Senegāla: piemājas dzīve

Āfrikā man rādās spilgti un raibi sapņi. Piemēram, šonakt nosapņoju, ka Māra Zālīte grib rakstīt grāmatu bērniem, bet tad saprot, ka tieši tādu jau ir uzrakstījusi. Vēl redzu arī lielo augu terases malā, kuru vakar Zanei solīju apliet, bet aizmirsu. Tā ir pirmā lieta, ko izdaru no rīta. Paziņoju augam “tu man jau sapņos rādies” un uzgāžu tējkannu ūdens.

Izņemot to, ka naktī nožmiedzu divus mazus prusaciņus, gulēšana jaunajā vietā bija tīri jauka. Arī zobs un galva uzvedas labi, pat nejaukā pumpa, apstrādāta ar ūdeņraža peroksīda šķīdumu un noziesta ar Bepantēnu (paldies, Zane), no rīta izskatās daudz glītāka.  

Uzreiz pēc brokastīm metos klāt studiju mājasdarbam, esmu izvēlējusies mazo darbiņu šodienai, pat stunda nepaiet, kad tas paveikts. Vēl nav pat vienpadsmit, aizbraukšu šodien uz netālo kūrortpilsētu Saly. Autobusi uz turieni ejot no Piektā termināla, kas ir pāris kilometru attālumā, tā stāsta šīs vietas saimnieks Maikls. Jā, tie kursējot cits pēc cita, visu dienu. Heech aplikācija nez kāpēc vēl piedāvā braucienu līdz terminālim ar krietnu atlaidi, brauciens izmaksā vien 650 frankus (aptuveni 1 eiro). Kad, nonākot galā, sniedzu šoferim 700 naudiņas, viņš izskatās nedaudz izbrīnīts. Tomēr, atverot lietotni, arī viņam rādās 650 franki. Viņš neizrāda nepatiku un neprasa neko vairāk, merci un atvadāmies.

Ieejot biļešu terminālī, sākumā pie aparāta sieviete izsniedz kārtas numuriņu, tad norāda, uz kuru kasi doties. Biļešu pārdevēja runā ļoti lauzītā angļu valodā, bet tik daudz saprotu, ka uz Saly autobusi iet divreiz dienā – 8:00 no rīta un pēcpusdienā. Tā kā plānoju tai pašā dienā braukt atpakaļ, man der tikai rīta autobuss. Labs ir, braukšu rīt. Lai nopirktu biļeti, jāuzrāda personu apliecinošs dokuments. Kopš pirmās dienas, kad braucienam ar kuģi uz Gorē salu tika prasīta pase, nēsāju līdzi ID karti. Iegādājos biļeti (vienā virzienā 2500 franki jeb 3,05 eiro) uz rītdienu 8:00 turp, 16:00 atpakaļ, un saprotu, ka man ir brīva diena.

Sāku iet kājām māju virzienā, tad pamanu modernā autobusa līniju un izdomāju pavizināties dažas pieturas ar smalko transportu. Biļete maksā 400 frankus (0,61 eiro), kondicionētā un diezgan pilnā omnibusā aizbraucu līdz pieturai Grand Dakar – aiziešu līdz tirgum un sapirkšos zaļumus, esmu noilgojusies pēc salātiem. Ieejot pustumšajā tirgū, smaka gandrīz nogāž no kājām – vītinātas zivis, svaigas zivis un gaļa – viss saplūst intensīvā smaržu buķetē. Pēc dažām minūtēm esmu pieradusi. Eju no viena dārzeņu galda pie nākamā, gribu visas sastāvdaļas pirkt no viena cilvēka. Pēdējai sievai ir viss, ko vēlos, un, salikusi groziņā divus burkānus, divus sīpolus, gurķi, dažus piparus un tomātus, kā arī pušķīti kinzas, saku, lai saimniece sarēķina, cik no manis pienākas.

Vispār ar iepirkšanos man iet diezgan smieklīgi. Cenu es prasu vienmēr, tādējādi liekot pārdevējam saprast, ka man rūp, cik kas maksā un sekoju līdzi cipariem. Atbildi 90% gadījumos nesaprotu, bet dodu mazliet lielāku naudas zīmi, nekā, manuprāt, būtu jāmaksā pirkumam. Šoreiz sniedzu 5000 franku banknoti, man tiek izdoti 3500 franki. Tātad iepriekš uzskaitītais produktu grozs izmaksājis 1500 frankus (2,29 eiro). Vēl par nepilnu eiro paķeru 6 olas, tad dodos mājās.

Netālu no dzīvesvietas pretī nāk krāšņa sieva ar pīrādziņu kasti uz galvas. Pie Fatū mēs ēdām ļoti garšīgas samosas ar zivs pildījumu, prasu sievai, vai viņai tādas ir. Jā gan. Grūtāk mums veicas ar naudas un samosu daudzuma salāgošanu. Finālā sniedzu 500 franku banknoti (0,76 centi), un saku, lai dod, cik sanāk par šo summu. Tie ir 9 pīrādziņi, būšu nodrošinājusies ar pārtiku kādam laikam.

Atgriežos mājās, apēdu trīs samosas, ir gardas. Visas uzreiz tomēr neriskēju ēst, pavērošu, vai arī manam vēderam patiks Āfrikas street-food. Uztaisu vēl vienu kafiju un ķeros pie “lielā mājasdarba” – jāuzraksta radošais darbs postmodernismā. Vispār biju domājusi rakstīt par kāda autora darbu, bet sapratu, ka bez grāmatas klātbūtnes tas ir ļoti grūts uzdevums. Tā nu ļauju vaļu radošumam un taustiņiem, un pāris stundās pirksti ir sadzejojuši, manuprāt, diezgan postmodernu rezultātu. Parasti ar izpildītajiem mājasdarbiem nelepojos, bet šis šķiet diezgan labi izdevies.

Jūtos nopelnījusi salātu pauzi. Sašķērēju rīta pirkumus, pievienoju garšvielas un ieturu vēlīnas pusdienas. Pēc tam izpildu vēl vienu mazo mājasdarbu, tad dodos atrisināt mazu praktisku jautājumu. Lieta tāda, ka pirms dažām dienām nopirku ļoti skaistu senegāliešu kleitu, būs, ko vilkt stāstu vakaros. Tikai viena ķeza: man tā ir centimetrus desmit par garu un pinas pa kājām. Netālu no mājvietas redzēju diezgan smalku ateljē, palūgšu viņiem kleitu noīsināt. Tomēr plāns neizdodas, uz vietas esošais darbinieks saka, ka priekšnieks jau esot prom, uz savu galvu viņš ko tādu nevarot uzņemties. Nu neko. Turpinu ceļu un pamanu pavisam nelielas darbnīciņas, kurās audumu ielenkumā sēž vīri pie šujmašīnām. Eju iekšā vienā no tām, un, apvienojot franču, angļu un mēmā šova elementus, izstāstu savu vajadzību. Nekādu problēmu. Vīrs iever šujmašīnai zobos melnu diegu, un dažās minūtes mala ir atšūta. Paldies, cik no manis? Ai, cik iedosi, tik būs labi. Par 1000 frankiem (1,52 eiro) šuvējs izskatās ļoti priecīgs.

Ja jau esmu izgājusi no mājas, aizstaigāšu līdz otram mūsu rajona lielveikalam, Casino vārdā. Veikala jaukākā lieta ir tāda, ka visām precēm ir cena, nav jāmin un jākaulējas. Tomēr uzmanību zaudēt nedrīkst. Ieraugu akcijas cenu laimiem (tie maksā 375 frankus jeb 57 centus kilogramā), ielieku maisiņā piecus augļus un dodu darbiniekam novērt, tāda šeit ir sistēma. Jau redzot ciparus uz svariem, man kaut kas nešķiet pareizi. Uz uzlīmes redzu, ka maisiņā it ka ir salāti un summa ir virs 1000 frankiem. Norādu uz kļūmi svērējam, viņš kaut ko iesmej par mašīnkļūdu (kā tad!) un atdod man preci ar pareizo uzlīmi – summa ir 117 franki (18 centi).

Eju mājās pa labi zināmajām ielām un, ja vakar man bija nedaudz jocīgi pārvietoties vienai, šodien esmu pieradusi arī pie tā. Izkrāmēju pirkumus, piemēru kleitu (ideāls garums) un eju apliet visus terases augus. Šonakt gribu gulēt mierīgi.