Šorīt esmu ieradusies brokastīs laikus un dzirdu, kā parasti tās sākas: ar Ksenijas skaidrojumu par to, kas redzams uz galda. Daļa no brokastīm – maize, smēriņi, pesto, olīvas, siers un citi gardumi ir nemainīgas vērtības, bet katru dienu tiek servēts arī kas citādāks. Šorīt tie ir amaranta salāti, maizītes ar mocarellu un kaltētiem tomātiem, bet īpašais brokastu meistarstiķis ir Vittelo Tonnato – teļa gaļas šķēles ar mērci, kas gatavota no tunča, anšoviem un kaperiem.
Paēduši atpūšamies un tad pulcējamies terasē dienas braucienam. Pirmā pietura ir slavenā itāļu tenora Andrea Bočelli dzimtajā ciematiņā Lajatico. Iesākumā aizbraucam līdz Klusuma teātrim – tur visu gadu var klausīties klusumā, bet trīs dienas jūlijā vieta pārvēršas un uzņem ļaudis, kas vēlas piedzīvot Bočelli koncertu. Liene jau sarūpējusi biļetes uz nākamo gadu, vēl daži fani var pieteikties un atbraukt uz to.
Pēc “teātra” apmeklējuma dodamies uz ciematiņa centru, kurš ir kā ielu mākslas galerija – grafiti, skulptūras, dizaina elementi rotā teju katru māju un pagalmu, klīstam un priecājamies. Šo mākslu veidojuši Bočelli draugi un, pateicoties tenoram, mazais ciemats tapis interesants tūristiem visu gadu. Pēc individuālas pastaigas grupa satiekas centrālajā laukumā uz tiramisu baudīšanu, tas ir nepiedienīgi gards. Es vēl paralēli lūkojos visos laukuma krūmājos, lai atrastu slēpni. Esmu jau gatava padoties, kad pamanu kādu detaļu, kas palīdz noorientēties, un drīz vien slēpnis ir rokā!
Pēc neilga pārbrauciena pieturam vēl kādā interesantā vietā – Ghizzano. Vienā no ieliņām ēkas nokrāsotas dabā sastopamos zaļos toņos, un arī te netrūkst dažādu skulptūru. Tiramisu ir tikai uzkurbulējis apetīti, tāpēc pēc īsas pastaigas atkal lecam auto un dodamies uz Volterru. Mūsu pirmais pilsētas apmeklējuma mērķis ir gardi paēst. Piesēžam Lienes ieteiktā restorānā un visu pasūtītais, tostarp mani salāti, garšo ideāli.
Pēc maltītes ir spēks apskatīt pilsētu. Šī viduslaiku pilsēta nesen un netīšām kļuva slavena vampīru cienītāju aprindās, jo ASV rakstniece Stefanija Meiere to izvēlējās kā vienu no darbības vietām, kurā rosās “Krēslas” varoņi. Ja vampīri nesaista, te var tikt pie glītām alabastra rotām un priekšmetiem, kā arī daiļiem skatiem uz visām pusēm, jo pilsēta atrodas kalna galā. Klīstam pa pilsētu ne vien līdz krēslai, bet līdz melnai tumsai, tad braucam mājup.
Tā kā šis ir mans pēdējais vakars kopā ar šo grupu, un daži no dalībniekiem bija apvaicājušies, vai es negrasos viņiem kaut ko pastāstīt, tad esmu aicinājusi interesentus uz nelielu aprunāšanos mājas foajē. Teju visi arī sapulcējas ar vīna glāzēm, uzkodām un jautājumiem. Šoreiz man nav nekas sagatavots un pēc īsas iepazīstināšanas ar sevi, aicinu prasīt visu, kas nāk prātā. Daļa jautājumu ir klasiski un viegli atbildami, bet ir tādi, pie kuriem aizdomājos. Piemēram, ko ceļošana ir izmainījusi manī. Mja.
Pārāk ilgi mēs nepļāpājam, jo dienas šeit ir ļoti piepildītas un attiecīgi nogurumu radošas. Es pēc runāšanas vēl gribu nedaudz pasēdēt un iegados terasē kopā ar Jāni un Aigu, diviem grupas dalībniekiem, kas parasti ceļo paši, bet šoreiz ļāvušies laiskumam. Nepaiet ne piecas minūtes, kad esam sazīmējuši veselu rindu kopīgu paziņu un uzzinu šo to smieklīgu par bijušajiem kolēģiem būvniecības nozarē. Vēl mūsu kompānijā ir lapsa, kura arī nepaliek bez cienasta. Ap pusnakti dodamies pie miera arī mēs, rīt gaida jauni piedzīvojumi.
