Brokastis pieejamas līdz 10, īsi pirms tam nokāpju uz pirmo stāvu, kur tās tiek servētas. Ieturos, tad ieleju vienu kafijas tasi līdzņemšanai, man patīk no rīta rakstīt kafijas sabiedrībā. Esmu tikko atgriezusies istabā, uzvilkusi ērtu T-kreklu un atvērusi datoru, kad atskan uzstājīgi klauvējieni pie durvīm. Ne tikai tie. Diezgan skaļa un barga sievietes balss saka “policia, camera”. Atzīšos, ka par spīti ieturētajām brokastīm jūtos pusaizmigusi, laikam vakardienas trobelis pabojājis miegu. Tā nu manas ne pārāk asi uztverošās smadzenes sāk pārdomāt vakardienu – neko nenozagu, nekur neiekūlos, pat krūmos čurāt nelīdu. Tā, paga, varbūt nevar ņemt līdzi istabā kafiju. Paralēli šāda rakstura domām, stīvēju kājās bikses un eju atvērt durvis, aiz kurām uzstājīgi un regulāri atskan vēstījums par policiju un kamerām. Kad durvis atveras, ieraugu vakardienas uzkopšanas sievieti, tā vien šķiet, ka viņa teiks – pārsteigums, pajokoju! Bet, kad viņa vēlreiz atkārto sakāmo, man beidzot saslēdzas, ka “pulizia” itāliski ir tīrīšana, bet “camera” – istaba. Cenšoties nesmieties par sevi pilnā balsī, noraidu piedāvājumu un aizveru durvis. Šis starpgadījums smadzenes ir pamodinājis un varu ķerties pie rakstīšanas.
To arī daru teju līdz vieniem dienā, īpašs izaicinājums ir fotogrāfiju ielāde, tas jādara manuāli un pa vienai (par spīti tam, ka esmu tās samazinājusi līdz nepieklājībai). Latvieši, novērtējiet mūsu ātro internetu, citur tas nav pašsaprotams. Ielikusi bloga ierakstu, uzvelku smalkāko, nesen iegādāto kostīmu, pasitu padusē datoru un dodos uz netālu esošu restorānu. Šodien man jāizpilda misija – jāiepazīstina itāļi ar Ventspils rakstnieku un tulkotāju māju. Visvairāk mājas saimnieki ir ieinteresēti uzņemt tulkotājus, kas gatavi latviešu autoru darbus tulkot svešvalodās – viņiem tiek piedāvāta ne vien uzturēšanās un stipendija, bet arī tiek segti ceļa izdevumi un nodrošinātas latviešu valodas privātstundas. Tā kā, ja jūs draudzējaties ar kādu svešzemju tulku, sūtiet viņu rezidēt Ventspilī. Šodienas pusdienās gan neviens tulks nepiedalās, ir daži dzejnieki un kāds kino režisors – pētnieks. Izstāstu stāstāmo, atbildu uz jautājumiem, tad sarunas aizplūst saviesīgā virzienā. Noslēgumā amerikāņu-itāļu dzejnieks nolasa vienu no saviem sacerējumiem, saņem aplausus, un pusdienas (un mans oficiālais pienākums) ir galā.
Atgriežos viesnīcā, pārģērbjos ierastā skatā un dodos pastaigā pa pilsētu, lai šodiena nekristu soļu kaunā. Iesākumā aizeju pastaigāties pa pilsētas daļu, kas atrodas otrpus Arno upei. Izstaigāju tūristu un veikaliņu pilnu ielu, tad dodos aplūkot nelielu baznīciņu upes krastā. Tās parasti esot ciet, vismaz tā dzirdēju pusdienās. Tavu brīnumu, šodien baznīca ir vaļā, varu to apbrīnot gan no iekšiņas, gan āriņas.
Pēc tam eju uz tūristu tirdziņu pie Katedrāles laukuma, jo man ir nepieciešams čemodāns. Atceļam esmu iegādājusies nododamo bagāžu (kurā bija paredzēts vest eļļu bataljonu), un jau tagad ir sakrājušies dažādi pirkumi, kas mazajā mugursomā sen vairs neietilpst. Tirdziņā neko piemērotu neatrodu, bet vienā no tūristu veikaliņiem nokaulēju cienījama izmēra un paskata koferi par 40 eiro un ceru, ka tā riteņi līdz Rīgai nenolūzīs.
Pie viesnīcas piestāju un nopērku saldējumu, citādi vēl aizbraukšu no Itālijas bez gelato pieredzes. Vakar vakarā pie šīs tirgotavas stāvēja rinda, gan jau vietējie pazīst labas vietas. Palūdzu divus populārākos saldējumus. Viens no tiem ir lazdu riekstu, ko no laba prāta neizvēlētos. Bet šajā ir veseli riekstu kodoli un tas piedod saldējumam pavisam citu smeķi.
Viesnīcā atkal pārģērbjos zolīdi un dodos uz festivāla pasākumu netālu esošajā arhīvā. Alessandro apgalvo, ka ēka vien ir apskates vērta. Kad nonāku galā un ieeju ēkā, neko sajūsmas vērtu neredzu. Kamēr runā pirmais dalībnieks, Alessandro iepazīstina mani ar arhīva direktori, un mēs kopā dodamies uz otro stāvu. Oho, tā ir pavisam cita lieta! Skaisti greznotā zālē gar sienām slejas skapji ar grāmatām, kas smaržo pēc pagātnes. Blakus atrodas telpa, kurā interesenti var strādāt ar arhīva materiāliem. Arī trešā stāva zāle, kurā šobrīd iekārtota Marko Polo veltīta izstāde, ir krāšņa. Arhīva direktore stāsta, ka visu laiku uzskatījuši, ka šī ir mūzikai veltīta telpa, bet pirms dienām desmit, pētot dokumentus, atklājuši, ka ēkas īpašnieks zāli veltījis sievai un mīlestībai.
Kad arī pārējie ekskursijas dalībnieki sasniedz šo vietu, jau grasos doties prom. Mani pārķer vakardienas lekcijas profesors un saka, lai nākot apbrīnot ko īpašu. Apstājamies pie kādas grāmatas, un profesors paskaidro, ka tas ir viens no trim manuskripta oriģināliem, kurā apkopota dzeja, kas tapusi vēl pirms Dantes.
Grasos atkal doties prom, bet pirms tam pieeju atvadīties no direktores. Arī viņa mani uzreiz nelaiž prom, bet ieved blakus telpā un saka, ka grib parādīt ko īpašu. Ieejam nelielā, pagaidām nerestaurētā telpā, gar kuras sienām atrodas skapju rindas. Kad vienas no skapja durvīm atveras, varu izdvest vien “wow”. Tā esot ierasta reakcija. Plauktos, glītos rullīšos satīti, glabājas pergamenti. Kopumā šeit atrodas 22 000 pergamentu, daļa no tiem ir no 10. gadsimta. Pagājušajā gadā pabeigta krājumu digitalizācija. Vēlreiz pateicos direktorei par šādu laipnību, tad gan laižos prom.
Drīz vien esmu atpakaļ viesnīcā – atpūšos, parakstu, palasu. Tad pošos uz šodienas pēdējo pasākumu, kas sākas 21:30. Nu labi, programmā rakstīts šis laiks, tas nozīmē, ka reāli viss sāksies ap 22. Iesākumā nevaru kartē atrast norises vietu un gandrīz jau atmetu pasākumam ar roku, bet tad tomēr izdodas saprast, kurp jādodos.
Tomēr, kad esmu nonākusi galā, vēl kādu brīdi maldos, līdz beidzot atrodu īsto adresi. Hmm, nekas neliecina par pasākumu. Kamēr domīgi stāvu pie durvīm, pienāk divas glīti sapucētas dāmas un nospiež zvanu pogu. Eju viņām līdzi. Nonāku mazā, cilvēku pilnā telpā. Kāds vīrietis, kā nojaušu vietas saimnieks, man kaut ko prasa itāliski. Atvainojos un atbildu angliski. Viņš sāk mani iztaujāt, no kurienes zinu par šo pasākumu, bet tad uzrodas Alessandro, visu paskaidro un aizved mani uz rezervētu vietu.
Noliekot virsdrēbes un apmeklējot labierīcības rodas sajūta, ka esmu nonākusi pie kāda mājās. Šo sajūtu krietni pastiprina satikts kaķis. Tomēr neko nepagūstu pavaicāt, jo sākas priekšnesums. Divi aktieri, kuri iejūtas komponista Pučīnī un saksofonista Benedetti eņģeļu lomā, diskutē par mūziku, romantiku un dzīvi. Scenārija autors ir Alessandro, viņš arī šiverē pie pogām, jo aktieru diskusiju papildina video un mūzikas fragmenti. Kad koncentrējos, brīžiem saprotu jau aptuveni pusi. Koncentrēties gan ir grūti, jo mazajā telpā trūkst gaisa un baidos noģībt, atņemot uzmanību performancei. Kad tā ir galā, atrodu Mašu, kura man īsumā atstāsta dialoga būtību, kā arī apstiprina, ka mēs tik tiešām esam privātā dzīvoklī, kura saimnieki neiebilst ik pa laikam šeit uzņemt kultūras pasākumus. Gan dzīvoklis, gan daži viesi izskatās kā no filmas. Kā smejas Maša – ir tādi cilvēki, kuri pat gribēdami nevar noslēpt savu bagātību. Aprunājos ar festivāla laikā iepazītajiem cilvēkiem, pateicos Alessandro par pieredzi un, apsolījusi būt klāt rītdien Mašas vadītā pasākumā, dodos uz viesnīcu gulēt.
