Karstā zeme un baltās picas

Sēžu pie brokastu galda, stumju aiz vaiga kartupeļu gnočus ar trifelēm, grauzdētas maizītes ar vistas aknu pastēti un kaperiem, svaigus salātiņus ar svaigu kabacīti un citus labumus. Lai nu ar ko, bet ar brokastīm šī vieta sit pušu smalkākās viesnīcas! Pēc brokastīm seko ierastā atpūtas pauze, bet 11:30 visi dodas ceļā. Visi nē, šodien Liene paliek mājās strādāt, mūs pieskatīs Ksenija.

Ieslidoties paklīstam pa mazu ciemu ar stāvām ieliņām, tad braucam uz šodienas galveno atrakciju – pastaigu pa un gar karstajiem geizeriem (Area Geotemica Delle Biancane). Dažus kūpošus stabus var redzēt jau no autostāvvietas. Kalnā vijas diezgan stāva taka, pa to mums jādodas. Esmu noraizējusies, kā man ies, lai gan īpaši satraukties nav pamata – atpakaļ plānots doties pa to pašu maršrutu un uzlasīt visus pa ceļam pakritušos.

Laimīgā kārtā kompānijā ir vēl daži lēnie kāpēji, es cenšos turēties pa vidu avangardam un arjergardam. Kāpjot augstāk, dūmi kļūst izteiksmīgāki, tāpat arī sēra smaka un iežu krāsa, kas vietām ir spilgti dzeltena vai sarkana. Var just svelmi, kas nāk no zemes un dažviet virspusē izlauzušies mazi burbuļojuši akacīši. Dante šai vietā esot iedvesmojies elles aprakstam. Šodien šī vieta izskatās pārāk priecīgi ellei, bet spriežam, ka varbūt Dantem te gadījies nokļūt novembra pievakarē, lietū un bez vīna.

Visskaistākais skats paveras pašā augšā – virši ir izteiksmīgi zili, zemes segums sarkans kā Marss, pie kājām ielejas zaļums un visu izdaiļo vietām kūpošā zeme. Šajā reģionā cilvēki jau pirms simts gadiem iemācījušies zemes siltumu izmantot apkurei un tā tas notiek joprojām.

Pēc pastaigas aizbraucam līdz blakus esošajam ciemam Sasso Pisano. Autostāvvietas malā stāv ūdens aparāts, kur var bez maksas uzpildīt pudeles, ja vēlas litru gāzēta ūdens, automātā jāiemet 5 centi, gandrīz kā bērnībā. Netālu redzams arī sarkans soliņš ar kurpēm. Ksenija paskaidro, ka Itālijā liela problēma ir vardarbība ģimenē, bet par to sākts runāt tikai pavisam nesen. Ja ciemā ir šāds soliņš, tas nozīmē, ka tajā no vardarbības mājās ir mirusi kāda sieviete. Balts mazs soliņš blakus nozīmējot, ka liecinieks ir bijis bērns. Uz šiem soliņiem nesēž, tie ir piemiņai, atgādinājumam un, cerams, arī pārmaiņām sabiedrībā.

Pilsētas ielas ir klusas, ik pa laikam parādās kāds vietējais iedzīvotājs, tūristi esam vienīgie. Arī kafejnīca te ir viena, piesēžam uz mazu atpūtas pauzi. Pēc tam turpinām klīst pa senajām ielām, iegriežamies baznīcā, pasmaržojam rozes, daži čiepj puķu sēkliņas (piemēram, es).

Kad pilsētiņa izstaigāta, sēžamies atpakaļ busiņos, ieskrienam pa ceļam bodē (teju visi nopērk Ksenijas ieteiktos kastaņu miltus), tad laižam mājās. Tur noliekam pirkumus, paņemam Lieni un suņus, un braucam vakariņās uz netālo ciemu Radicondoli. Pirms ieturēšanās izstaigājam ielas – arī te ir ļoti kluss un mierīgs. Dārzos briest hurmas, granātāboli, kivi, aprikozes, uz sienām ir ierāmētas fotogrāfijas un mazas plāksnītes, kas palīdz izprast vietas vēsturi. Eju gan vienu no mājām un apbrīnoju pie tās augušās puķes, kad no mājas iznāk sirma kundze. Saku viņai, ka te ir ļoti skaistas puķes, viņa steigšus patausta zemi un saka, ka pēdējais laiks tās apliet. Pa pusei itāliski, pa pusei spāniski, bet vairāk ar žestiem viņa aicina mani iekšā. Izejot caur divām telpām, nonākam uz balkona, no kura paveras skats uz ieleju – tāds skaistums! Pateicos un turpinu pastaigu zināmā aizkustinājumā. Apskatām no ārpuses arī mazāko teātri pasaulē, mākslinieka bodīti un citus smalkumus. Par godu pēdējai viesošanās dienai, gribu uztaisīt smuku bildi kopā ar abām saimniecēm, šī ir pieklājīgākā no visām.

Septiņos vakarā esam klāt krodziņā, kas ir ģimenes uzņēmums un īpaši izslavēts ar baltajām picām – t.i. tādām, kurām zem labumiem nav pasmērēta tomātu mērcīte. Pasūtam picas pēc savas gaumes, pēc minūtēm desmit mūsu priekšā gulst apaļie ripuļi un pildītie pusmēneši. Jau tā pica ir gardum garda, bet, kad to vēl pamērcē olīveļļā, kurai nedaudz pievienots čili, ir vienkārši dievīgi. Desertam spēks paliek vien dažiem.