Esam lieliski izgulējušās – mērena gaisa temperatūra, svaigs gaiss, klusums, kuru bagātina maigas džungļu skaņas – kas vēl vajadzīgs labam miegam? Vannasistabas sadaļā vēl valda krēsla. Sāku pucēt zobus, gribu izmantot izlietni, bet tad pamanu, ka tur kāds sēž. Zane jau no paša rīta iegūst pozitīvos karmas punktus, jo palīdz nakts muzikantei cikādei tikt laukā no slidenās izlietnes. Kad zobi un ķermenis tīrs, ejam brokastīs, esam palūguši tās jau 7 no rīta. Papildinām vietējās bagetes ar līdzpaņemto avokado, uzlejam ūdeni savai kafijai. Šeit visi dzer šķīstošo, kas nav gluži mūsu mīļākais dzēriens.
Ibrahimā sazinās ar gidu, esam sarunājuši sākt ceļu 7:30, kamēr vēl nav pārāk karsts. Mūsu vakardienas gidam esot ķibeles ar vēderu, tāpēc pie mums atnākšot cits kolēģis. Caureju es jaunekli nenovēlēju, bet to, ka šodien viņa vietā gribētos citu pavadoni, to neslēpu. Kosmoss klausījās.
Mūsu šodienas pavadonis Kaba ir brīnišķīgs, 26 gadus vecs vietējais jaunēklis. Ceļabiedri viņam izstāsta, ka manas veselības dēļ kāpsim lēnām, un to mēs arī darām. Kaba piedāvājas nest manu somu. Tas nav nepieciešams, tomēr patīkami, ka viņam šāda doma iešāvās prātā. Arī par apkārt redzamo viņš var pastāstīt daudz vairāk. Piemēram, Kaba parāda koku, kura mizu cilvēki kvēpina, lai izvairītos no odiem. Izrādās, rievotie akmens bluķi, kurus apbrīnojām vakar un turpinām apbrīnot šodien, ir gulējuši jūras, kas kādreiz šai apvidū skalojusies, dibenā.
Akmeņainā taka, izvedusi mūs no ciemata, pakāpeniski sāk vīties kalnup. Mums pretī lēkšo skolēnu bari, 8:00 sākas mācības. Sveicieni atskan franču un angļu mēlē, un vietējās volofu vai peul valodās. Šajā reģionā izplatītāka ir peul, bet valstī kopumā – volofu. Kaba mums ik pa laikam volofā prasa: Nangua fi? (Kā tev klājas?) Jāatbild: Magui fi (Es esmu šeit).
Taka kļūst aizvien stāvāka, ceļabiedriem nākas mani gaidīt aizvien biežāk. Bet arī pārējie, neskatoties uz agro rītu, ir nosvīduši slapji. Īsi pirms plato sasniegšanas taka kļūst pavisam grūta, ir jākāpelē no viena klints bluķa uz nākamo. Beidzot esam uzrāpušies, tas mums prasīja stundu ar asti.
Kalna galā pie kokiem pieslieti velosipēdi, skolas bērni līdz kalnam brauc ar tiem no netālajiem ciematiem. Ejam gar novāktu zemesriekstu lauku, hibiskiem un termītu pūžņiem. Kaba man arī parāda mazos kukainīšus, varu beidzot aplūkot varenos celtniekus tuvplānā.
Mūsu pirmais apskates objekts ir milzīga grota. Aplūkojam to no augšas, tad rāpjamies pa taku lejup, lai aplūkotu to no apakšas. Kaba brīdina par melnu skudru ceļu, kurš šķērso mūsu taciņu – tās nelabi kožot. Arī no apakšas grota ir iespaidīga. Tās aizsākumi ir dabas veidoti, bet vēlāk to padziļinājuši vietējie cilvēki. Viņi bijuši animisti un šeit slēpušies no musulmaņiem, kas mēģinājuši šejieniešus ar varu pievērst savai ticībai.
Zane norāpjas vēl gabaliņu zemāk, lai aplūkotu grotu no cita rakursa, es traušos lēnītēm augšā, lai ceļabiedriem nav man jāgaida. Pēc tam pa džungļu taciņu dodamies uz klints malu – varam apskatīt mūsu vakardienas ūdenskritumu, tikai no augšas.
Paejamies gabaliņu atpakaļ, tad iebrienam milzīgā smilgu laukā un dodamies uz trešo, pēdējo apskates objektu – Dents de Dande (Dandes zobi). Te neesam koku un krūmu aizsardzībā, saule mūs samīļo cieši un tieši. Retumis takas malā aug kāds neliels kociņš, izmantojam tā ēnu atpūtai. Pēc nepilnas stundas esam galā – skats tiešām ir varens. Apsēžamies, veramies uz zobainajām klintīm tālumā, atpūtinām kājas. Man ir nemierīgs prāts par atceļu. Lai arī ceļabiedri mani gaida nekurnot, man ir neērti par to, un es tāpat eju ātrāk par savu ierasto tempu, tāpēc jūtos ļoti nogurusi. Sarunāju ar pārējiem, ka sākšu atceļu ātrāk, viņi mani panāks. Nosolu, ka brīdī, kad takas sazarosies, un nezināšu, kuru izvēlēties, stāvēšu un gaidīšu.
Šis ir brīnišķīgs posms. Varu lēnītēm apbrīnot katru lapu un kukaini, sabildēt smilgas tuvplānā un tālplānā. Pārcilāju sajūtas: esmu uz mirkli viena Āfrikas dabā. Vai ir bail? Nemaz. Un arī citās vietās šeit nav bijis bail, pagaidām Senegālā šķiet droši. Brīdī, kad nonāku pie pirmā taku krustojuma un aizdomājos par pareizo izvēli, dzirdu tuvojamies ceļabiedrus. Kaba pa gabalu rāda, lai griežos pa kreisi. Atkal ejam caur skaistajiem smilgu laukiem, kuru malās redzamas sēnēm līdzīgas skulptūras – tie ir sacietējuši termītu pūžņi.
Viss ir labi līdz tiekam kalnu takas sākumā. Parasti man kāpiens uz leju šķiet kūkas gabaliņš, bet šodien nogurums un karstums to pārvērš grūtā uzdevumā. Bet, variantu nav, lejā ir jātiek. Soli pa solim, akmeni par akmenim, lēnītēm rāpjamies lejup. Dažbrīd drusku griežas galva, tad paslīd kāja, tad vēl vēders izdomā, ka ir īstais brīdis iesāpēties. Pēdējā takas trešdaļā katrs solis ir notikums. Jūtu, kā trīc ceļi. Arī Zane saka, ka jūt kāju trīcēšanu, šis ir grūts kāpiens. Kā nebūt lejā tiekam un arī taciņa līdz mājvietai, kuru turpceļā vispār neievēroju, šķiet kā šķēršļu josla – jāuzmanās no akmens šķautnēm.
Pie naktsmītnes atvadāmies no Kabas un atgriežamies mūsu apaļajā namiņā. Zane iet noskaloties, es uz mirkli atguļos, cik tā ir labi. Neatceros, kad pēdējo reizi ķermenis bija tik noguris. Pēc tam arī es saņemos dušai, vēsais ūdens šķiet brīnumains – tas nekas, ka tas līst vārā tērcītē, spirdzinājumam pietiek. Un, galu galā, šejienes higiēnas mezglos teju vienmēr ir spainis ar ūdeni.
Ilgi atpūsties mums nav lems, jau tā esam stundu pāri izrakstīšanās laikam. Norēķināmies par naktsmītni – istaba, vakariņas un brokastis šeit maksāja 13000 franku (nepilnus 20 eiro) no cilvēka. Starp citu, bija pat dvieļi.
Pirmo ceļa posmu ejam kājām, jo pa šejienes akmeņaino ceļu mūsu auto ar pasažieriem nevar izbraukt. Līdz Kedugu mašīnā pievienojas vietējā sieviete, laikam jau sabiedriskais transports uz ciematu pārāk bieži nekursē. Viņu izlaižam nomalē, tad braucam uz restorānu, kur ieturējāmies vakar. Šķiet, galvenais iemesls, kāpēc ilgojamies tur nokļūt, ir kondicionieris. Arī ēdiens ir labs, un enerģija mums visiem jāatjauno. Ieskaitot datoru un telefonu, jo mazajā ciematā uzstādītie saules paneļi spēja saražot spuldzēm, bet ne elektroierīcēm nepieciešamo enerģiju.
Maltītes beigās apsveicināties ienāk Ibrahimā brālēns, kurš pirms trim nedēļām šurp nosūtīts strādāt par nodokļu inspektoru. Savukārt, izbraucot no pilsētas, vēl ieskrienam uz mirkli pie Ibrahimā drauga sievas un viņas ģimenes. Pasēžam mājas terasītē, mirklīti patērzējam, tad dodamies atceļā. Šonakt atkal paliksim Tambacounda pilsētā Dembas ģimenes mājā, bet arī līdz tai ir krietns gabals, bet diena jau sliecas uz vakara pusi.
Izbraucot no nacionālā parka teritorijas, Ibrahimā aptur auto un saka, ka aizies mirkli palūgties. Attaisām mašīnas durvis un gaidām, es rakstu. Piepeši pametu acis sāņus – durvju priekšā sēž mīlīgs pērtiķītis. Āzijā man no pērtiķiem ir nedaudz bail, bet šis izskatās gandrīz kā kaķītis ar skumjām acīm. Uzcienājam viņu ar cepumiņu. Kļūda, kļūda, kļūda – redzam kā no meža mūsu auto virzienā traucas vesels pērtiķu bars. Aiztaisām durvis un esam tā koncentrējušas uz savu auto pusi, ka nemaz nepamanām, ka šofera pusē viens ziņkārīgais jau sēž uz spoguļa un cierē salonā pa vaļējo vadītāja puses logu. Laimīgā kārtā drīz atgriežas Ibrahimā, un mēs turpinām ceļu bez tuvākas iepazīšanās ar senčiem.
Esam pieveikuši lielāko daļu ceļa pa gaismu, tomēr pati aste atkal ir tumsā. Tikai šoreiz tumsas gabaliņš ir neliels un tiekam cauri ar pāris straujākiem bremzējieniem. Mājas priekšā mūs sagaida saimnieks un mēs pateicīgas atgriežamies “savā” istabā. Kopā ar mums šovakar gulēs arī brangs gekons, cerams, mēs viņu nenosaldēsim ar kondicioniera lietošanu. Liekam lādēt elektroierīces, tad metamies dušā un internetā. Ieraugu, ka izdevniecība Zvaigzne ielikusi ziņu par nākamo grāmatu – es kopā ar ceļotāju Alīnu Andrušaiti esmu uztapinājusi praktisku ceļošanas rokasgrāmatu: “Atklāj pasauli. Kā sākt ceļot patstāvīgi”, tā iznāks pēc pāris nedēļām. Nez, kurš būs pirmais Latvijā – es vai grāmata?
Zane paver istabas durvis un ar smaidu paziņo: “Vakariņas ir uz grīdas!”. Tā arī ir – uz deķa stāv jau pazīstamais metāla pods. Tajā ieraugām nedaudz citādāku skatu kā parasti, šoreiz rīsu vai kartupeļu vietā ir mazi makaroniņi. Uz tiem jau ierastā vista, tomāta šķēles, paprika un gurķis, kuriem viņi nez kāpēc griež ārā sēklotnes daļu. Paēdam, atkal jau četratā, pēc tam jāgaida tēja. Turpat uz grīdas tiek iekurta ogļu krāsniņa un uzlikts vārīties ūdens. Gaidot tēju, visi ir ieurbušies telefonos, bet istabas malā TV ekrāns brangā skaļumā raida Holivudas šausmeni, kuru neviens īsti neskatās.
Piepeši atceros, ka man vēlreiz jānosūta ziņojums Swedbankai par bankomāta ķibeli, jo izskatās, ka iepriekšējo piemeklējusi kāda tehniska ķibele. Kamēr tieku galā ar visām ailītēm, tēja ir gatava, Zane man ienes mazu glāzīti. Iztukšoju to, ziņojums veiksmīgi nosūtās, riktējamies naktsmieram. Pie durvīm klauvē. Tur Ibrahimā. Kas par lietu? Kur esot tukšā tējas glāzīte, tā jāatdod. Protams, nekādu problēmu, lai gan man nav skaidrs, kas notiktu, ja glāzīti izmazgātu no rīta. Bet, izskatās, ka es šeit daudz ko nesaprotu.
