Šorīt pamostos ar vieglām skumjām, jāšķiras no Pizas un šīs brīnišķīgās viesnīcas. Pie brokastu galda atvados no apkalpojošā personāla meitenēm, esam pa šīm dienām iepazinušās. Vakar aprunājos ar Martu, kura Pizas universitātē studē tūrismu un raksta diplomdarbu par viesnīcu. Viņa aizveda mani uz veco virtuvi, vērsa uzmanību uz vēsturisku ēdienkarti pie sienas. Atbilstoši laikmeta tendencēm tā bija franču valodā, kā arī bez cenām – tolaik cilvēki, kas šeit palikuši, bijuši tik bagāti, ka cenas viņiem nesot bijušas svarīgas.
Pabrokastojusi atgriežos istabā un rakstu līdz promdošanās laikam 12. Ierakstu istabā mazu pateicības video vietai un festivālam, nolieku diezgan smago koferi reģistratūrā un dodos pastaigā pa Pizu. Izrādās, ka vakardien esmu gājusi garām slavenam murālim, Keith Haring pēdējam darbam Tuttomundo, tikai neesmu pacēlusi acis augšup.
Iepretim murālim ir omulīga kafejnīca, un pateicoties Annai Gūtmanei, kas veltījusi vēl vienu dienu tieši Itālijai, pasūtu gardu kapučino un vēroju murāļa detaļas. Mīļš paldies!
13:30 ir sarunāts satikties ar Lieni un Kseniju, viņas šodien ved grupu uz Pizu un pie reizes savāc mani. Nolikušu busā koferi, mazliet pastaigāšu pa centru kopā ar visiem, tad dosimies tālākos piedzīvojumos.
Kad esmu padzērusi kafiju, vēlreiz iemetu aci Lienes atsūtītā linkā, kur norādīta stāvvietas atrašanās. Esmu otrpus upei, no šejienes jāiet 22 minūtes, tātad no viesnīcas drusku vairāk nekā 10. Lēnām aizeju līdz viesnīcai, apmeklēju koplietošanas labierīcības, kas, protams, ir vēsturiskas un diezgan amizantas. Piemēram, podam ir vāks ar mehānismu, kurš automātiski paceļ brilli.
Reģistratūrā pateicos par palikšanas iespēju, savācu koferi un izeju ielās. Esmu galvā uzzīmējusi aptuveno stāvvietas atrašanos, sāku iet tās virzienā. Pēc gabaliņa izvelku telefonu, atveru lokāciju un neticu savām acīm. Tagad tā rāda vairāk nekā 30 minūtes ceļā. Norādītā vieta atrodas vēl otrpus dzelzceļa stacijai, vietējiem mērogiem – tālu. Saprotu, ka iepriekš lietotne man piedāvāja 22 minūtes ceļā, jo atrados jau tuvāk mērķim. Nu bāc, kā es varēju tā kļūdīties? Un kāpēc Liene izvēlējusies tik tālu stāvvietu? Uz pirmo jautājumu man atbildes nav, bet par otro domās izsaku versijas – varbūt tā ir bezmaksas, varbūt pa ceļam iecerēts latviešiem vēl ko interesantu parādīt. Aizsūtu Lienei ziņu, ka diemžēl kavēšu un pie reizes apvaicājos, vai tiešām paredzēts tikties tik tālu no centra. Loģiski, ka Liene neatbild, jo stūrē. Neko, ņemu kājas pār pleciem un koferi zobos, rullējam uz stāvvietu ātrākā iespējamā tempā. Vietās, kur bruģis ir īpaši nelīdzens, lūdzos, lai visi riteņi paliek vietās. Kā apliecinājums manām bažām trotuāra malā mētājas nolauzts kofera ritenis. Ik pa laikam iemetu acis telefonā, tur klusums. Kad tuvojas stacija, redzu, ka būs jāpievar pamatīgas kāpnes. Jau dabūt sevi augšā būs zināms izaicinājums, bet kopā ar koferi tas būs īpaši jautri. Laimīgā kārtā brīdī, kad esmu tikusi galā ar pirmo posmu, satieku pāri ar mugursomām. Puisis saka, ka izskatos pēc cilvēka, kuram nepieciešama palīdzība. Neliedzos it nemaz. Viņš paķer koferi un kā pūciņu uzlidina līdz pašai trepjaugšai. Paldies!
Pēc tam jau iela iet lejup un, aptuveni 20 minūtes vēlāk nekā sarunāts, ieripinos stāvvietā. Latviešu busiņus nekur nemana. Neko, būs pa ceļam kur piestājuši. Ne bez izbrīna lasu uzrakstu uz ēkas, līdz kurai esmu atnākusi – tā ir lidosta. Vismaz tur ir labierīcības, tas ir skaidrs. Apmeklēju tās, atgriežos stāvvietā, tad zvana Liene – kur es esmu? Nu kā, stāvvietā. Ko es redzu apkārt? Aprakstu dažus elementus un Liene saka, ka neko no tā neredz. Aizdomas, ka mēs atrodamies dažādās stāvvietās, kļūst aizvien pamatotākas. Brīdī, kad piesaucu lidostu, Liene paziņo, ka man nav pilns rublis, lai sēžot un gaidot, atbraukšot pakaļ. Aizeju līdz mierīgākam krustojumam, apsēžos ielas malā un vēlreiz izpētu situāciju. Atveru Lienes sūtīto saiti un, protams, tā ved uz stāvvietu, kas atrodas blakus Pizas tornim, tieši tur, kur biju domājusi. Ko un kā man izdevās atvērt pirms pusstundas, tā ir tīrā mistika. Bet zināms labums no šī stāsta ir – noieta dienas soļu norma un iegūta pārliecība, ka no Bergamo viesnīcas, kura atrodas tikai 20 minūšu attālumā no viesnīcas, mierīgi aiziešu kājām ar visu koferi.
Liene piebrauc ar vieglu smīnu, arī man nāk smiekli par šo situāciju. Būs, ko rakstīt blogā, abas nospriežam un braucam uz īsto stāvvietu. Nonākam atkal Katedrāles laukumā pie šķībā torņa (es pat uztaisu obligāto bildi), mazliet paklīstam pa centru, tad atgriežamies pie auto, kur varu iepazīties ar jauno grupu.
Mans izgājiens ir prasījis drusku vairāk laika nekā pienāktos Pizai, un uz brīdi ir šaubas, vai braukt uz otru pieturas punktu Livorno. Tomēr tiek pielemts, ka brauksim gan un ēdīsim tur kārtīgas vakariņas. Kad esam nonākuši ostas pilsētā, Liene ved visus uz pārbaudītu jūras velšu restorānu. Tomēr tas vēl ir ciet, izsalkušajiem vēderiem nāksies pagaidīt līdz 19. Izklīstam, lai pastaigātos pa pilsētu. Daļu, kurā esam nonākuši, mēdz saukt par Venēcijas līdzinieci, jo to ieskauj kanālu tīkls. Eju uz dullo un esmu sajūsmā! Kanāla malā sēž četri vietējie, uz visiem daži zobi, bet smaids katram savs. Turpat blakus ir vaļā baznīca, sāk zvanīt cita, bet skaņas ietiecas arī šajā.
Te faktiski nav tūristu, ielas ir diezgan netīras un ēkas nolupušas, tomēr pilsētai ir sava aura, noskaņa, īstums. Aizklīstu līdz cietoksnim uz salas, bet sargs man rāda, ka tūlīt to slēgs ciet. Izlūdzos palūkoties iekšpus kaut dažas minūtes, to viņš ļauj. Pēc tam vienkārši klīstu pa ielām un saprotu, ka pastaigai atvēlētais laiks kūst nepieklājīgi ātri. Atgriežos pie restorāna ar nelielu kavēšanos, bet pārējie vēl stāv ārpusē. Aizskrienu vēl tuvāk ūdens malai, lai redzētu izteiksmīgās rieta debesis. Tad gan visi ir sasēduši pie galda iekšā, paiet vēl krietns brīdis, līdz apkalpojošais personāls pieņem mūsu pasūtījumus. Ir pirmdienas vakars, un restorāns ir ļaužu pilns. Kad atnes mūsu ēdienus, nav jābrīnās kāpēc. Viss ir ļoti garšīgs!
Jau tumsiņā aizejam līdz busiem un uzsākam mājupceļu. Mūsu busā visas ir sievietes labākajos gados un nemaz ne tik īsajā ceļā esam izcilājušas gan nopietnas sarunu tēmas, gan arī kārtīgi nosmējušās – anekdotes mijas ar pašu piedzīvoto, pēdējie stāsti ir smieklīgāki.
Mana gulta stāv tieši tāda pati, kā to atstāju, ir jauki atgriezties pazīstamā vietā. Iestrebju vakara tēju, meitenes pacienā ar hurmu, kas kūst uz mēles – tagad Toskānā sākas šo augļu sezona. Apsēžos uz dīvāna, un mani apsēž abi šejienes ļaužu mazsuņi – Ralfs un Nesa. Viņi ir bezgalīgs prieka un jautrības avots visiem.
