Piza: Botānikas, debesu un mūzikas maģija

Šādās smalkās vietās dod arī brokastis, tās vienmēr motivē piecelties laikus. Es teiktu, ka jaukākā brokastu daļa ir nevis ēdiens (tam nav ne vainas), bet gan vide un aksesuāri. Veci trauku skapji, uzraksti uz sienām, gleznas un logi, kuros kliedēta gaisma ieplūst caur ārpusē augošiem vīteņu aizkariem.

Paēdusi dodos uz istabu parakstīt. Tur priekšā rosās uzkopēja. Mēģinu viņai vārdu un žestu valodā pastāstīt, ka tas nav nepieciešams, bet viņa neliekas mierā, kamēr nav veikusi minimālo programmu. Ja ir lieta, kas man zolīdās vietās nepatīk, tad tā ir tradīcija bāzt palagu zem matrača tā, lai gulētājam vajadzētu pirms miega atdot pēdējos spēkus, velkot to atkal laukā. Pirms paspēju atvērt muti, viņa izmet manu mazo ūdens pudelīti, kuru izmantoju atkārtotai ūdens uzpildīšanai no krāna. Un uz atvadām dzirdu, kā vannasistabā tiek izpūsts gaisa atsvaidzinātājs – vēl viena tradīcija, kas man neiet pie sirds.

Kad dodos ārā, palūdzu angliski runājošai darbiniecei uzņemšanā, lai nākamajos rītos liek manu istabu mierā, visiem ietaupīsies laiks, resursi un nervi. Mana tikšanās kavējas, tāpēc ieskrienu nelielā kafejnīcā iekost gabaliņu picas un iedzert kafiju, ir jau gandrīz pusdienlaiks. Tad saņemu ziņu, ka Maša (Mascha) drīz būs klāt un dodos uz Botānisko dārzu, kur mums ir sarunāta satikšanās. Kad vakar Alessandro piedāvāja iespēju apciemot dārzu kopā ar viņa paziņu, priecīgi piekritu. Alessandro nekādi nevarēja zināt, ka tieši augu vietas ir mana vājība, uzskatu to par jauku likteņa dāvanu.

Ieejas maksas vietā nosaucu Mašas vārdu un uzvārdu, drīz vien ieraugu arī tā īpašnieci. Maša ir smaidīga, vitāla būtne manā vecumā. Botāniskais dārzs ir viņas galvenā darbavieta, kā arī daļu laiku Maša velta festivāla organizēšanai. Pizas botāniskais dārzs skaitās vecākais pasaulē (notiekot gan strīds ar kādu citu dārzu, kura pieskatītāji domā tāpat), tas gan vairākkārt mainījis atrašanās vietu. Savulaik dārzs bijis tuvāk upei, jo tā varēja vieglāk nodrošināt augu laistīšanu. Arī esošajā vietā iesākumā platība bijusi mazāka, tad, laika gaitā, tā pakāpeniski palielināta. Netālu atradusies slimnīca un dārza augi izmantoti arī terapijā. Šobrīd dārzā aplūkojami ne vien augi, bet arī šejienes iemītnieks Izidors, kurš nesen pārvācies no kaimiņiem. Viņš esot labi audzināts un putnus neaiztiekot.

Viens no pirmajiem apskates objektiem ir… Pizas tornis. Tā augšējo daļu var redzēt virs dārza mūriem. Bet, protams, pievēršamies kokiem, krūmiem un augiem. Ļoti iespaidīgi eksemplāri ir ginka un magnoliju koki, dažiem no tiem ir vairāk nekā 200 gadu. Īpašs stāsts ir par vietu, kurā auga milzīgs ciedrs – tā ēnā pulcējušies zinātnieki un vienojušies par kopīgu darbošanos laikā, kad itālieši vēl nebija vienota nācija.

Vēl viena ļoti interesanta vieta ir teritorijā esošais muzejs, daudzi eksponāti (sēnes, augļi utt.) ir veidoti no vaska, kas plastiski un precīzi atveido oriģinālus. Unikāls eksemplārs ir ķirbja apputeksnēšanas process, kas arī atveidots vaskā, balstoties uz mikroskopā redzēto. Šī atveide notikusi uz Pirmo Nacionālo Itālijas zinātnieku konferenci, kas notikusi Pizā 1839. gadā.

Tāpat Maša rāda uz augu zīmējumiem un saka, ka tie vienmēr ir labāki par fotogrāfijām. “Paskaties uz šo vijolīti,” viņa saka. “Viena lapa attēlota frontāli, viena no sāniem, viena no apakšas, viena ir jau pilnā plaukumā, cita vēl tikko sāk raisīties. Tas ir tāpēc, lai dabā būtu iespējams atpazīt augu, lai kādā stadijā to redzētu.”

Mūsu ekskursija ieilgst, jo Maša ir fantastiska gide, bet es uzcītīga klausītāja, kā arī ik pa laikam saņemu uzslavas par to, cik daudz zinu par augiem. Saku, ka tas ir mammas nopelns, kuras bagātīgo zināšanu putekšņi dažviet trāpījuši arī manās smadzenēs.

Maša aizsteidzas savos darbos, es vēl labu brīdi klīstu pa dārzu, iegriežos arī siltumnīcās. Vienā no tām zied viktorija – lapas biju jau citviet redzējusi, bet ziedu gan redzu pirmo reizi. Tad vēl pagaršoju zilās plūmītes (Maša atļāva), nočiepju dažu puķu sēkliņas un esmu gatava doties tālāk.

Dodos pie Pizas torņa, jāpalūkojas arī uz tā apakšējo daļu, ne tikai spici. Katedrāles laukums ir cilvēku pilns, tomēr tas ir gana liels, un visi mierīgi var atrast savu vietu, no kuras balstīt slīpo katedrāles zvanu torni. Dodos uz vienu no laukuma stūriem, lai atrastu slēpni. Kad tas paveikts, pamanu, ka var uzrāpties augšā uz pilsētas mūra un pa to paieties. To arī daru. Tikai nebiju sarēķinājusi, ka pastaiga būs tik gara. Kad nākamajā tornī tieku lejā, pulkstenis jau tuvojas pieciem, bet pēc pusstundas man sarunāta piedalīšanās festivāla pasākumā. Ieskrienu veikalā pēc uzkodām, un ašā solī eju atpakaļ uz viesnīcu – gribu ieskriet dušā un pārģērbties. Lai arī visu daru ātrākajā ritmā, ierodos ar desmit minūšu nokavēšanos. Nekas vēl nav sācies. Šovakar notiek ekskursija pa pilsētas vietām, kas saistās ar Itālijā iemīļota dzejnieka Giacomo Leopardi daiļradi un viņa slavenāko darbu “A Silvia” (1828), kas vēsta par kādu meiteni, kas nomirusi gana jauna, un nav paguvusi piepildīt sapņus. Biju cerējusi, ka būs daudz staigāšanas un maz runāšanas, tomēr viss ir otrādāk.

Lai arī šovakar saprotu jau trešdaļu no sacītā, kā arī brīžiem Alessandro vai viņa sieva man ko pārtulko, pie trešā objekta padodos, atvados un dodos savās gaitās. Kājas mani atkal aizved uz Katedrāles laukumu, iegriežos vairākās komplesa ēkās. Īpaši iespaidīga ir Camposanto celtne ar freskām un apbedījumiem, tur pat latvietim skaidrs, kas iekšā smalki rotātajos sarkofāgos.

Šīs vietas maģija ir tukšums. Ir jau vēls, un apmeklētāju pūļi ir prom, esam daži cilvēki, kas klīst pa plašajiem gaiteņiem. Pa arkām lidinās sikspārņi, un debesis kļūst krāsainas. Kad izeju ārā, esmu krāšņuma vidū. No katedrāles skan operdziedātāju balsis, debesis virs ēkām ir sārti violetiem mākoņiem pilnas, zālājs manā priekšā pilnīgi tukšs. Eju pa to brīnumainā mirkļa un pateicības piepildīta. Tas ilgst dažas minūtes.

Pēc tam debesis atkal ir pelēcīgas, un katedrāles balsis nomaina ielas dziedātāji, atbalsojot skaņu burvību. Stāvu blakus katedrālei un dzirdu, kā pāris gados stāsta jaunām meitenēm, ka šovakar 21:00 katedrālē ir nākamais koncerts, turklāt bez maksas, ir tikai jāaiziet uz muzeju pēc biļetēm. O, tas izklausās pēc laba vakara plāna, kura man līdz šim nebija. Aizeju pēc biļetes, vienīgi saņemu norādi, ka būtu jauki kādu lakatu uz pleciem uzmest. To biļešu vīrs saka ar šaubām, jo esmu uz pieklājības robežas.

Man ir teju stunda laika, lai aizietu līdz viesnīcai atpūties un kaut ko uzgrauzt. Esmu pa dienu nopirkusi sāļos krekerus, tie komplektā ar olīvu mērcītē apviļātu svaigo sieru, veido tīri labas vakariņas. Stiprinājusies un nedaudz atpūtusies, apsedzu plecus ar lakatu un dodos uz katedrāles pusi – šodien jau trešo reizi.

Ieņēmusi norādīto vietu, gaidot koncerta sākumu, pētu baznīcu. To pašu daru arī koncerta laikā, manuprāt, kora un simfoniskā mūzika ir kā radīta telpu, sajūtu un domu pētīšanai. Šovakar uzstājas čehu mākslinieki no Brno un Ostravas, gan kora, gan solistu, gan instrumentu balsis lieliski piestāv katedrālei. Īpaši interesanti izklausās ērģeļu un bungu saspēle. Un tas ir apbrīnojami, kā katedrāle atklājas pamazām. Iespējams, ir tādi cilvēki, kuri uzreiz pamana teju visu – izmeklētāji, ģēniji un vienkārši vērīgi ļaudis. Es ik pa laikam piefiksēju jaunu detaļu un šķiet tik neparasti, ka tā visu laiku bijusi acu priekšā, bet neesmu to redzējusi. Fantāziju raisošas ir durvis ar kāpnītēm pie pašiem griestiem – kas un kāpēc tās izmanto?

Koncerts noslēdzas ar daļējām stāvovācijām, tad ļaudis izklīst. Es arī dodos mājās, jo netīšām esmu uzstādījusi šī ceļojuma soļu rekordu, noejot vairāk nekā 23 000. Tas nozīmē, ka nogurums nav mazais. Tikusi savā istabiņā, gulēt gan neeju. Nezinu pat, vai tas būtu iespējams, jo upes krastā, kas ir zem maniem logiem, notiek kārtīgs koncerts. Tumbas dārd, tauta dzied līdzi, ir kārtīga piektdiena. Es tikmēr mēģinu lasīt Virdžīnijas Vulfas pārdomas, ļoti produktīvi tas nav, bet atsevišķi teikumi aizķeras. Ap pusnakti tomēr cenšos aizmigt un, kādā brīdī konstatēju, ka aiz loga tomēr iestājies klusums.