pieredze mani ir pamatīgi nogurdinājusi, augļu segmentā vēl iegādājos 3 avokado, tad gan lecu taksī uz mājām. Šoferis brauc ļoti nekaunīgi, kas it kā nav jauki, bet mājās esmu ļoti ātri, kas, savukārt, ir diezgan jauki. Pagatavoju avokado maizītes un tēju, tad sēžos rakstīt. Rītvakar būs klāt Eduards, sāksies jauna dzīve!