Deviņos rītā, steigšus sametusi mašīnā nepieciešamo, startēju no mājām ar dažiem nezināmajiem. Galvenais no tiem – vai šovakar atgriezīšos tepat vai palikšu Drustos? Neesmu sagatavojusi arī ēdienu līdzņemšanai, bet gan jau kāda bode pa ceļam būs.
Vangažu pieturā izlaižu Eduardu, viņš dodas strādāt uz Rīgu, es griežu auto apkārt un braucu dziļāk Vidzemē, uz Kalnienu. Tur šodien 12 būs satikšanās ar lasītājiem bibliotēkā. Ļoti nopriecājos, ka šoreiz tik agri, jo man ir plāns. No 12 – 14 esmu bibliotēkā, tad braucu uz Dzelzavas laukiem, pāris stundas parušinos vagās un ap 17 – 18 braucu nakšņot.
Ceļā esot, saņemu ziņu, ka man nav jāierodas rīt Rīgā, varu palikt šai pusē. Lieliski! Tad pienāk nākamā labā ziņa, šoreiz no Smēdes nama Diānas – šodien tiek uzsākta jumta nomaiņa! Tam par godu sarunājam vakarā iedzert tēju.
Brītiņu pēc 11 esmu pie Kalnienas bibliotēkas. Vienstāvīga sarkano ķieģeļu ēka ir zaļumu ieskauta, tās priekšā zālienā slejas neliela lapene, turpat arī informācijas stends.
Dodos iekšā, sasveicinos ar saimnieci Rasmu, un pa abām pierunājam bibliotēkas projektoru sadraudzēties ar manu datoru. Kad tehniskās lietas sakārtotas, aizeju uz labierīcībām. Atceļā mani piesaista plaukts, kas izskatās pēc grāmatu apmaiņas stūrīša, tagad daudzās bibliotēkās ir tādi. Pētu grāmatu muguriņas, līdz acis sasniedz augšējo plauktu, un tur stāv… Ceļmallapas!
Bēša grāmatiņa, Imanta Ziedoņa dzejas izlase, kas pusaudža gados man bija Bībeles vietā. Nodriskāju to tiktāl, ka bija jānes pārsiet, ko arī izdarīju, jo tajā ir personalizēts autora veltījums mammai – tad nu nesen atdevu to atpakaļ pēc piederības. Un, burtiski pirms dažām dienām nolēmu, ka vajadzētu tomēr sameklēt kādu eksemplāru arī sev. Un te nu tas stāv un gaida mani! Ar grāmatu un smaidu eju pie Rasmas. Drīkst? Jā! Tikšanās vēl nav sākusies, bet mana diena jau ir izdevusies.
Tad pamazām sāk nākt apmeklētāji un iekārtojas krēslu rindās. Šausmināmies par pēkšņo aukstumu un aprunājam dārza darbus. Šodien esot Jetes diena, tad sīpoli jāstāda. “Jāstāda zemē, nevis kalendārā”, viena no dalībniecēm aicina vairāk sekot līdzi tam, kāds laiks ir realitātē. “Es vienmēr stādu vēlāk, tad mazāk jāravē,” piebilst cita.
12 mazā telpa ir cilvēku pilna un sākam sarunu. Man visās bibliotēkās klājas labi, bet katrā ir nedaudz cita noskaņa. Vai dēļ mazās telpas, vai atnākušo atvērtības, vai mana priecīgā noskaņojuma – bet šoreiz izdodas tiešs pieslēgums un saslēgums. Var vairāk just nekā redzēt, ka visi sanākušie ir gandarīti par satikšanos.
Kad oficiālā daļa beigusies, sākas kafijas, maizīšu un aprunāšanās laiks. Nāk arī vairāki apsveicēji un man acis iezibas, kad pamanu kuļķenes ar zemi. Neticami, bet līdz šejienei ir tikusi ziņa par lasītāju dārziņa ieceri: tieku pie lakača, dekoratīvā pelašķa, divām flokšu zortēm, vecum veciem un labum labiem puķuzirņiem un vēl dažiem puķu sīpoliņiem! Arī pie skaistiem grieztajiem ziediem un Marijas kundzes adītiem maučiem. Paldies!
Kad vairums ļaužu izklīduši, viena sieva staigā apkārt ar atlikušajām speķ&siļķ maizītēm – nu paņemiet, nu apēdiet lūdzu. Visi jau pieēduši. “Varbūt jūs gribat līdzi paņemt?”, viņa prasa. Citā reizē atteiktos, bet tā kā braucu pa tiešo uz vagām, pieņemu ar prieku un pateicību. Dāvanu birumā ir arī kūkas gabaliņš un brieža gaļas konservs – tātad par ēdienu šajā braucienā man vairs nevajadzēs domāt.
Gluži pa tiešo uz vagām gan braukt nesanāks. Kad apvaicājos, vai šai pusē kāds netirgo puķu stādus (manās terases kastēs vēl skumst skujas), saņēmu atbildi, ka tirgo un riktīgi labus. Tā nu pēc pasākuma abas ar bibliotēkas vadītāju, ceļa putekļiem lidojot pa gaisu, laižam uz lauku sētu “Bērzemnieki”, kur jau gadus desmit saimnieko Jolanta Apsīte ar ģimeni. Viņa mūs sagaida podu un stādu ielenkumā, šobrīd ir pats sezonas karstums. Divas siltumnīcas pilnas ar dažāda vecuma stādu bērniņiem – te ir tomāti, petūnijas, ģerānijas, lauvmutītes, begonijas, alises un vēl virkne augu, ar kuru nosaukumiem varētu kādu krietni nolamāt. Gribēju dažas puķītes, aizbraucu ar 4 pilnām kastēm…
Nākamais pieturas punkts ir Gulbene. Sāku ar bibliotēkas ļaužu ieteikto veikalu “Salvija”, man vajag sīksīpoliņus. Izskatās, ka ne man vienīgajai. Stāvu pie tukšas kastes un raugos uz palikušajiem nabadziņiem, kad mani uzrunā pārdevēja. Uzzinājusi vēlmi, viņa pazūd noliktavā un pēc brīža atgriežas ar nelielu kartona kasti, kurā ir trīs šķirņu sīpoliņi. “Ai, pasūta cilvēki un tad nenāk pakaļ, ņemiet!”, viņa man sniedz kastīti. Aiz priekiem nopērku vēl pārdevējas ieteiktos un pārbaudītos zirņus, burkānus un koriandru!
Ar to vēl mans Gulbenes apciemojums nebeidzas. Paralēli dārza un darba lietām, jātiek galā ar mācību mājasdarbiem. Vienu no tiem esmu izpildījusi daļēji, jo sapratu, ka mani var glābt tikai bibliotēkas bērnu nodaļa ar kādu zinošu speciālistu. Tā nu ar datoru padusē iesoļoju Gulbenes bibliotēkā, kurā ir plaša bērnu un jauniešu literatūras nodaļa. Izstāstu bibliotekārei savu vajadzību un turpmāko stundu mēs ložņājam un rāpojam gar plauktu rindām, lasām grāmatu anotācijas, līdz mans mājasdarbs ir izpildīts! Paldies!
Tagad gan uz vagām! Dzelzavas lauku pagalmā iestūrēju īsi pirms 18. Joprojām ārā svilpo auksts vējš. Nostūrēju auto līdz lauka malai un izvelku speķ&siļk maizītes. Domāju, apēdīšu dažas un metīšos darbos. Kā tad, apēdās pilnīgi visas!
Tad gan uzvelku cimdus un eju sēt. Kā par brīnumu, vakars ir nomierinājis vēju, ir optimāla temperatūra un odu nav. Pēc stundas zvana Diāna, kur es esmu pazudusi? Tā un tā, aizkavējos, vēl sēju. Ko tad es nezvanot, vai bezmaksas darbaspēku nevajagot? Nu, ja tas nāk komplektā ar tējas dzeršanu, lai ņem termosu un brauc šurp.
Drīz vien klāt ir Diāna. Ne vien ar tējas termosu un našķiem, bet ar dvielī ietītu siltu nātru zupu un krējuma burciņu, vēl lielu un skaitu karoti piedevām. Laikam mans bezvārdu pārtikas pasūtījums dikti tālu Kosmosā šodien aizskrējis… Metamies abas vagās un rezultātā tiekam galā ar veselām piecām (mans mērķis bija divas vai trīs vagas). Diāna vēl palīdz samest auto mazus baļķīšus malkai (viņa nozobojas par manu salonu, kur puse aizkrauta ar malku, otra puse ar puķēm), un laižam uz Smēdes namu, kamēr gaišs.
Riet saule, apzeltīdama ziedošās kļavas, virs zaļajiem laukiem uzkāries milzīgs rozā mākonis. Iebraucot Cesvainē, pa radio sāk dziedāt Mārtiņš Freimanis, un apkārtnes dārzi izskatās kā sniegs Ēģiptē. Jau pa gabalu redzams Smēdes nams ar pusnojaukto jumtu. “Viņa brīnumiem tic. Kurš gan cits!”, Freimanis vēl velta savu secinājumus par Diānu, tad izslēdzu radio un izkāpju no auto.
Pa ceļam izķeksēju no somas šokolādes tāfelīti, kuru man šodien uzdāvināja bibliotēkā, lai mums ir ko pie tējas piekost. Paskatos uz tāfelīti, un asaras saskrien acīs. Vakar pie manis notika meiteņu pasākums – kleitas, kvantu prāts un citas būšanas. Cita starpā veicām vingrinājumu, kur katrai vajadzēja uzdot kādu jautājumu, iedomāties savu projektu. Man atnāca jautājums – “Kā patiešām dzīvot katru mirkli un nedomāt, ka īstā dzīve būs tad, kad.. (pabeigšu semestri, grāmatu, darba projektu utt.)? Lūk, arī atbilde – šokolāde un visa šodiena.
Diāna jau rosās pa Smēdes nama improvizēto virtuvi, sariktē mums kafiju. Izejam apskatīt telpas, lai varu apskatīt, kas šeit uzradies kopš manas pēdējās viesošanās. Interjers tapis vēl daiļāks, vienā stūrī strādā saldētava. “O, būtu karote, mēs tiktu pie saldējuma”, Diana prāto. Skaidrs, ka ir karote, pati vedi zupai. Tā nu mēs pie kafijas pastellējam saldējumu ar avenēm un piesēžam lampiņu mirdzumā.
Tik daudz izdarīts, un tik daudz vēl darāmā. Diāna sūta paldies visiem, kas sveikuši mani un citus vārda dienā, veltot ziedu un dāvanu naudu Smēdes nama jumtam. Tāpat Diāna turpina cept pankūkas, mainot tās pret gabaliņu jumta. Protams, ne vārdi, ne pankūkas vēl nav noklājuši jumtu, bet darbi sākti ar bankas līdzekļiem, jo vēl vienu ziemu esošais jumts neizturētu. Tā kā, ja vēlies pieslēgties – priecāsimies, ja aicināsi arī savā vārda dienā pārskaitīt kādu sveicienu jumtam, kā arī vari pasaukt Diānu cept pankūkas, ja tev plānojas kāds pasākums (vajag tikai elektrību!). Un, var arī aizskatīt kādu latiņu, nagliņu vai bleķīti tāpat vien: Diāna Druvaskalna, Swedbank, LV31HABA0551056020839, norāde: ziedojums Smēdes nama jumtam.
Prombraucot atceros to, ka Drustu mājās esam izdzēruši visu kafiju, bet nu jau veikali ciet. Diānas aparāts ēd tikai pupiņas, bet man nav kafijas dzirnaviņas. O, bet var taču uztaisīt melnu kafiju līdzņemšanai un rīt to uzsildīt. Domāts, darīts! Paķeru kafiju, sažmiedzu Diānu un dodos tumsā. Šis ir dzīvnieku aktivitātes laiks, un man jābrauc stunda caur laukiem un mežiem. Izbraucot no pilsētas vēl var noķert pēdējos gaismas mirkļus, tumšajiem kokiem zīmējot siluetus rieta debesīs. Drīz vien uz ceļa uzlec pirmais zaķis, pēc gabaliņa vēl viens. Tad ceļa malā uz mani noraugās stirna. Kādu laiku ir miers, līdz netālu no mājām ceļu šķērso vēl viens zaķis un divas stirnas. 3:3. Un finālā paradās vēl viens zaķis, ar gala rezultātā zaķi uzvar stirnas 4:3. (Hokejs jau sestdien!)
Melnā tumsā, strēķīti pēc 23, iestūrēju Drustu māju pagalmā. Atviegloti uzelpoju, jo zvēru vērošana bija nervus kutinošs pasākums. Ārā ir tuvu nullei, iekšā ir silti, bet man nāk virsū drebulis, tāpēc iekurinu krāsni. Šodien vēl atlicis pēdējais punkts – jānosūta dzejas mājasdarbs. Skatos krāsnī, skatos citu uzrakstītajos dzejoļos un nevaru salikt kopā bū ar mē. Vienos naktī arī aizsūtu dzejoli par to, ka nevaru neko uzrakstīt. Ko vispār var pēc šādas dienas uzrakstīt? Paldies.
Ilze
Ziedoņa “Ceļmallapas” man arī patika. Un vēl Ojārs Vācietis.
Intrigu gan iesēji!!! Kas tas – “mācību mājasdarbs”?
Zane Eniņa
Jā, domāju, ka tā daudziem bija/ir mīļa grāmata. Intriga nebija paredzēta – kopš septembra studēju Liepājas universitātē (tagad RTU), un mums ir jāpilda dažnedažādi mājasdarbi, un uz bibliotēkām dodos ne tikai runāt 🙂