Šī rīta brokastu īpašais gardums ir ceptu un svaigu kabaču salāti īpašā mērcē un, kad tie ir teju izēsti, Ksenija piemet klāt sagrieztu fenheli un bumbieri – šis salikums garšo vislabāk no visa! Pēc ieturēšanās dodos krāmēt somu, jo šovakar neatgriezīšos šeit, bet gan palikšu Pizā. Nekā daudz jau man nav, tomēr pa šīm dienām esmu tikusi pie jauna maisiņa ar labumiem – nu kā nenopirksi kādu trifelīti, ar ko palutināt garšas kārpiņas arī mājās! Atstāju mantas, kuras man nevajadzēs, tepat, jo pēc Pizas atgriezīšos uz pāris dienām.
Mūsu ceļš iesākumā gan ved nevis uz Pizu, bet gan netālu esošo Luku (Lucca). Pirms visus laist brīvsolī, Liene īsumā izstāsta par pilsētas vēsturi un galvenajām apskates vietām. Viena no tām ir Lukas katedrāle ar krāšņu fasādi un iekštelpās apbedīto Ilāriju, kuras sarkofāga vāks ir īpaši smalki veidots.
Kad esmu aplūkojusi katedrāli, dodos pastaigā uz dullo – klīstu pa ieliņām, ķeru skatus un sajūtas. Kad atkal nonāku dzīvākā rajonā, ķeros klāt profānam uzdevumam – iegādāties ko mugurā un kājās velkamu. Vasaras apavus esmu notriekusi līdz pēdējam, un šis ir labākais brīdis, kad parūpēties par nākamajām sezonām. Tāpat ceru iegādāties ko zolīdāku, lai Pizas pasākumā neatbaidītu potenciālos Latvijas ciemiņus. Iesākumā klīstu no bodes uz bodi, nekas neuzrunā. Un tad iegriežos kādā nelielā veikaliņā, kas izskatās salīdzinoši smalks, bet, uzmetot aci cenu zīmēm, infarkts nepiemetas. Finālā ielienu pielaikošanas kabīnē ar veselu drānu klēpi, ik pa laikam iznirstot ārā, lai novērtētu skatu lielākā spogulī. Veikaliņa saimnieks – maza auguma itālis gados, – ja vien ir tuvumā, izsaka arī savu spriedumu vai pakomentē, kā apģērba gabals vēl nēsājams. Izeju no šīs bodes ar izpildītas misijas sajūtu. Iesākumā nevedas ar apavu atrašanu, bet tad uzskrienu veikalam, kas piepilda manas vēlēšanās. Ideāli, kādu laiku varēšu neiepirkties, tā nepieder manām mīļākajām nodarbēm.
Kad staigāšana un iepirkšanās ir galā, sajūtu pamatīgu izsalkumu. Kārtīgām vēlpusdienām laika vairs nav, bet pamanu nelielu picu ceptuvi, kurā var iegādāties dažnedažādus picu gabaliņus uz svara. Parādu darbiniecei, kuras picas un cik daudz vēlos, un viņa nošņāpj norādītos gabalus un nosver tos. Garšo tikpat labi, cik izskatās.
Satiekot pārējos, pamanu gan Ksenijai, gan vēl dažām citām meitenēm rokās tādu pašu maisiņu kā man, arī viņas kritušas itāļu kunga veikaliņa vilinājumā. Laižam uz Pizu! Pa ceļam piedzīvojam krāšņu saulrietu, un, iestājoties tumsai, ieripojam pilsētā. Liene aizvizina mani līdz pat viesnīcai, pateicos un pamāju visiem sveikas, tad dodos savā dzīvē.
Rakstīšanas un ceļošanas festivāla rīkotāji nodrošina viesnīcu un esmu ziņkārīga, kāda tā būs. Man ir teorija par to un brīdī, kad uzņemšanas meitenes iedod istabas atslēgu – kārtīgu, īstu metāla gabalu, – esmu diezgan droša, ka gaidas piepildīsies. Atslēdzu istabiņas durvis un, kad esmu sataustījusi gaismas slēdzi, ieraugu savu dzīves telpu nākamajām četrām naktīm. Ir tieši tā, kā iztēlojos. Teju četrus metrus augsti griesti, senlaicīgas mēbeles un skats uz Arno upi. Šī kādreiz bijusi smalka vieta, bet tagad laiks to ir pamatīgi apbružājis. Pavisam neiederīgi te cenšas iemitināties tehnoloģijas – kondicionieris ir pussalauzts un kā svešķermenis uz senlaicīgas spoguļkumodes maliņas uztupināts TV ekrāns, tikai nedaudz lielāks par manu portatīvā datora monitoru.
Nolikusi mantas, izeju ielās, lai nopirktu uzkodas vakariņām. Ir ceturtdienas vakars, bet ielas un restorāni ir cilvēku pilni. Droši vien nedēļas nogalē pilsēta vispār neaizies gulēt. Atradusi pārtikas veikalu un iegādājusies nepieciešamo, atgriežos viesnīcā. Atstājusi iepirkumus istabiņā, eju uz otro stāvu, jo šī vakara festivāla lekcija notiks tur. Pasākums vēl nav sācies, un vienīgais cilvēks telpā ir festivāla rīkotājs Alessandro. Pēc īsas iepazīšanās ķeros klāt neskaidrajiem jautājumiem. Esmu izpētījusi programmu un nolēmusi apmeklēt teju visus pasākumus, tikai man ir zināmas bažas, ka daļa no tiem būs itāliski. Tāpēc sāku ar šo jautājumu. “Alessando, sakiet lūdzu, kuri no programmas notikumiem būs angļu valodā?”. Viņš velta man žilbinošu smaidu un atbildi: “Tavējais!” Nosmējušies, secinām, ka man būtu vērts uzmest aci vienam pasākumam rīt, kā arī noslēgumā apmeklēt nelielu performanci. “Mākslinieks tajā nerunā itāliski”, paskaidro Alessandro un turpina: “Nu, patiesībā viņš nerunā nemaz, tā ir mēmā performance.”
Pieklājības pēc tomēr palieku uz lekcijas sākumu, un klausos kā universitātes profesors salīdzina franču autora Louis-Ferdinand Céline pirmo, 1932. gadā izdoto darbu “Journey to the End of the Night”, ar Marsela Prusta daiļradi. Neesmu droša, ka lekciju sapratu arī latviešu valodā, bet no itāļu skaņu plūsmas uztveru aptuveni ceturto daļu un tas ir par maz, lai atsevišķie vārdi sastātos loģiskā domā. Profesora stāstījumu papildina itāļu aktiera lasījumi no orģināldarba. Pēc pusstundas klusi aizlavos prom. Galu galā, ir jau pāri desmitiem vakarā. Līdz pusnaktij vēl paspēlējos ar latviešu burtiem, tad dodos pie miera. Pilsēta aiz loga joprojām murd, bet šīs skaņas mani ieaijā. Pirmo reizi šonedēļ aizmiegu teju uzreiz un noguļu nakti bez pamošanās.
