Īsti nezinu, vai man atvainoties un atzīties mīlestībā viesnīcai šodien vai rīt, kad no tās šķiršos. Katru dienu, pamanot jaunas detaļas, uzzinot jaunus stāstus, es iemīļoju un cienu šo vietu aizvien vairāk. Man ir sajūta, ka šis ceļojums man rāda, kā vietas, lietas un cilvēki atklājas pamazām. Kā viss satiekas, sasienas, saķēdējas, savienojas, saplūst, saaužas kopā. Piemēram, dienā, kad biju Botāniskajā dārzā, Maša stāstīja, ka senās grāmatas par augiem bijušas ar tik skaistiem zīmējumiem, ka cilvēki plēsuši tos ārā un likuši pie sienas. Vakarā, atgriežoties viesnīcā, pamanīju, ka arī manā istabā pie sienas ir trīs šādas gleznas.
Arī šodiena iesākas botānikas zīmē, jo festivāla tikšanās ir parkā, kur par kokiem stāsta Maša un vīrs, kuram tikko iznākusi grāmata par dižākajiem Itālijas kokiem. Nu jau es esmu gudrāka, man ir līdzi grāmata. Brīžos, kad notiek garāks stāsts, palasu, kad ejam uz jaunu vietu – pārvietojos citiem līdzi. Maša man īsumā atstāsta runāto, piemēram, ka brango platānu, kurai ir dobs vidus un vairāk nekā 200 gadu, vajadzētu norobežot ar sētiņu, jo šobrīd cilvēki, staigājot gar stumbru, sablīvē zemi pie koka saknēm un iznīcina labvēlīgo sēņu micēliju, tas viss nenāk par labu kokam.
Pēc ekskursijas dodamies pusdienās, šoreiz uz libāniešu restorānu. Maša smejas, ka faktiski tas arī ir autentisks Pizas ēdiens, jo, pētot senus, uz pergamentiem rakstītus līgumus, tie nereti bijuši divās – arābu un itāļu valodās. Man nav apnicis itāļu ēdiens, bet šis ietver bagātīgu garšu un smaržu paleti, īpaši gards ir humoss.
Pēc pusdienām ejam gar ēku, kurā notiek izstāde, ieejam to aplūkot. Vienā telpas daļā atrodas garš plaukts ar kurpju pāriem, pie katra no tiem ir QR kods. Uzliekot austiņas, var dzirdēt šo kurpju īpašnieku stāstu.
Atgriežos viesnīcā un esmu tai mazliet piesieta – Alessandro ir solījis dot ziņu, kad atbrīvosies kāda vieta 8 minūšu performancei, kas notiek viesnīcas pirmajā stāvā. Es par to nebēdāju, jo Virdžīnijas Vulfas grāmatai, kas jāizlasa līdz nākamajai ceturtdienai, esmu pusē. Tā arī ir diezgan unikāla kombinācija – lasīt šo darbu “Sava istaba”, sēžot brīnumskaistā istabā ar savu naudu, kas ir otrs Vulfas paustais priekšnoteikums, lai sieviete varētu pievērsties radošam darbam.
Ap četriem saņemu ziņu, ka varu doties lejā. Uzgaidāmajā telpā valda krēsla un klusums, nez kāpēc smaržo pēc citronzāles. Tāda sajūta, ka gaidu uz spirituālisma seansu. Kad blakustelpas durvis atveras, ieraugu pie galda sēžam mākslinieci. Viņai priekšā atrodas tāda kā koka paplāte, kura pilna ar miltiem, bet tajos izvietoti daži elementi – maize, akmens, mazītiņa lampiņu virtene, dzēriena blašķīte ar divām glāzēm. Sieviete man vispirms iztulko stāstu angliski, tad uzliek austiņas, lai varu to pašu noklausīties itāliski, tas jādara aizvērtam acīm. Pēc tam austiņās ieskanas vētra, un māksliniece, ar rokas pirkstiem imitējot kājas, ataino sava veida varoņa ceļojumu. Visa saziņa notiek bez vārdiem – gan vērošana, gan kopīga dzēriena iemalkošana, beigās mazajā izrādē iesaistās arī mana roka. Ļoti neparasta, vienkārša un sirsnīga pieredze.
Pēc tās eju izstaigāties. Šodien neesmu tikusi pat līdz 10 000 soļiem, ceru tos savākt, pabeidzot pastaigu pa pilsētas mūra augšu. Aizeju līdz tornim, kur to pārtraucu un noeju līdz galam. Iznāku pavisam netālu no parka, kur no rīta notika lekcija. Atgriežos viesnīcā, jo drīz ciemos atnāks Maša, lai redzētu, kā izskatās šīs viesnīcas istabas. Diemžēl viņai nav daudz laika, bet nepilnā pusstundā tieku pie vesela informācijas čemodāna. Pēc profesijas Maša ir jūras bioloģe, bet viņa zina tik daudz par Pizas arhitektūru, vēsturi, māksliniekiem. Maša rāda uz ēku otrpus upei – tās sienās joprojām redzamas torņa aprises. Izrādās, ka daudzu ēku vietā tiešām atradušies torņi, kas pakāpeniski, parādoties jauniem ģimenes locekļiem un pieaugot labklājībai, būvēti pa stāvam uz augšu. Šī brīža ēkas celtas ap šiem torņiem, tie joprojām atrodas māju sienās. Un atkal – šī detaļa ir visu laiku bijusi acu priekšā, bet nebiju to pamanījusi.
Pēc mākslas “lekcijas” Maša aizsteidzas prom, es atgriežos grāmatā. Kad lejā beidzas mākslinieces individuālās performances, noeju atvadīties no Alessandro. Pateicos viņam par iespēju piedalīties šajā tik neparastajā, bet ļoti interesantajā notikumā. Tas bija pavisam citāds, nekā biju iedomājusies, tomēr ļoti vērtīgs, liekot paskatīties uz ceļošanu no pavisam cita skatupunkta. Alessandro nopūšas un saka, ka šogad festivāls notiekot jau 19 reizi un viņam sākot aprūkties skatupunkti. Lai gan, kad viņš ilustrē nākamā gada ideju, man tā šķiet fantastiska. Tikai jāiemācās itāļu valoda!
Atgriežos savā istabā un nolemju nekur vairs šovakar neiet. Vīns, grāmata, vanna – tā ir laba vakara recepte.
