No rīta dzirdu, kā mani istabas biedri dodas ceļā, es cenšos vēl nedaudz pagulēt. Par spīti nogurumam un labajiem miega apstākļiem, pagaidām abas naktis Itālijā esmu gulējusi caurā miegā. Ap astoņiem arī es slejos augšā, pārvēršu itāļu kafiju latvietim pierastākā versijā un sēžos atgūt nokavēto, tas ir, rakstīt.
Ap 11 esmu tikusi galā gan ar rakstīšanu, gan ar krāmēšanos un varu doties apskatīt, kur esmu nakšņojusi. Starp citu, šī naktsmītne iekārtota bijušā papīra ražošanas ēkā, vietām saglabātas liecības par ēkas kādreizējo nodarbi. Vispār Colle Val d’Elsa ir slavena ar kristāla industriju, šeit ir arī kristāla muzejs.Pirmajā maiznīcā nopērku četras picmaizītes un apsēžos centrālajā laukumā pie slavenas strūklakas paēst – tās skaitās kā brokastis. Košļājot ar tomātu un sieru papildināto maizi un uzdzerot ūdeni, vēroju rīta sarunas. Vienā diskusiju klubā piedalās deviņi vīri, vēl trijos pa trim. Līdz manām ausīs nonāk vien atsevišķas skaņas un vārdi, toties izteiksmīgos žestus varu uzskatāmi dzirdēt.
Paēdusi pošos augšup – šīs vietas vēsture dzīvo kalnā, Colle Alto daļā. Paskatos kartē, ka ar mašīnu uzbraukt augšā ir pāris minūšu jautājums un nolemju izmēģināt laimi stopēšanā. Vai nu ceļmalas vieta nav lāga vai arī mans paskats, bet desmit minūtēs neviens neapstājas. Labi, meklēšu kājāmgājēju ceļu un rāpšos pati. Pirmā taciņa, ko piedāvā maps.me man šķiet pārāk aizaugusi, izvēlos nomaļu serpentīnu. Liels ir mans pārsteigums, kad pēc pirmā līkuma pievarēšanas, dzirdu mašīnu braucam. Paceļu roku un pie stūres esošais glītais vīrietis aptur, skaidrā angļu valodā aicinot pievienoties. Izrādās, augšā ir skola un esmu noķērusi angļu valodas skolotāju. Ideāli! Pārāk garš šis ceļš nav, bet kādu laika un spēka strīdi šis brauciens ietaupīja. Pateikusies vedējam, dodos iekšā senajā pilsētas daļā. Šeit izskatās pasakaini, un vispār nav cilvēku. Es jau zinu, kur viņi visi ir – Romā. Labi, labi, kāds jau ir, bet pilnīgi netraucējošā daudzumā.
Esmu aizrāvusies ar durvju rokturu bildēšanu, kad dzirdu sev adresētu frāzi itāliski. Pagriežos un atbildu vīrietim ar sunīti (Monsas kopiju) angliski, ka viņš droši vien teica kaut ko jauku. “Es teicu, ka jūs esat ieradusies par vēlu,” viņš atbild angliski un, pirms esmu paguvusi izdomāt kādu skaidrojumu šiem vārdiem, turpina: “Jūs bildējat mūsdienu durvju rokturus, tie ir nesan nomainīti. Kādreiz tie visi izskatījās šādi”, vīrietis pamāj uz izteiksmīgām sievietes galvām, kuras rotā durvis netālu. Pateicos par skaidrojumu, un nobildēju arī galvas.
Kad esmu visu apskatījusi, Liene whatsappā prasa, kur esmu un cikos būšu Florencē. Saņēmusi manu atbildi, viņa paziņo, ka kopā ar savu grupu tikko pabraukuši garām šai vietai. Nu neko. Un vēl Liene min, ka netālu atrodoties upe ar mīlīgiem ūdenskritumiem. Iemetu nosaukumu googlē, tiešām izskatās labi. Kamēr pētu ūdenskritumus, man garām pabrauc mazs satiksmes busiņš. Tieši minūti vēlāk man pielec, ka ar to varētu tikt līdz upei. Vēlreiz nu neko. Tomēr pēc brīža busiņš brauc man pretī. Lai arī nezinu, kur ir pietura, paceļu roku un šoferis, veltot man sejas izteiksmi, kurā mijas viegls pārmetums ar izbrīnu, piebremzē un atver durvis. Parādu viņam telefonā redzamo nosaukumu un viņš, brīdi saviebjas, tad pamāj ar galvu, lai tik rāpjos iekšā. Mēģinu prasīt, cik maksā biļete, bet šis novaikstās un atmet ar roku, ar ko man jāsaprot, ka biļetes šeit nav īpašā cienā. Pateicos un apsēžos. Vēroju, ka arī citi pasažieri, iekāpjot biļeti nepērk – vai nu viņiem ir kāds iepriekš iegādāts risinājums, vai arī esmu uztrāpījusi uz kādu bezmaksas transportu, nezinu. Iesākumā šoferis sāk braukt pretējā virzienā no ūdenskritumiem, bet tad izmet loku un dodas uz Colles centru. Tomēr, izbraucis centru, buss atkal izvēlas ceļu, kas mani attālinās no kartē atzīmētā ūdenskrituma. Centrā vēl nomainās šoferi, iepriekšējais velta jaunajam pāris teikumus. Kā drīz vien izrādās, par mani. Pārbraucis pāri kādam tiltam, šoferis aptur un paziņo, ka man jākāpj ārā. Vieglā neizpratnē to arī daru. Sāku kāpt pa norādīto taciņu lejup un tad man ienāk prātā, ka šoferis izdomājis, ka vēlos ne vien aplūkot krāšņākos no kritumiem, bet noiet visu Elsas takas maršrutu. Tas gan nav garš, aptuveni kilometri 3, tāpēc uzrakstu Lienei, ka būšu vēlāk, un dodos ceļā. Redzu kartē, ka dažās vietās upe būs jāšķērso pa tiltiņiem un neko ļaunu nenojaušu. Nez kāpēc tieši pirms tilta parādīšanās apceru savus drēbju un apavu resursus. Kurpes man šoreiz tikai vienas, viens zeķu pāris vēl slapjš no vakardienas mazgāšanas, otrs netīrs, trešais sauss un tīrs. Tad parādās tiltiņš. Tas ir diezgan oriģināls – upe jāšķērso pa lieliem akmeņiem, kas novietoti tieši upes straumē, dažiem no tiem pāri veļas ūdens tērcītes, bet abās pusēs akmeņiem nostieptas virves. Pirmo “tiltu” šķērsoju lēnām un ar lielu bijību )tas arī izrādās visdziļāk ūdenī esošais), pārējos pievaru jau ar lielāku pārliecību. Kad upei nav jāiet pāri, var vērties tās zilajos ūdeņos no krasta. Tirkīza atspulgos rotaļājas mazi ūdenskritumi, spoguļojas lapas un spāres, plunčājas akmens ķermeņi. Takas malā zeļ ne vien ierastās piparmētras, bet arī melisa, daži laksti nonāk manā somā. Šī taka ir arī daļa no Via Francigena, tā kā nepilnus 3 km no 1800 būšu nogājusi.
Nosvīdusi un nokarsusi īsi pirms trijiem dienā izlienu uz autoceļa. Googlemaps saka, ka pēc padsmit minūtēm šeit piestās busiņš uz centru, un tur teju uzreiz būs klāt autobuss uz Florenci. Iepriekš biju cerējusi Colle pilsētā paēst pusdienas, bet esmu tās iemainījusi pret ūdenskritumiem. Vēders nav īsti mierā ar šo barteri. Pamanu, ka iepretim autobusa pieturai atrodas mazs veikaliņš, un dodos uz to, cerībā tikt pie kā ēdama. Vienīgais, kas vitrīnā pieejams, ir paplātīte ar smalkmaizītēm, izvēlos divas. Vienu notiesāju jau pieturā. Īpaši garšīga nav, bet izsalku remdē. Ar dažu minūšu kavēšanos nāk arī busiņš un šoferīte apstiprina, ka brauc uz autobusu staciju. Biļetes esot bijis jāpērk online, tā nu atkal vizinos par zaķi. Izkāpju ārā un uzreiz metos pie automāta, lai nopirktu biļeti uz Florenci. Tas man ne visai klausa, un, saprotot, ka manā rīcībā ir burtiski dažas minūtes, lūdzu palīdzību jaunietim pieturā. Viņš cenšas veikt visas darbības itāļu valodā, tiekam līdz Florences nosaukumam izvēlnē, ielieku karti, lai samaksātu, tikmēr jau pienācis buss. Automāts neko nekādu biļeti nedod. Ar sānu redzi pamanu, ka autobuss jau taisa ciet durvis. Izrauju bankas karti un skrienu autobusam priekšā, mājot šoferei, lai atver durvis. Kad viņa to izdara, īsi ilustrēju savu ķibeli ar biļetes iegādi, viņa saka, ka patiesībā bankas karti var vienkārši pielikt pie termināla tepat autobusā. Izdaru tā un atkrītu sēdeklī. Ja arī automāts būs noņēmis naudu, nu neko. Pēc tam redzu bankas atskaitē, ka par braucienu autobusā esmu samaksājusi ierastos 7,50 eiro, bet noņemts mistisks 1 eiro. Bet to man karma jau atdeva, jo atradu 1 eiro pie ūdenskritumiem.
Šoreiz braucēja ir pieredzējusi, un esam Florencē jau nepilnas stundas laikā. Paspēju mazliet parakstīt, mazliet palādēt telefonu un nobirdināt sevi ar pūdercukuru, apēdot otru smalkmaizīti. Kā izrādās, varēju arī bulku atrakciju izlaist, jo Liene ar kompāniju sarunājuši tikties tirgū, kur katrs var atrast vakariņas savai gaumei. Kad esam paēduši, vēl atliek stundiņa brīva laika un Liene man piedāvā īso ieskatu Florencē.
Kā īsti latvieši, sākam ekskursiju ar kapiem – ieskatāmies kapelā, kurā apbedīti Mediči ģimene un viņu radinieki. Nu ļoti iespaidīgs interjers! Vēstures un mākslas mīļotājiem te ir, ko pētīt un apbrīnot. Tad atkal ejam ielās un, kad skatam iznirst Florences katedrāle, acis ieplešas no varenā skata. Pie katedrāles ieraugu bijušo PR kolēģi Ilona, kura vaicā, vai tad man nevajadzētu būt Romā? Mazā pasaule.
Pēc katedrāles apskates iesprūkam ieliņā, kur sienā var redzēt mazas durtiņas, pa kurām mēra laikā piegādāts vīns, cūkas kuņģa maltītes tirgotavu, un baznīcu, pie kuras Dante ieraudzījis Beatriči, viņa arī šai vietā apbedīta. Pēc tam mums vēl atliek laiks izmest lociņu caur Signoria laukumam, un tad jādodas atpakaļ uz tirgu, lai satiktu pārējos. No īsās pastaigas man top skaidrs, ka šeit jāatgriežas uz ilgāku laiku, vēlams mēnesī, kad tūristu ir mazāk. Florencē nav tik traki kā Romā, bet Liene stāsta, ka vasaras mēnešos karstums komplektā ar pūļiem esot diezgan nepanesama kombinācija. Karstums gan mums šoreiz nedraud, jo viegli līņā. Kad kopā ar pārējiem dodamies uz mašīnām, lai dotos mājup, līst itin pieklājīgi, mūs pavada zibens uzplaiksnījumi un pērkondārdi. Neraugoties uz lietu, piestājam vēl uzmest aci naksnīgajai Florencei no augšas, tad gan braucam uz naktsmītni. Kur tā ir un kas tur notiek, par to vairāk rīt!
