Uz kājslauķa pie mūsu istabas durvīm sēž strīpains ciemiņš – Āfrikas Muris. Saņēmis dūšu, viņš atsaucas aicinājumam un ienāk iekšā. Glaužas gar Zanes kājām un saausās ikreiz, kad tiek atvērts ledusskapis. Man šorīt sāp galva, ir tāda pirms slimošanas sajūta. Tad nu papildus malārijas tabletei, imūnsupresantam un inhalatoram, ierauju arī ibumentīnu. Pa virsu uzdzeru divas kafijas, iekožu vieglas brokastis un esmu gatava dienai. Pirms iziešanas ielās, atdodam mājas saimniekam pēc brauciena netīrās drēbes, parasti mazgāju tās rokās, bet šoreiz tās ir pamatīgi sašmucētas.
Šodien ir Zanes pēdējā ceļojuma diena, to iecerēts pavadīt mierīgi, atvadoties no Dakāras un Senegālas. Mūsu pirmais galamērķis ir Marche Grand-Dakar – tirgus, kas atrodas 15 minūšu gājiena attālumā. Tur pamatā nopērkamas pārtikas preces, bet tiekam arī katra pie jaunas kleitas par piecīti mūsu naudā. Pēc tam noskatām kartē pludmali, tā ir smalkas viesnīcas teritorijā. Doma ir pasūtīt tur kādu dzērienu un paskatīties uz ūdeni. Mums ir zināmas aizdomas, ka šāda atrakcija ko maksās, tomēr, kad uzzinām cenu – 25 000 franku (38 eiro) no galviņas, ir skaidrs, ka nepaliksim. Palūdzam atļauju mirkli apskatīties vietu, tad dodamies tālāk. Atceros, ka mūsu Airbnb saimniece Manuela ieteica apmeklēt viesnīcu Sokhamone, tā atrodas pavisam netālu.
Tā kā šī viesnīca ir daļa no modernās mākslas biennāles, neviens nebrīnās par mūsu vēlmi apskatīt vietu tuvāk. Sākam gan nevis ar mākslu, bet ar pašu viesnīcu. Apbrīnojam milzīgu halli ar skulptūrām un kroņlukturi, kuram spuldzīšu vietā ievietotas tukšas olīveļļas pudelītes. Tad iegriežamies blakus esošajā restorānā, kas šobrīd stāv tukšs. Mēbeles ir viegli apputējušas, nemana nevienu cilvēku. Beigās sazīmējam divas spilgtas apmeklētājas, kas terasē malko ūdeni. Pilnīgs Grand Hotel Budapest. Izejot ārā, mūs beidzot pamana darbinieks, kas uzkopj telpas, un norāda uz mākslas darbu atrašanās vietu. Tie ir jauki, bet ēka tomēr ir interesantāka. Arī šeit mēs netiekam pie dzērieniem, vēl esot pārāk agrs.
Čāpojam uz pilsētas centru, apskatām kristiešu katedrāli. Tajā ir daži dievlūdzēji, daudz zilās krāsas un rosība – pie soliem tiek sieti balti auduma pušķi un berzts altāris, visticamāk, gatavojoties kādai ceremonijai.
Pēc tam mūsu ceļš ved gar turku ēstuvi. Rīsi ar vistu mums ir nedaudz apnikuši, tad nu pasūtam pusdienās kebabu un picai līdzīgu ēdienu. Ēdiens ir gards, iekšā ir vēsi un skan California Dreamin’. Izejot ārā, mūs atkal ieskauj svelme. Cenšoties turēties ēnā, dodamies uz veikaliņu, kur bijām pirmajā dienā kopā ar mūsu naktsmītnes biedrenēm. Tur diemžēl ir pusdienlaika pauze, bet kaimiņos vaļā ir cita bodīte, tad nu nedaudz pašiverējam tur. Pēc gabaliņa ir (vēl viens) jauks veikaliņš, tieku pie (vēl vienas) skaistas kleitas.
Apstaigājam pilsētas centrālo svēru, kas pošas Ziemassvētkiem, neraugoties uz to, ka kristiešu valstī ir vien daži procenti. Pilsētas iedzīvotājus priecēs plastmasas bruņurupucis, astoņkājis, Ziemassvētku vecītis un citi zvēri un tēli, kas pagaidām gaida savu iznācienu, ietīti burbuļplēvē. Tā šejieniešiem patīk, daudzi motociklisti ikdienā lieto savus braucamos nenoņemot plēvi no detaļām, tostarp spoguļiem. Pa ceļam redzam Auchan, ieskrienu pēc spirdzinājumiem un tad lecam taksī uz mājām.
Tās pašas ielas, kas pirms desmit dienām. Tāds pats sarūsējis taksometrs. Tādi paši tirgotāji ielu malās. Tās pašas peļķes, kanāls, bedres. Tā pati iekļaujošā satiksme. Tikai mēs par to visu vairs pārāk nebrīnāmies, Dakāra ir mūs pieradinājusi.
Arī mūsu istabiņā, kurā pirms tam rūpīgi vērām ciet aizkarus un slēdzām durvis, tagad dzīvojam kopā ar vēju – dabas un ventilatora radīto. Zane arī atgādina, ka Stambulas viesnīcā nezinājām, kur no karstuma likties +26 grādos, tagad šāda temperatūra šķiet nedaudz pavēsa.
Pēcpusdienu pavadām laiskojoties, Zane krāmē čemodānu, es rakstu. Kad pilsēta satumst, dodamies paēst vakariņas uz restorānu, kuru iesaka naktsmāju saimnieki. Iegriežoties mazā sānu ieliņā, nekas neliecina, ka tur varētu atrasties ēstuve. Kad tomēr ieraugām ēku ar meklēto izkārtni, tās priekšā rosās bariņš remontstrādnieku. Uz mirkli samulstam, bet viņi mums saka, lai ejam vien iekšā, ēst varēsim dabūt. Iekštelpās ir jauka ēdamzāle, pie sienas redzamajos ekrānos rāda Senegālas spēli ar Gabonu. Brīnumainā kārtā basketbolu, nevis futbolu. Paēdam gardas vakariņas, sarunās pakavējamies ceļojumā un jaunības piedzīvojumos, tad dodamies uz mājām. Mūsu ielā nu jau pazīstama katra bodīte un tajās strādājošie. Un pie mūsu istabas guļ Muris.
