Šī rīta īpašais brokastu gardums ir kastaņu maize. Kastaņu milti ir tikai nedaudz dzeltenāki nekā kviešu, bet izcepot tie pārvēršas tumši brūnā plācenī. Kad tikšu pie sava kofera, kuru Liene laipni piekrita man atgādāt uz Latviju ar auto, arī pamēģināšu tādu izcept.
Tūlīt Toskānā sākas viena no interesantākajām lietām – olīvu vākšana. Mājas saimniece nostiepusi dārzā zaļus tīklu paklājus, tikai tie vispirms jāsalāpa. Latviešu meitenes ir gatavas iet palīgā, pa visiem tas izdarāms daudz raitāk. Vai tā arī notiks, man ziņu nav, jo šodien dodos māju virzienā. Liene un pārējie man saka, lai palieku vismaz līdz sestdienai, bet tas neder – mājās gaida lekcijas, sēnes, svētki un pienākumi.
Sakrāmējusi koferi un atstājusi Līnas suni Nesu par sargu, samīļoju palicējus un sēžos busā – šodienas ekskursija nedaudz piekārtota maniem plāniem, braucam uz Florenci. Pa ceļam atkal busā skan sarunas un smiekli, iebraucot Florences stāvvietā, visas esam pārsmējušās. Biju domājusi, ka man būs kāda stundiņa pastaigai pa pilsētu, bet, uzbraucot virszemē, pakonsultējos ar gūgli, un saprotu, ka steigšus jāsāk virzīties uz nomalē esošo autoostu. Sažmiedzu Lieni, atvados no jaukās grupas, un ašā solī lēkšoju cauri vecpilsētai uz tramvaju. Pārvarot nelielas grūtības, nopērku automātā brauciena biļeti (1,70 eur) un sarēķinu, ka pie autobusa būšu 10 minūtes pirms atiešanas.
Autoostas malā gaida virkne ļaužu, bet trūkst jebkādas norādes – kas, kur un cikos atiet. Sāku runāt ar blakus stāvošu pāri, un viņi saka, ka viss notiekot, tikai lēnām, autobusi kavējas. Kad pienāk Flixbus markas buss, vesels bars metas virsū šoferim ar telefoniem un izdrukātām lapām, lai saņemtu vienu atbildi – jāgaida. Iepazīstos ar divām meitenēm, kurām arī nepieciešams Bergamo buss, kopā kaut kā mierīgāk. Viņas abas bija plānojušas braukt ar vilcienu, bet, izrādās, ka kāda traucējuma dēļ šodien visi reisi ir atcelti, vilcieni no Florences nekursē. Nopriecājos, ka izvēlējos autobusu. Tas brauc drusku ilgāk (5 stundas), toties, pērkot pēdējā brīdī, biļete maksā reizes piecas lētāk nekā vilcienam – 18 eiro.
Ar 20 minūšu nokavēšanos klāt ir Bergamo autobuss, aši ieņemam vietas un sākam ceļu uz ziemeļiem. Iebraucot Boloņā, jau sācies sastrēgumu laiks, tāpēc reiss iekavējas vēl vairāk. Bergamo lidostā ierodamies brīdi pēc deviņiem vakarā, ir jau melna tumsa. Esmu rezervējusi istabu viesu mājā, kas atrodas 22 minūšu attālumā no lidostas. Sekoju saimnieku atsūtītām ceļa norādēm. Iesākumā viss ir labi, gājēju celiņš ved uz stāvvietām, ļaužu netrūkst. Kad stāvvietas beidzas, aina izmainās. Sākas industriālais rajons, uz ielas neviena cilvēka. Nevarētu teikt, ka ir bail, bet omulīgi arī nav. To pašu varu teikt, kad nonāku galā un pašreģistrējos istabā. Protams, esmu rezervējusi lētāko variantu. Vienas istabas sienas vietā ir stikla logi pilnā platībā, un tie ved uz ielas pusi. Gaismu aiztur biezie aizkari. Bet ne skaņu. Ir sajūta, ka automašīnas brauc tieši gar manu gultu, bet virs tās nolaižas lidmašīnas.
Šķiet, kādā brīdī tomēr iemiegu, jo pamostos no rīta auto plūsmas ap 4. Tās nav vienīgās skaņas, kas dzirdamas no ielas puses. Paveru aizkarus – ārā gāž. Kamēr ieeju dušā un sataisos ceļam, vairs tikai līst. Paskatos lietotnē, Boltu te nav. Mēģinu zvanīt uz sienas esošajam taksometra numuram, priekšā automātiskais atbildētājs itāliski. Ai, štrunts, ārā ir gana silts, man ir apmetnis, bikšu gali lidostā izžūs.
Izeju uz ielas, tiešām nav tik traki. Joprojām ir tumšs, bet rīta sajūta jebkuru vietu padara drošāku. Mierīgi aizčāpoju līdz lidostai, bez aizķeršanās tieku caur drošības kontrolei un nonāku pasažieru izlidošanas zonā. Pamieloju acis grāmatnīcā (tās šeit ir vairākas), dodos apēst brokastis. Parasti lidostās neēdu, bet pēdējās stundas bijušas gana stresainas, gribas palutināties.
Tikusi lidmašīnā, pabeidzu lasīt Vulfas grāmatu un tad noliekos pasnaust. Pamodusies izvelku datoru, lai parakstītu, bet tad saprotu, ka stjuartu aktīvā rosība ir saistīta ar to, ka tūlīt sāksies nosēšanās.
Eduards ir atbraucis pretī un, esmu paspējusi pateikt čau, kad pulkstenis rāda 12:00 – tas ir šodienas lekciju sākuma laiks. Pa ceļam no lidostas klausos pasniedzēja stāstījumā, bet, tiekot mājās, nesteidzos pārslēgties uz datoru. Pirms tam man jāaprauga meža pļaviņa. Ir, ir! Prombraucot teicu Eduardam, ka atgriežoties ceru šeit redzēt baravikas, un tagad tur tās patiešām aug. Brūklenes arī vēl nav beigušās, āboli sakrituši. Paldies, Itālija, un sveikas, mājas.
