Kulturālās bietes, Lācis un triju spēks

Šodien novācām ražu Dzelzavas laukos. Nevarētu teikt, ka tā padevusies diženi ražena – sausais vasaras sākums bija pabojājis dārzam dzīvi jau otro gadu pēc kārtas. Un, ko nu tur daudz liegties, šogad arī ravēt nesanāca tik bieži un cītīgi kā gribētos un vajadzētu. Toties viena no ravēšanas reizēm jūlija vidū izvērtās par brīnumjauku piedzīvojumu, par kuru esmu noslinkojusi līdz šim jums pastāstīt. Ir laiks to mainīt.

***

Šķiet, ideja par kolektīvās ravēšanas braucienu dzima kaut kad ap Jāņiem, pavadot deviņas stundas Dzelzavas lauku mājas dārzā. Ravēt man patīk, bet toreiz bija stipri par daudz. Kopā daudzas lietas notiek jautrāk un ātrāk, ravēšana nav izņēmums. Tā nu liku šo domu galdā mūsu iknedēļas tikšanās reizē, kurā septiņu meiteņu sabiedrībā apspriežam dzīves dienas un nedienas.

“Klau, aizbraucam mazliet paravēt uz Dzelzavu, tad baudām kultūru Cesvainē, tad vakarējam un nakšņojam Drustos!”, izteicu priekšlikumu, kas tika nekavējoties atbalstīts. Bijām ieplānojušas ceļā doties piecatā, bet divām meitenēm sanāca ģimenes ķibeles, tā nu startējām trijatā – es, Dace un Lāsma. Nosaucu mūsu saziņas grupu par Kulturālajām bietēm un, vienojušās par brauciena praktisko pusi, devāmies ceļā.

***

Pirmdienas rītā nosēžamies pirms ceļa uz koka sola pie Alfas un vēlreiz apspriežam plānu. “Tātad, ap vieniem iebraucam laukos, pāris stundas čakli ravējam, tad braucam nopeldēties, pēc tam dzeram kafiju un ēdam kūkas skaistajā Cesvaines kafejnīcā “Divi torņi”, apejam ap pili un braucam Drustu virzienā, pa ceļam ieskrienot mežā pēc gailenēm!” Labs ir, laižam!

Pa ceļam pieturam Cēsu Senukai, lai iegādātos kaplīšus un cimdus (migrējot starp mājām, esmu aizmirsusi nodrošināties ar tiem), pēc tam Madonas Šlāgerītī iestrebjam zupu un beķerejā paķeram smalkmaizītes vēlākai motivācijai. Tuvojoties galamērķim, brīdinu meitenes, ka brauksim gar kaimiņu māju, no kuras izskries nikns suns un mēģinās ieklupt riepās, tā viņš dara vienmēr.

Arī šoreiz. Pamanot braucošu mašīnu, no pagalma izlido spalvu kamols un metas mūs apriet. Piespiežu gāzi, lai attālinātos, bet šis pat nedomā atpalikt. Nogriežamies jau uz mūsu mājas ceļa, suns joprojām seko. Iebraucam pagalmā, suns ielēkšo nopakaļus. Sēžam mašīnā un vērojam kā šis aposta un iezīmē visus pakšus. Labi, Lāsma līdīšot ārā, galu galā – kurš no mums ir psihologs? Sesija izrādās veiksmīga un, kad mēs ar Daci uzdrošināmies izkāpt no auto, mūs sagaida asti luncinošs radījums. Drīz vien viņš pazūd aiz mājas un atgriežas izvārījies kaut kādās melnās dūņās. Tas nemazina viņa vēlmi draudzēties, mūsu gan.

Ņemam kapļus, velkam cimdus un dodamies pārvērst pļavu dārzā. Lauks jau pilnīgi aizmirsis manus iepriekšējos pieskārienus, un nezāles atkal šeit ir galvenajā lomā. Esam pabeigušas fočēšanos “pirms darba”, kad zvana Cesvaines Diāna. Mēs neesam sazinājušās teju mēnesi, aptuveni tik pat ilgi, cik neesmu bijusi šeit. Pazobojos, ka laikam Diāna kaut kur uzstādījusi kameru un redz, ka esmu ieradušās šai pusē. Īstais iemesls ir tāds, ka žurnālā “Ir” iecerēta intervija ar Diānu un, tā kā arī es tur esmu pastarpināti pieminēta, Diāna grib, lai aši uzmetu aci intervijai. Kad tas ir darīts, un pie reizes sarunāta Diānas lolotā “Smēdes nama” apskate vakarā, pulkstenis ir jau divi dienā. Beidzot metamies vagās un piesakām nezālēm divkauju. Trijatā ravēt ir cits smeķis. Te pazviedzam, te dalāmies stāstos, te kopīgi pasūrojamies par dunduru uzmācību. Sākumā arī suns cenšas palīdzēt. Tomēr brīdī, kad viņš, ķerot tauriņu lidojumā, ielēkšo tieši vārajos burkānu dīgstos, es šo atļaujos padzīt no mūsu darba lauka. Suncis arī kaut kur pazūd, nospriežam, ka devies mājās.

Tomēr brīdī, kad darbi ir galā un mēs izvelkam bulciņas, šis atgriežas, atkal veldzējies melnajā zampā. Pirms tam mēģinājām šo uzrunāt visādos vārdos – Džeris, Reksis, Rembo un citos – nulles reakcija. Toties tad, kad es šo cenšos atrunāt no vēlmes nākt līdzi mājā, lai noliktu dažas instrumentus un nosaku – nu tu kā tāds lācis, šis saspicē ausis. Tā nu mums top skaidrs, ka mūsu sabiedroto sauc Lācis, kaut vai tikai šodien. Ielejam Lācim padzerties un šis kāri izlok puskasti ūdens. Tad samīļojam šo un dodamies mājupceļā. Lācis lēkšo te mums līdzās, te mašīnas priekšā. Tikušas līdz grantētajam ceļam, sākam braukt ātrāk. Lācis ieskrien blakus esošajā āboliņa laukā un cenšas neatpalikt. Tas ir tāds skats! Mēs laižam pa ceļu un Lācis, sarkanajam āboliņam lidojot uz visām pusēm, skrien pa lauku, milzīgiem gubu mākoņiem fonā zibot. Filmas, mūzikas klipa, dzīves kopsavilkuma cienīgs skats. Laime paātrinājumā un tuvplānā.

Tā nu mēs lēkšojam līdz Lāča mājām, bet šis i nedomā apstāties – turpina skriet mums pa priekšu. Jau paspēju paust meitenēm bažas par to, ka priekšā ir šoseja, kad mums  pretī brauc auto, izskatās, ka ar Lāča saimniekiem. Mēs palaižam auto garām un turpinām braukt, Lācis iepaliek. Viņš stāv ceļa vidū un skatās te uz mums, te uz otru mašīnu, līdz beidzot izlemj sekot saimniekiem. Mēs atviegloti uzelpojam un braucam peldēties.

Bakana ezera stāvvieta izskatās tieši tāpat kā manā bērnībā, bet peldvieta ar katru gadu kļūst glaunāka. Tagad līdz ezeram ved ne tikai izpļauts ceļš, bet teju promenāde, kuras galā ir soliņi, galdi, ugunskura vieta, pārģērbšanās kabīnes un pat volejbola laukums. Brienam iekšā vēsajā un veldzējošajā ūdenī, tajā izšķīst putekļi un daļa ravēšanas noguruma.

Kad izkāpjam krastā, paskatos telefonā, lai saprastu, ka meitenēm solītais gājiens uz kafejnīcu ir nokavēts, tā jau ir ciet. Tas, ka pils ir ciet, jau bija zināms (ir pirmdiena), bet tagad  mani pārņem sajūta, ka pajukusi pēc darba solītā atpūtas un kultūras programma. Mierina doma, ka sarunāta kafija pie Diānas un “Smēdes nama” apskate. Zvanu Diānai un sarunājam satikties Cesvainē. Gaidot viņu, apskatīsim pili vismaz no ārpuses, tad jau satiksimies.

Cesvainē noliekam auto pie TICa, parādu meitenēm staļļus no ārpuses, tad dodamies pastaigā ap pili. Esam jau atgriezušās pie auto, bet Diāna vēl nezvana, tāpēc ierosinu izmest vēl mazu lociņu ap Zaļo māju – tā man šeit patīk vislabāk. Līdzīgu maršrutu izgāju pavasarī un neviens mani projām nedzina, gan jau arī šoreiz mēs nevienu netraucēsim.

Nonākušas Zaļās mājas priekšā un apbrīnojušas to frontāli, ejam pa nokalni glīti nopļautajā pagalmā – gribu meitenēm parādīt terasi, kas ir vērsta uz pagalma pusi. Neesam vēl tikušas līdz pusei, kad redzam uz mūsu pusi steidzam zolīdu kungu, kurš māj un saka, lai ejam tālāk. Man sākotnēji izklausās, ka viņš vedina mūs iet pa maliņu, lai nebrienam pagalma vidū (kaut kur no smadzeņu nostūra izpeld informācija, ka šī ir privāta vieta), Lāsma pēc tam atzīsies, ka viņai tas izklausījies pēc ironijas. Lai arī kā, mēs paliekam uz vietas, kamēr kungs mūs sasniedz. Izrādās, viņš mūs aicina doties uz nelielu uzkalniņu, no kura var vislabāk aplūkot bijušo Mežkunga māju no pagalma puses. Esam satikušas mājas saimnieku Kārli, kurš, iepriekš noskaidrojis, ka mums nav dizaina vai arhitektūras jomas zināšanas, ir gatavs pastāstīt par savu mājvietu. Pēc īsa brīža gan viņam ienāk prātā doma, ka mums jāapciemo viņa kaimiņš – mākslinieks, kuram patīkot valdzināt meitenes. Mēs jau esam Kārļa un negaidītā pavērsiena šarmētas, iespēja satikt kādu vietējo kolorītu mums iet pie dūšas itin labi.

Kārlis noceļ vienu no savas drāšu sētas posmiem un pāri nelielas upes nelielam tiltiņam aicina mūs mūra mājā. Tiekam līdz tās priekštelpai, kurā rindojas seni telefona aparāti un ģipša galvas, tur Kārlis lūdz mūs uzgaidīt un aiziet saimnieku lūkoties. Pēc minūtēm piecām mūsu priekšā izpeld vīrs zilā pidžamā, cigareti zobos un alus bundžiņu, ievietotu “Latvija 1. vietā” aukstuma futrālī, rokās, veltot mūsu virzienā izbrīnītu skatu un skaņu  “O!”, kas tulkojama kā atzinība iespējamam Kārļa paudumam, ka uz mākslinieka darbnīcu ieradušās ciemos trīs tīri izskatīgas jaunuves. Kārlis pazūd mūsu skatam, un tiekam atdotas mākslinieka Imanta Spridzāna gādībā. Tai brīdī zvana Diāna, un man ir skaidrs, ka arī viņai jāpievienojas šai negaidītajai ekspedīcijai, tad nu kā tikšanās vietu nosaucu mākslinieka darbnīcu.

Esam improvizētās ekskursijas sākumā, kad ierodas Diāna. Izrādās, viņa ar mākslinieku jau ir sazinājusies virtuāli, bet dzīvē tikušies vēl nav. Tāpat kā ar Kārli. Esmu pārliecināta, ka liktenis šos ļaudis tāpat būtu savedis kopā, bet ir tīkami sajusties katalizatora lomā. Mākslinieka pagalmā apskatām gan jau tapušas skulptūras, gan projektus, kas vēl ir procesā, novērtējam arī eksperimentu dārzā ar tabakas augiem. Ir jauki un interesanti, bet brīdī, kad Imants aizver vienas telpas durvis, un sāk citēt uz tām attēloto Puškinu, kā arī paust politisko pārliecību, kas ir pretrunā ar mūsējo, pateicamies par interesanto stāstījumu un mūkam tālāk.

Kārlis ir piedāvājis iemest aci Mežkunga mājas iekšpusē, to nevar laist garām. Jau mājas ieejas durvis izskatās kā no vēstures grāmatas – masīvas un kokgriezumiem rotātas. Arī aiz šīm durvīm mūs sagaida telpas, kurās, šķiet, tiek uzņemta kāda seno laiku filma. Mēbeles, mūzikas instrumenti, telpu iekārtojums – viss šeit veidots ar milzīgu rūpīgu un cieņu pret sarežģīto pagātni, kuru pieredzējušas visas pils kompleksa ēkas. Pēc īsas ekskursijas pateicamies saimniekam un atvadāmies. Aicinājumam pievienoties mums uz “Smēdes namu” viņš neatsaucas, jo sieva nesapratīšot viņa pazušanu kopā ar četrām jaunām un, jādomā, itin glītām meitenēm. Šķiramies ar cerību tikties kādreiz uz garāku sarunu, un braucam uz smēdes pusi.

Mēs piebraucam pie namiņa, bet no Diānas ne vēsts. Paskatos zemē, tur mētājas atslēga ar pakaviņu – diezgan skaidrs, kam tā pieder. Sazvanu Diānu un noskaidroju, ka viņa pa ceļam iegriezusies bodē, pastāstu arī par atrasto atslēgu. Tieku pie eņģeļa titula un atļaujas doties iekšā. To arī darām. Manas ceļa biedrenes var aplūkot skaisto vietu ar pirmatklājēja acīm, es novērtēju veiktos uzlabojumus. Visvairāk to ir istabā, kas paredzēta kungiem, pie sienas parādījušies ragi. Tie mūs vedina uz kopīgām un individuālām fotogrāfijām.

Kad atgriežas Diāna, ekskursija sākas pa īstam. Es šo “Smēdes nama” atdzimšanas stāstu esmu dzirdējusi jau vairākkārt, bet joprojām klausos ar prieku. Tiekam arī sacienātas ar pankūkām un kafiju, tā kā arī mielošanās neizpaliek. Tā vien šķiet, ka meitenes varētu tērzēt vēl krietnu laiku, bet es tomēr mudinu doties ceļā. Mums jābrauc vēl stunda, un aiz loga jau sāk krēslot.

Atvadāmies no Diānas un dodamies uz saulrieta pusi. Brīnumainā kārtā meža zvēri šoreiz ceļu nešķērso, tikai, iebraucot Drustu mājas pagalmā, jāuzauro stirnu baram, kas jau atkal snaikstās mana dārza virzienā. Ieveļamies siltajā mājā, sariktējam uzkodas un, par spīti nogurumam, vēl krietnu laiku pavadām sarunās.

Mierīgai naktij seko lēns rīts – ar kafiju, brokastīm, pastaigu pa pļavu. Tad laižam atpakaļ uz Rīgu, kur mūs gaida katrai sava dzīve. Esam vienisprātis, ka šīs bija ideāli pavadītas vasaras dienas. Paldies, meitenes!