Nerakstivāls

Šodien Līgatnē notiek pirmais “Rakstivāls”, braukšanai uz kuru pirms dažām dienām divas svītras pārvilka tests – dzīvesbiedram kovids. Tā nu vienīgie, ar ko šobrīd kontaktējamies, ir kartupeļi, sēnes un brūklenes. Bet par godu šim notikumam beidzot uzrakstīšu bloga ierakstu par to, kāpēc man šovasar nerakstās.

Kā norādīja Rankas bibliotēkas vadītāja, piesakot mani lasītāju pasākumā, pēdējais bloga ieraksts ir tapis maijā. “Kāpēc tā?”, viņa prasīja. Šķiet, šī ir ilgākā pauze kopš bloga pastāvēšanas, tad nu centīšos atbildēt sev un jums, kāpēc tā. Protams, jāsmīn ūsās par domu, ka nerakstīšana mani piemeklējusi tieši Rakstniecības studiju vidū un jāteic, ka sava loma šim faktam patiešām ir.

Maijā sēdēju un skatījos uz sava pienākuma pūķa trim galvām. Pirmā metās virsū, spļaujot nepabeigtus referātus, analīzes, eksāmenus – visu, ko piedāvā studiju gada noslēgums. Otrā nepieļāva nekādas atkāpes no laika un telpas, jo pēc ilgākas pauzes biju uzņēmusies komunikācijas projektu darbā. Arī trešā galva nelikās mierā – visu ziemu rakstītais un bakstītais nākamās grāmatas projekts beidzot iesoļoja finiša taisnē un nevarēju pieļaut, ka manis dēļ tas iegulst folderī. Tur jau gulēja (un joprojām guļ) cits projekts, kuru biju iesākusi, bet sapratu, ka “visa par daudz”.

Biju plānojusi un cerējusi visas šīs galvas apcirst līdz Jāņiem, tad atpūsties un tad beidzot ķerties klāt folderī dusošajam projektam. Tas, ka vasarās nesanāk diža rakstīšana un arī grāmatu lasīšana, sen ir skaidrs – jālasa augi, sēnes, ogas, augļi, dārzeņi. Realitāte, protams, ir citādāka – vienīgā galva, kas patiešām ripoja laikus, bija mācību. Darba projekts nobeidzās (cerams) šonedēļ, bet jaunajai grāmatai joprojām jāpiefrizē fakti un kakti. Un augusts jau lēnām veļas uz otru sānu, turpat jau miglainos viršos vāļājas septembris un jaunais mācību gads.

Pienākumu  bagātība un laika trūkums pats par sevi nav nekāds nerakstīšanas iemesls. Ceļojot laika nav vairāk, gluži pretēji, tomēr tad man rakstās gluži raiti. Izšķirošais faktors ir nodarbju dažādība. Ceļojot es visu dienu nēsājos apkārt un nodarbojos ar fiziskām/praktiskām nodarbēm, tāpēc vakarā/nākamajā rītā prāts tā vien dīdās kādu stundiņu patrenkāt burtus. Bet, ja tiešā ikdiena pagājusi rakstot darba un mācību tekstus, viss burtu prieks ir izdzīvots, un mazāk par visu gribas rakstīt vienkārši tāpat. Smadzenes tiecas atpūsties, un tā nu pirksti taustiņu vietā pieskaras ogām un dobēm.

Otrs rakstīšanas pauzes iemels arī saistāms ar studijām. To laikā vairākkārt apjautu savus nezināšanas apvāršņus un pat paguvu sakautrēties par līdzšinējo veikumu. Uznāca arī mazvērtības komplekss par to, ka nemāku rakstīt (un kur nu vēl gramatiski korekti). Kursabiedriem sanāk dziļāk, skanīgāk, gudrāk. Ak, šī stulbā salīdzināšana/ās. Šķiet, ka šo šķērsli esmu pa vasaru noārdījusi – katrs raksta kā grib, un tā nu es turpināšu klabināt uz priekšu savā vienkāršībā.

Trešais iemels ir visjocīgakais un sarežģītākais… kā lai to nosauc vārdā? Atgriezeniskās saites negribēšana? Atceros, ka rakstīšanas sākumā man bija ļoti svarīgi, lai paustais atsaucas, atbalsojas, rezonē līdzcilvēkos. Bija ko teikt (un arī izteicos) par publiski skaļiem notikumiem. Bet tagad es aizvien biežāk pieķeru sevi sajūtā, ka pasaulē, kas nemitīgi viļņojas, grūstās, strīdas, kaujas, kliedz, – gribas būt klusumā. Ja negribi viļņošanos, nemet vārdu akmeni cilvēku ezerā.

Skaidrs, ka ārpusē klusums ir neiespējams, atliek doties iekšpus. Ielīst alā un zem segas, iebrist purvā un miglā, iegrimt sūnās un mantrās. Ienirt ezerā un augustā. Ceru. Un tad rakstīt.