Viss sākās tā. Pirms gadiem sešpadsmit Liene ar mammu devusies uz izstādi Boloņā, lai atrastu sadarbības partnerus profesionālas dzīvnieku barības piegādei. Nezinu, vai tos viņas atrada, bet izstādē abas iepazinās ar Kjaru, kurai, kā izrādās, pieder gruntīga māja Toskānā. Aizbraukušas ciemos, sadraudzējušās ciešāk, un tā Liene uz Fattoria San Paolo sākusi braukt katru gadu. Kādā brīdī dzimusi doma par Toskānas parādīšanu arī citiem un Liene, liekot lietā dzīves gaitā uztrenētās gida iemaņas, sāka rīkot braucienus. Šobrīd rit otrā sezona un šeit sabijuši jau gana daudzi latvieši, kazi, tu vai tavi paziņas arī. Ja patīk doma par paciemošanos šajā Itālijas daļā, tad feisbukā jāieraksta “Brokastis Toskānā” un viss taps skaidrs.
Arī es, no rīta atvērusi acis, dodos saprast, kur vakar pa tumsu esam atbraukuši. Visi ciemiņi guļ istabās nelielās grupās, bet pirmajā stāvā var doties palasīt, padomāt par dzīvi, vai kā es – parakstīt. Īpaši labi tas vedas āra terasē, no kuras paveras skats uz apkārtnes kalniem, cipresēm un olīvdārzu, kuram šeit ir nozīmīga loma. Tikko vāktas olīvas (vākšana sāksies pēc pāris nedēļām) Kjara ved uz kaimiņu spiestuvi, kur pati uzrauga eļļas iegūšanu, atvedot mājās augstākās klases olīveļļu. Pēdējos gados to lielākoties izpērk latvieši. Es arī esmu to pagaršojusi, tāpēc cerēju braukt mājās ar kanniņām pilnu čemodānu, bet nekā – krājumi jau beigušies, jāgaida jaunā raža. Vēl šīs vietas bonuss ir baseinveidīgs dīķis, kurā ņiprākie no viesiem peld i rītā, i vakarā.
Rīta stundas katrs pavada savā nodabā, bet desmitos visi pulcējas uz nelielu mājiņu, kurā Lienes partnere Ksenija ir uzservējusi brokastis. Tomāti, sieri, gaļiņas, sautēti dārzeņi, pastas salāti, maize ar dažnedažādiem smēriņiem. Šī grupa esot īpaši iecienījusi svaigo sieru ar tunci un anšoviem, man vislabāk iet pie dūšas trifeļu smēriņš. Īsāk sakot, brokastis ir gardas un bagātīgas. Toskānieši tādas ēdot, lai būtu spēks apstrādāt smago un auglīgo zemi.
Pēc brokastīm atkal ir laiks pārdomām, tad visi pulcējas terasē, lai dotos izbraucienā pa apkārtni. Šodien mūsu ceļi vedīs uz netālo Sjēnu, bet pa ceļam būšot vēl dažas pieturas. Es esmu busiņā, kuru stūrē Liene, bet ceļā dodas vēl viens busiņš un arī auto – šoreiz grupa ir ražena.
Pirmā pietura ir pie nelielas baznīciņas, kuras centrā apskatāms akmenī iecirsts zobens. Kā vēsta leģenda un Liene, tad to tur cirtis bruņinieks vārdā Galgano Guidott, kurš izdomājis pārtraukt savas karotāja gaitas un pievērsties mūka dzīvei. Viņš uzcēlis kapellu un nomiris, bet viņa iesākto pārņēmuši citi mūki, kas visai veiksmīgi attīstījuši saimniecisko darbību, izveidojot iespaidīgu abatiju. Mēris nav saudzējis arī svētos vīrus un, kad pēc epidēmijas dzīvi palikuši vien astoņi mūki, viņi neesot varējuši pretoties iekarotāju pārspēkam. Īsāk sakot, abatja laika gaitā izlaupīta, nosperts pat tās jumts. Varenās L’Abbazia di San Galgano drupas aplūkojamas vēl šobaltdien, turp arī dodamies. Kad ieejam drupās, Ksenija uzliek uz grīdas mazu tumbiņu ar visiem labi zināmo Aleluja skaņdarbu, kas labi iederas un rada īpašu noskaņu. Kad vieta izstaigāta un sabildēta, steidzos ārā, jo šeit atrodas arī ģeoslēpnis, jāpierakstās Itālijā. Ar otro piegājienu to arī izdodas atrast.
Pēc abatijas turpinām ceļu uz Sjēnu. Novietojuši braucamos, dodamies uz terasi, no kuras var redzēt pilsētas katedrāli, lai noklausītos Lienes stāstu par šīs vietas vēsturi un īpatnībām. Manuprāt, interesantākā sadaļa ir par šīs vietas 17 kontrādām, tādām kā Rīgas apkaimēm, kurai katrai ir savi simboli un tradīcijas. Šīs kontrādas divas reizes gadā – 2. jūlijā un 16. augustā – satiekas zirgu skriešanās sacensībās. Sacensību zirgi tiekot izlozēti un tās esot vienīgās reizes gadā, kad zirgs varot ieiet baznīcā – lai saņemtu svētību un labas veiksmes vēlējumus sacīkstēs. Skriešanās notiek centrālajā laukumā Piazza il Campo, kur var veldzēt slāpes pie prieka strūklakas. Parādījusi šo laukumu, Liene aizved visus līdz katedrālei, silti iesakot to aplūkot arī no iekšpuses, un palaiž visus ganīties savā vaļā.
Nopērku biļeti un dodos iekšā. Ir iespaidīgi, patiešām, tomēr iznāku laukā ar dalītām jūtām. Labi zinu, ka pēc pavisam neilga laika šī vieta manās atmiņās sajauksies ar citām senām baznīcām un katedrālēm, kuras esmu apmeklējusi simtiem. Iegrimusi pārdomās, eju uz dullo izvēlētā virzienā. Izskatās, ka esmu nonākusi katedrālei otrpus. Izņemu no kabatas telefonu, lai ēku nobildētu, tad paskatos uz kāpnēm un mans garastāvoklis sāk smaidīt. “Sveika, sen neesi redzēta”, pieeju pie meitenes, kas sēž uz kāpnēm. Veronika, meitene, kas mani ielaida pa durvīm Colles naktsmītnē, sēž šeit un ēd saldējumu. Apsēžos viņai blakus un, nopriecājušās par jaušību, kādu brīdi tērzējam par ceļošanu, Eiropu un dzīvi.
Priecīga turpinu pastaigu pa pilsētu, tverot skatus uz ielām. Pienāk ziņa no Lienes, Ksenijas un manas istabas biedrenes Līnas par pusdienvakariņām izvēlēto vietu, dodos turp. Paēdušas turpinām klīst pa pilsētu kopā. Tuvojieties tikšanās laikam ar grupu, piesēžam centrālajā laukumā uz kafiju un desertiem. Par kafiju sūtu sirsnīgu paldies Annai Gūtmanei, kas jau pasen bija tādu vēlējusi kādā ceļojumā nobaudīt.
Visi deserti garšo burvīgi, kopīga ieturēšanās sniedz iespēju nogaršot visus četrus gardumus. Vērojam kā pilsēta satumst un laukums iegūst pavisam citu noskaņu. Es pirmā pametu galdiņu, lai dotos uz stāvvietu savā ritmā. Liene rosina Sjēnu pasludināt par Talsu sadraudzības pilsētu, jo abas varot lepoties ar deviņiem pakalniem. Kad esmu lēnā garā pievarējusi dažus no pakalniem, atliek laiks vēl brīdi pavērties uz naksnīgo pilsētu, tad klāt ir pārējie un dodamies mājup.
Pēc piepildītās dienas nekāda dižā vakarēšana nenotiek, katrs pirms miega parosās savā kaktiņā. Izeju uz brīdi ārā, jo vakariņās esot atnākusi šejienes lapsa Semilī. Ksenijas dēls viņu pacienā ar gardumiem, kurus lapsa ņem no rokas, tad aiznes norakt krūmos. Tajos dzīvojot arī iespaidīgs krupis Serdžo, ko dažas no latvietēm jau centušās pārvērst itāļu princī, bet pagaidām nesekmīgi. Ar viņu ceru iepazīties rīt.
