Kā lai mierīgi paguļ? Tumšādains jaunietis ar drediem ļoti lūdz antibiotikas, tas esot dzīvības un nāves jautājums. Mazā kabinetā demonstrēju darba kolēģiem savas divas smaržu pudelītes, tad kolēģis atver savu skapīti, un viņam tur ir reāls parfimērijas plaukts. “Tu vēl neesi gatavs cīņai, tu esi pārāk vājš,” dzirdu garāmejot, pēkšņi atrodoties Troņu spēlēm līdzīgu intrigu vidū. Laikam vakardienas postmodernisma plūsma negrib apstāties un apciemo mani arī sapnī. Būtu labāk tie augi nākuši.
Esmu uzlikusi modinātāju uz 7, lai pusstundas laikā sataisītos un dotos uz autobusu. Kaut kā sanāk nočammāties un izeju no mājas 7:40. Ielas ir steidzīgu skolēnu pilnas, ielas sastrēgušas. Sasodīts! Palūkojos aplikācijā un nevienu taksi tuvumā neredzu, būs jāķer uz ielas. Šoferis gados ir gatavs mani aizvizināt līdz terminālim par 2000 frankiem (3,05 eiro), tielēties nav laika. Iesākumā iekuļamies korķī un es jau sāku domāt, ka autobusu nokavēšu, bet tad viņš atrod mazāk sastrēgušas ielas un īsi pirms 8 esmu autoostā. Līdztekus autobusa biļetei jāuzrāda arī personu apliecinošs dokuments, tad var kāpt iekšā. Esmu pārliecināta, ka mana 5. vieta ir pie loga, redzēju, kā biļešu pārdevēja to atzīmē autobusa plānā. Tur jau sēž kāda madāma. Prasu konduktoram, vai varu doties uz autobusa aizmuguri, nē, lai sēžot savā vietā, blakus madame, tā esot piektā vieta. Pēc brīža prasu vēlreiz, autobuss ir pustukšs, un es gribu sēdēt pie loga. Labi, lai pārvietojos. Autobuss ir tāds kā parasti CATAi, tikai kondicionieris pūš tik brangi, ka trīcu un drebu, jaciņa būtu noderējusi.
Braucam garām jaunajam futbola stadionam, lidostai, baobabu audzēm – pazīstams ceļš. Mans galamērķis ir kūrortpilsēta Saly, bet autobuss iet uz netālo Mbour. Sekoju braucienam kartē un skatos, kur kāpt ārā. Pamazām autobuss tukšojas un iepretim ceļam uz Saly izkāpj visi, ieskaitot mani. Gribu saprast, vai arī atpakaļ autobuss kursē no šīs pašas vietas, bet šoferis paskaidro, ka nē. Viņš man norāda kartē stadionu, kur bija iepriekšējā pietura.
Šķērsoju ielu ar intensīvu satiksmi un domāju, kā tikt līdz Saly. Skaidrs, ka taksis ir viena iespēja, bet tagad es nekur nesteidzos, varu pameklēt transportu, ar kuru brauc vietējie. Pamanu uzrakstu: minibusu pietura, apstājos tur. “Taxi?”, prasa puisis ar drediem un bereti. “No, minibus”, atbildu. Viņš ar žestiem rāda, lai sekoju. Turpat stāv vieglā mašīna, kurā jau sēž trīs vietējie, tas arī esot minibus. Braucam visi kopā un skatos, cik naudiņas dod pārējie. Meitene iedod monētiņas, puisis 500 franku banknoti. Kad esam Saly centrā, šoferis piedāvā izkāpt, es piekrītu. Sniedzu viņam 500nieku, viņš man vēl ieber saujā 300 monētas. Lieliski, brauciens maksāja 200 frankus jeb 30 centus. Pēc trim transportiem jūtos nopelnījusi mazu atpūtas pauzi un piesēžu uz kafijas, labierīcības un ierīču uzlādi rietumnieciskā kafejnīcā.
Tad gan noskatu ceļu, kas ved okeāna virzienā, un dodos satikt horizontu. Iznāku pludmalē, atrodu ēnu, noauju kājas, ieziežu seju, uzsienu lakatu, sadzeros ūdeni. Gājuši! Sākumā aizstaigāšu līdz tuvākajam smilšu pludmales galam, pēc tam došos uz otru pusi. Drīz vien redzu ļaužu bariņu, kas apstājuši tumšu aļģu murskuli. Tas tikko izvilkts ar tīklu no okeāna, vietējie lasa ārā zivteles un jūras veltes, tūristi brīnās.
Tūristu šeit ir ne mazums, teju visi ir peldkostīmos, sauļojas, skrien, peldas. Atradusi vientuļāku posmu, arī es uzvelku pelddrēbes, kad tad, ja ne tagad. Nu iet ir daudz tīkamāk, bet vēl labāk būtu nopeldēties. Noskatu pāri, kas tikko iznākuši no ūdens un nekur nesteidzas. Vai es drīkstētu uz mirkli nolikt somu pie viņu mantām un ielīst okeānā? Protams, saka Klaudija un, protams, saka Pauls. Tālu ūdenī neeju, ar tiem okeāniem nekad neko nevar zināt. Kad ūdens ir pāri viduklim, laižos peldus. Okeāns ir silts, pat pārāk, tomēr sviedri uz brīdi noskaloti.
Itāļu pāris ir no Dženovas, un sieviete tīri labi runā angliski, tad nu pēc peldes mirkli patērzēju ar Klaudiju. Viņa stāsta, ka šeit atrodas dēļ adoptētā senegāliešu dēla. Klaudija strādā bēgļu centrā, un, kad parādījies Justufs, viņai jaunietis uzreiz licies īpašs. Izkāmējis, piedzīvojis briesmu lietas, tomēr nenogurstoši rūpējies par citiem. Justufs ir bārenis, un viņa lielākais sapnis esot bijusi ģimene. Tad itāļi viņu uzņēmuši savā ģimenē un laimīgi esot visi, īpaši omīte – viņi abi dievinot viens otru. Tagad viņi atveduši Justufu apraudzīt ciemu, kurā viņš piedzimis, tas atrodas pie Gambijas robežas.
Pateicos par stāstu un dodos tālāk. Kamēr var iet gar ūdens malu, kur smiltis ir cietas un vēsas, viss ir labi, bet, ja jāapiet akmeņaina josla, tad ir vāks. Smilšu irdenums būtu štrunts, bet tas karstums. Pēdas deg, pēdas piedeg! Ļoti negribas smilšainajās kājās vilkt botas, tad nu cenšos iespējami ātri šķērsot karstās smiltis, lai atgrieztos ūdens veldzē. Tur okeāns izveidojis gliemežvāku izstādi, izmantoju dažus, lai pateiktu paldies anonīmu paldies lasītājai A. par šo mirkli!
Iepretim viesnīcām un kūrortiem pludmale ir tīra un sakopta, bet citviet, kopā ar dabiskiem okeāna materiāliem, mētājas arī atkritumi, lielākoties plastmasas. Mūsdienu pasaules redzamais un neredzamais posts. Biju domājusi noiet visu pludmales garumu, bet kādā brīdī jūtu, ka ir gana. Laivas un zvejniekus esmu apskatījusi, ūdeni izbaudījusi, kādus 100 “merci, ca va, bien” pateikusi. Vakarā redzēs kārtīgi, bet var gadīties, ka no šodienas visvairāk atcerēšos sauli.
Pa vēl karstāku asfalta ceļu aizkliboju līdz pirmajai ēnai, tur beidzot apģērbjos un uzvelku apavus. Līdz autobusam 16:00 vēl atlikušas pāris stundas, varētu kaut ko uzēst. Piejūras restorāns, kura ēdienkartē ieskatījos, neatbilda manai cenu kategorijai, bet neliela picērija iekšzemē izrādās gana laba. Pēc maltītes joprojām ir laika rezerve. Bet nu labi, kulšos atpakaļ uz Mbour, gan jau atradīšu, kā tur pavadīt līdz autobusam atlikušo laiku. Iesākumā cenšos ceļa malā saprast, kura no mašīnām varētu tēlot “minibusu”, tad pamanu kādu gaišādainu meiteni slēdzam vaļā auto durvis. Gluži līdz Mbour viņa nebrauc, bet pusceļu parauj uz priekšu. Tagad pat varētu aiziet kājām, bet tomēr izlemju tā nedarīt, karstumā zemes griešanās ir īpaši sajūtama.
Pēc maza gabaliņa atkal ieraugu minibusu stāvvietu un, kad nostājos tur, mašīna pati mani atrod. Pirmais pasažieris izkāpj Saly krustojumā, es pabraucu vēl 2 kilometrus uz priekšu – vietu, kuru man norādīja šoferis. Netālu ir liels Auchan, ieeju tajā pēc vēsa dzēriena, iznāku ar pusmetrīgu pīto vāzi. Pusstundu pirms autobusa atiešanas esmu šofera norādītajā vietā, bet neredzu ne cilvēkus, ne autobusu, ne kaut ko pieturai līdzīgu. Tātad, jārunā ar cilvēkiem.
Pirmajām uzklūpu arbūzu tirgotājām – tā un tā, kur ir autobuss uz Dakāru? Viņas brīdi pastrīdas, tad vienojas, ka, visticamāk, tas atiet no Saly krustojuma. Man joprojām šoferis šķiet uzticamāks informācijas avots, eju tālāk pie motociklistu bariņa. Neko daudz nesaprotu no viņu franču valodas plūduma, bet arī te ieskanas Saly krustojums. Ko darīt? Tas ir šodienas otrais un pēdējais autobuss uz pilsētu, nu galīgi negribas to nokavēt. Nu jau pulkstenis ir 15:45, bet neko autobusam līdzīgu nemanu. Arī uzrunātie taksisti domā, ka man vajag Saly krustojumu. Labi, teorētiski man pietiek laiks aizbraukt līdz tam, ja tur buss nebūs, varēšu uzreiz braukt atpakaļ. Saku vienam taksistam, lai rauj ar mani uz to Saly krustojumu. Kā tad, autobuss stāv tai pašā vietā, kur izkāpu. Esmu diezgan pārliecināta, ka šoferis saprata, ko es prasu, kāpēc ir šitā jāmuļķojas? Bet nu labi, tam vairs nav nozīmes, kāpju tik iekšā. Šoreiz vietā pie ejas sēž dāma, es nostājos blakus. “Ā, jums ir piektā vieta?”, viņa prasa, es pamāju ar galvu un apsēžos pie loga, vēlreiz saņemot apliecinājumu, ka šī bija mana vieta arī no rīta. Šoreiz man gan ir pilnīgi vienalga, būtu sēdējusi kaut uz jumta (viņi tā mēdz darīt, tikai ne šiem busiem), lai tiktu atpakaļ uz Dakāru.
Mājupceļš ir raits, korķi sākas tikai pašā Dakārā. Šoreiz kondicionieris nestrādā (no rīta laikam bija pārstrādājies), no autobusa izveļos salipusi un nogurusi. Aizeju līdz modernajam omnibusam, pabraucu dažas pieturas, tad piemājas ieliņas, tad māja. Lai slavēta duša! Nomazgājos un izmazgāju visas drēbes, kas šodien bija mugurā.
Uzkožu vakariņās maizītes, uztaisu ingvera-laima tējas trumuli un sēžos rakstīt. Laiku pa laikam uztaisu pauzi. Vienā no tām atceros, ka maisiņā uz virtuves galda stāv viens skābās anonas auglis, otru Zane aizveda uz Latviju. Droši vien jāapēd, lai nesāk bojāties. Ā, laikam viens stūrītis mazliet iebojājies, to neēdīšu. Apsēžos uz dīvāna, pārlaužu augli un ēdu. (Šī ir tā vieta, kur tālāk ar vājiem nerviem nelasīt). Tā kā dīvāna rajonā ir patumšs, uzreiz nesaprotu, kas notiek. Bet tad ieskatos labāk un pamanu, ka man blakus tirinās divi mazi balti tārpiņi. Sprigani jau tie ir tāpat, bet piepeši viens no viņiem demonstrē apbrīnojamu triku, palecot centimetrus desmit uz priekšu. Wow! Aizeju ar visu augli līdz virtuves galdam un labākā gaismā redzu, ka tur tās dzīvības ir padaudz. Ko lai tagad dara? Visticamāk, kādu jau esmu apēdusi. Izraisīt vemšanu? Skriet pēc viskija? Apēst veselu čili piparu un vairs nezināt, no kā ir slikti? Latvijā es droši vien nekādu drāmu netaisītu, gaļa paliek gaļa, kuņģa sula ne ar to vien tiek galā. Bet ko es zinu par Āfrikas tārpiņiem? Ja nu tie ir parazīti? Ā! Metu kaunu pie malas un zvanu Airbnb saimniekiem. Saku, ka man ir neordināra situācija, vai varu palūgt Manuelu uznākt pie manis. Viņa ir klāt zibenīgi. Kas noticis? Izstāstu par augļa neparasto dzīvīgumu un Manuela atzīt, ka arī viņa ir pamanījusi šajos augļos tārpus, tāpēc tos vairs nepērk. Viņa mierina, ka nekas slikts ar mani nenotiks – lai šovakar dzeru labi daudz laima-ingvera tējas un rīt aptiekā katram gadījuma nopērku Vermox preparātu. Arī viņi paši profilaktiski lieto pretparazītu preparātus – pieaugušie reizi pusgadā, bērni reizi trijos mēnešos. Nez, kas šonakt rādīsies sapņos?
