Nakts izvērtās diezgan nemierīga. Vakara izskaņā mājas saimnieki vēl kādu brīdi skaļi skatījās (vai klausījās) televizoru, tad viena cikāde sāka zāģēt tādu solo, it kā sēdētu zem mūsu gultas. Cikāde tomēr bija aiz loga, bet arī zem gultas nebija tukšs. Ik pa laikam varēja sajust, kā ķermeni šķērso vai kā lidlauku izmanto mazi kukainīši. Pat daži odi mūs apciemoja. Un visam pāri karstums, jo tomēr nolēmām uz nakti izslēgt kondicionieri, kas pūta auksto gaisu tieši mums virsū – Āfrikā saaukstēties būtu diezgan muļķīgi.
No rīta paspējam aši nomazgāties, tad ūdens ir galā. Uz brīdi pazūd arī elektrība, bet drīz vien atgriežas. Brokastīs atkal ir franču atstātais mantojums – bagete. Iesākumā uz galda ir tikai margarīns, bet tad saimniece vēlīgi tomēr atnes vēl dažus kausētā siera trijstūrīšus. Dzeram saimnieku šķīstošo kafiju, Zane domā, ka šeit vilkt ārā savu malto būtu nepieklājīgi. Droši vien, ka tā ir.
Pēc brokastīm savācam pekeles, pateicamies saimniekiem par uzņemšanu, samaksājot Ibrahimā norādītos 40 000 frankus (60, 96 eiro). Tā ir vēl viena lieta, kura man mūsu komunikācijā, precīzāk sakot, tās trūkumā, nepatīk. Mēs jau iepriekš ar Zani bijām vienojušās, ka atstāsim šādu summu, tas šķiet godīgs risinājums visām pusēm. Bet manā skatījumā, ja otra puse vēlas konkrētu darījuma summu, tā būtu norādāma pirms tam, nevis post factum. Ja nē, tad jāņem par labu tik, cik mēs izdomātu dot.
Iekāpjam auto un, kolīdz uzņemam ātrumu, saprotu, ka man ir vēsi. Palūdzu Zanei nedaudz pievērt logu un vēl uzmetu jaciņu uz pleciem. Ieskatāmies termometrā. Nu jā, ir tikai + 25 grādi.
Šodien mums priekšā ilgais ceļš mājup. Gaismā braukšana ir drošāka, tomēr Ibrahimā atkal brauc ļoti ātri, izpildīdams nedrošus apdzīšanas manevrus. Braucot cauri kādam no ciemam, kur, protams, netiek braukts uz norādītajiem 50 km/h, trīs kazas, kas piepeši izdomā iet pāri ielai, gandrīz skar ar purniem mašīnas sānus. Kādā no ātrajiem posmiem ceļu mēģina šķērsot pīlēm līdzīga savvaļas putnu kolonna. Varēja vismaz mēģināt bremzēt. Apbraukt. Signalizēt. Ibrahimā pat necentās veikt kādu no šīm darbībām, un vismaz viens putns beidza dzīvi zem mūsu riteņiem. Putniem un zvēriem islāmā ir vēl mazāka nozīme nekā sievietēm.
Vienā no žandarmērijas posteņiem mūsu ceļu aizšķērso priekšējā mašīna, kuru pa ceļam apdzinām vairākkārt, tās šoferis rāda, lai Ibrahimā nobrauc malā. Pienācis pie loga, viņš saka, ka ir policists, kurš šodien gan nav darbā, bet vēsta Ibrahimā, ka viņš brauc ļoti neapdomīgi, īpaši izceļot apdzīšanu bīstamās vietās. Tiekam cauri ar sarunu un brīdinājum (tieši tāpat kā turpceļā, kad tikām apturēti par ātruma pārsniegšanu), bet Ibrahimā joprojām uzskata, ka brauc lieliski. Kaut nu šis brauciens ātrāk būtu galā!
Bijām pieņēmušas, ka taisīsim pusdienu pauzi turpat, kur turpceļā. Tomēr izrādās, ka nē, pauze plānota vien pilsētā Saly, kas ir pie pašas Dakāras. Nevarētu teikt, ka šajā karstumā ļoti gribas ēst un čurāt, tomēr braukt 7 stundas bez apstāšanās arī negribas. Tad nu Kaolack pilsētā piestājam vismaz benzīntankā – apmeklējam labierīcības un nopērkam veikalā vaniļas pienu un ūdens sešpaku. Vaicājot, vai nevaram paēst turpat, kur turpceļā, saņemam atbildi, ka ēdiens tik agri neesot gatavs. Vai tā ir taisnība, to nezinām, bet garāmbraucot redzam, ka kafejnīcas durvis ir vaļā.
Saly ir kūrorta pilsēta okeāna krastā, tur daudzi braucot atpūsties. Mēs tagad dodamies turp, lai apciemotu Ibrahimā māsu, kurai tur esot viesu nams. Varbūt kādā no nākamajām viesošanās reizēm mums tur labpatikšot palikt. Vai kāds mums ir pavaicājis, vai mēs gribam braukt skatīties šo vietu? Nē. Visa šī brauciena laikā ir pilnīgi skaidrs, ka Ibrahimā nav pieradis, ka sievietei vispār var būt viedoklis. Ka sieviete var pieņemt savus lēmumus. Viss šeit tiek izdomātas mūsu vietā, un mums par šiem lēmumiem tiek pastāstīts tikai tad, ja uzstājīgi prasām.
Saly tuvumā līkumojam pa smilšainām ielām, tad apstājamies dzelzs vārtu priekšā. Tie atveras, un mēs kārtējo reizi apdauzām mašīnas apakšu, braucot pāri ātruma valnim pie iebraukšanas pagalmā. Tīrais brīnums, ka mašīna vēl turas kopā. Mūs sagaida šīs vietas saimniece – ļoti skaista sieviete Fatū, viņas ar Zani ir vienaudzes. Mēs apsēžamies uz terases, saimniece atnes vēsu limonādi un sulu, vēlāk arī uzkodas.
Fatū nav nekāda Ibrahimā māsa, bet paziņa, ar kuru savulaik strādājuši kopā. Viņa ir reāli forša. Samērā daudz ceļojusi un pasauli redzējusi, Fatū dala mūsu sāpi par Āfrikas netīrību, tas esot izglītības trūkums. Tāpat kā attieksme pret dabu, pret dzīvību. Bērns atnāk, nolauž koka zaru, sapluinī lapas, tāpat bez iemesla, un viņam neviens neaizrāda. Fatū ir vēl sāpīgāks piemērs. Savulaik viņa atradusi mazu, pamestu pērtiķēnu, barojusi ar pienu, izaudzinājusi, tas dzīvojis viņas dārzā. Kādu dienu viņš izmucis un aizmaldījies līdz ciematam. Tur bērni viņu nomētājuši ar akmeņiem līdz nāvei. Fatū, to stāstot, acīs sariešas asaras.
Dārzu viņa izveidojusi pati – te aug kokosriekstu palmas, mandarīnu, papaijas, skābās anonas, mango, eikaliptu koki. Milzīgai palmai ir tikai 7 gadi, koki šeit aug neticamā ātrumā. Dārzā dzīvo arī dažas aitas, bruņurupuči, ķirzakas, vardes, zivis. Āra teritorija, istabas, terases – viss iekārtots ar gaumi. Pateicamies par mums veltīto laiku, un dodamies uz Dakāru. Saly atrodas vien 5 km attālumā, bet to mums nav lemts skatīt.
Dakāra sagaida trokšņu, smaku un sastrēgumu pilna. Aizlīkumojam līdz mūsu dzīvesvietai, izkrāmējam mantas un šķiramies. Atvadas nav siltas. Ibrahimā uzskata, ka mēs nepietiekami novērtējam viņa ieguldījumu šajā izbraucienā, mēs (īpaši varu runāt par sevi) neesam priecīgas par izturēšanos un mūsu viedokļa nerespektēšanu. Sajūtu kokteilis nav vienkāršs, jo, no vienas puses, esam viņam ļoti pateicīgas – redzēts un piedzīvots ir patiešām daudz. No otras – braucienam bija liela diskomforta deva, pamatā psiholoģiska.
Mājas durvis ir vaļā, un saimnieks Maikls mūs pavada līdz mūsu vecajai istabai. Pēc garās un karstās dienas mēs noteikti smirdam pa gabalu. “Diemžēl ūdens ir beidzies,“ paziņo Maikls un izbauda mūsu sejas izteiksmes. Protams, joks. Ieejam dušā, uzvelkam tīras drēbes. Aizstaigājam līdz tuvākajam Auchanam pēc auksta alus un brokastu produktiem, vakariņas paņemam līdzi no Āzijas ēstuves. Uzklājam galdu, atkorķējam alu un saskandinām – mēs esam izdzīvojušas šo pieredzi.
