Acis atveras starp trijiem un četriem naktī. Vispār jāceļas ir Zanei, es varētu mierpilni sust, bet man laikam piemeties kaut kāds empātiskais stress. Un nez no kā vēl sācis sāpēt zobs. It kā nepietiktu ar pumpu uz kakla, kas pamazām pārvēršas mazā augonītī. Toties galva gan vairs nesāp. Mierinu zobu un vēroju Zanes gatavošanos ceļam. Mantas savāktas, taksists atbraucis, viss notiek pēc plāna. Es novēlu Zanei veiksmīgu mājupceļu, viņa man – labu palikšanu un veselības sakārtošanos.
Pavadījusi Zani, atgriežos gultā. Zinu, ka ātri pieradīšu, bet pirmā vienatnes sajūta ir mulsinoša – tāda kā nedroša, tāda kā skumja. Pa īstam pamostos pēc septiņiem, Zane mani ir tā pieradinājusi. Uzvāru kafiju, ieeju dušā un ķeros pie sev dotā solījuma – laika posmā, kamēr būšu viena, pievērsīšos mācībām. Ķeros klāt vienam no mājasdarbiem un līdz 11 jau esmu tikusi ar to galā. Nu labi, visu dienu mācīties būtu pārspīlēti, par ko tad es rakstīšu.
Bet, pirms dodos ielās, man ir jāpārvācas stāvu zemāk, jo mūsu skaistā istaba ir rezervēta. Savācu mantību, piekopju veco istabu un iekārtojos jaunajā. Pārcilājusi prātā šodienas iespējamos maršrutus, izvēlos Ngor salu, kas atrodas Dakāras ziemeļos. Nolemju arī nevis ķert taksi uz ielas, bet gan izmantot lietotni Heetch, tādu kā vietējo Uber. Lietotne rāda, ka aptuveni 10 km garais brauciens līdz salai maksās 2400 frankus (3,66 eiro), tas izskatās labi. Mašīna ir klāt pēc 3 minūtēm, un jauks šoferis ar tīru auto aizvizina mani līdz galamērķim viens un divi.
Pludmalē jau gaida gandrīz pilna laiva, man atliek vien noaut kājas un pievienoties, uzreiz arī izbraucam. Brauciens līdz salai ir aptuveni 5 minūtes īss, abos virzienos tas maksā 2000 frankus (3,05 eiro). Drīz jau lecam ārā uz salas, atbraucēji lietpratīgi saplūst mazā ieliņā. Es eju pakaļ, uz pirmā beņķīša apauju kājas, tad lēnām klīstu pa salu. Tā ir vēl mazāka par Gorē, ašā solī droši vien pilnīgi visas ielas un takas var izstaigāt stundas laikā. Es nekur nesteidzos – bildēju puķes, palmas, ielu zīmējumus un okeānu.
Kādā no ieliņām pamanu mākslas biennāles plakātu, arī šeit uz salas ir ekspozīcijas. Eju iekšā pagalmā un prasu, vai te var dabūt mākslu? Jā, lai tik kāpjot pa trepēm augšā. Jau pirmajā telpā mani uzrunā izskatīga sieviete, kas izrādās izstādes kuratore Aminata Diop. Viņa skaidrā angļu valodā iesākumā pastāsta par izstādes būtību – tā saucas “Sievietes atmošanās” un ir veltīta sievietes lomai Senegālas sabiedrībā. Kuratore mani iepazīstina ar gleznām, kuru autore ir Latifa Pouye. Gleznu nosaukumi ir Seksisms, Apspiešana, Sievišķīgās intuīcijas noslēpums, Sieviete bez sejas, Melnkoka mirdzēšana, Īpašums, Patiesības roka. Aminata stāsta katras gleznas stāstu, tajos sāpes mijas ar cerībām. Man, viņā klausoties, ir grūti valdīt asaras. Tas, ko mēs redzējām un pieredzējām pēdējās dienas ir pilnīgs nieks, Senegālas sievietes ik dienu dzīvo šādā vidē. Aminata stāsta, ka, ja meitene paliek stāvoklī 15, 16 gados, tas milzīgs esot apkaunojums ģimenei, tā visbiežāk novēršas no viņas, ir jāpiedzīvo arī sabiedrības nosodījums. Vai arī šeit ierastā vīriešu attieksme, uztverot sievas par savu īpašumu.
Otru izstādes daļu veido mākslinieces Dianas Mdati darbi. Tā kā autore ir uz vietas, viņa pati ir gatava par tiem pastāstīt. Mākslas darbi veidoti no fotogrāfijām, kas papildināti ar gleznojumiem. Arī Diana runā par sievietes lomu sabiedrībā, īpaši izceļot tabu tematus – menstruācijas, grūtniecības norisi, pēcdzemdību depresiju, spontāno abortu – par to šeit skaļi nedrīkst runāt. Sabiedrība sagaida, ka sieviete būs stipra, mierīga, tiks ar visu galā. Ja bērns sevi parāda labi, tad viņš skaitās atsities tēvā, ja nē, tad mātē. Ģimenēs, kur joprojām ir vairākas sievas, viņas solidaritātes (kursabiedrene Dina teiktu, māsības) vietā tiek ieliktas konkurences situācijā un ienaidnieču lomā. Vaicāju, vai tas ir kultūras vai reliģijas nopelns? “Kultūras”, saka Diana, “taču reliģija situācija padarīja vēl ļaunāku”. Viņa saņemot daudzu sieviešu paldies par to, ka uzdrošinās publiski runāt par tēmām, kas sāp tik daudzām. Nofotografēju mākslinieci pie viņas darba, kurā sieviete tur uz galvas simbolisku, sabiedrības uzliktu nastu. Viņa ir gatava to atdot atpakaļ, viņai to vairs nevajag.
Apskatu arī pārējo ekspozīciju, mazliet aprunājos ar Glodi Mbela Mambueni, mākslinieku no Kongo Demokrātiskās Republikas, viņš savos darbos izmanto dažādus materiālus. Gleznā “Pirogas” laivas karkass veidots no paklāja, kāds parasti esot Kongo mājās.
Izejot no emocionāli piesātinātās izstādes, dodos palūkoties viļņos. Pa ceļam mani uzrunā viens no daudzajiem amatniekiem. Mans prāts ir nedaudz apjucis, tāpēc brīdī, kad viņš saka “Nangua def”, es neizpratnē klusēju. Vīra sejā jau sāk iezagties vilšanās, bet tad manas smadzenes izmoka “Mangui fi” un viņš atplaukst priecīgā smaidā. Parole ir pareiza. Vīrs arī apgalvo, ka pirms trim mēnešiem jau šeit saticis latviešus, kas zina.
Klints galā man ir uzlikts soliņš, apsēžos ar skatu uz okeānu, kura viļņus cenšas iejāt sērfotāju bariņš. Pie manis pienāk kādus piecus gadus jauna meitenīte un kā radio runā volofu valodā. Beigās tomēr atmet man ar roku, nav ko laiku tērēt ar tādu nesaprašu.
Atpūtusies turpinu iet pa taku gar okeānu, jo pēc maza gabaliņa jābūt slēpnim – būtu tā kā laiks atzīmēties Senegālā un galu galā arī Āfrikā. Slēpni izdodas atrast bez problēmām, tomēr iztieku ar foto fiksāciju, jo tā saturs ir dikti saspiests, negribas ar to krāmēties.
Pēc tam vienkārši klīstu pa ieliņām, priecājos par augiem un cilvēkiem. Iemaldos vēl mājās pie beļģu mākslinieka, kurš biennālē piedalās ar apstrādātām mobilā telefona fotogrāfijām. Pakonsultējos ar viņu par vēl citām mākslas apskates vietām Dakārā, tieku pie pāris idejām.
Esmu izstaigājusi visu salu, kad attopos vienā no pludmalēm, kur ir galdiņu jūra. Iemetu acis tūristu restorānā, cenas ir tik nepiedienīgas, ka nolemju, ka nemaz jau tik ļoti ēst negribas. Bet tad eju gar citiem, vienkāršākiem galdiņiem, kur četras meitenes sukā iekšā diezgan izskatīgus rīsus. Cik maksā porcija? 2000 frankus! Labi, nesiet šurp man arī. Kamēr ieturos, pie blakus galdiņa apsēžas četras tumšādainas dāmas, jādomā, senegālietes. Sākumā šķiet, ka man mālējas, jo ik pa laikam, paralēli volofu un franču valodām, ieskanas krievu un spāņu teikumi. Nē, nudien, viņas vienlaikus runā četrās valodās. Paēdusi neizturu un apvaicājos, kā tas nākas? “Nu, ko tu agrāk neteici, ka visu saproti, vajadzēja nākt mūsu poliglotu kompānijā!”, sieviete smejas un angliski paskaidro, ka ir studējusi Sanktpēterburgā. Nu vairs neko, novēlu vairākās valodās viņām labu apetīti, un dodos uz savu pludmali, no kuras kursē kuģīši atpakaļ uz kontinentu. Jau atkal laiva ir gatava doties ceļā, man pat izdodas ielekt tajā bez apavu novilkšanas.
Krastā izsaucu taksi lietotnē un nosēžos ēnā pagaidīt. Atbraucis, taksists atvainojas, ka man bijis tik ilgi jāgaida (tās bija aptuveni 10 minūtes) un mierpilnā braukšanas manierē nogādā mani mājās. Nopērku vēl no ielas pārdevējām ingveru tējai un trīs tomātus brokastīm, tad dodos uz savu istabu atpūsties, rakstīt, mācīties.
