Esam mājās pavadījuši jau vairāk nekā diennakti, un ikdienas darbi paspējuši saklupt krāgā kā izsalkušas blusas. Tad nu pielikšu īsu punktu mūsu Vācijas izskrējienam, lai tas nepaliek “gaisā karājoties”.
“Tulpes nav manas mīļākās puķes”, šķirojot fotogrāfijas, paziņoju Eduardam. “Bet kā, tu taču par tām vēl vakar tik ļoti sajūsminājies!”, šis brīnās. Tā ir. Raugoties botāniskā dārza krāsu sprādzienā, skraidīju no dobes pie dobes, izdvešot sajūsmas saucienus un cenšoties kaut daļu daiļuma iekonservēt kadrā. Fakts, ka šīs puķes ne pārāk mīlu, netraucē man tās apbrīnot. Ar Vāciju ir ļoti līdzīgi. Mani sajūsmina daudz kas no Vācijas paveiktā, šejienes tradīcijas un paradumi, bet tā nav mana mīļākā zeme. Pārāk daudz papīru un kārtības, ja tā var izteikties. Vācieši gan man ļoti patīk, īpaši tie, kas ceļo – vieni no foršākajiem ļaudīm, kādus esmu satikusi. Un arī vācu valoda (bez ironijas) ir viena no manām mīļākajām, lai gan saprotu vien tās pamatus.
Nez vai mēs būtu ieplānojuši atvaļinājumu pavadīt tieši Vācijā, ja ciemos neuzaicinātu Anitas kundze. Zinājām, ka esam radinieces, tikai nezinājām, kādas. Tā nu vienā no vakariem zīmējām radu koku un šķiet, ka nonācām pie pareizā zara. Drīzumā jauniegūto informāciju likšu kopā ar mammas zināšanām, tad būs skaidrāk redzams.
Tā nu šis brauciens izvērtās pavisam neierasts. Mums nebija jārūpējas ne par naktsmājām, ne pārvietošanos, ne vēderu – Anita mūs uzņēma pēc labākajiem standartiem, jutāmies kā pilnā panzijā. Atvadu rītā, kamēr gulējām, saimniece bija aizbraukusi uz pilsētu, lai sarūpētu mums sirsnīgas atvadu dāvaniņas un kūkas, tik mīļi! Tā kā, Anita, vēlreiz sirsnīgs un liels paldies par šo jauko uzņemšanu.
Pat klimatiskie laikapstākļi nebija pārāk traucējoši, centāmies pielāgot tiem apģērbu un plānus. Protams, rezervējot lidojumu, bijām cerējuši īsajos krekliņos jodelēt ziedošajās Alpu pļavās, tas nu šoreiz izpalika. Bet kalnus redzējām, adrenalīnu uzņēmām, pilis aplūkojām, pilsētas izstaigājām, dārzus apostījām. Un, šķiet, nogaršojām visu Bavārijas obligāto kulināro programmu.
Šis mazais brauciens bija pirmais pēc vairāk nekā gada pauzes, mans iepriekšējais piedzīvojums bija Dienvidkorejā. Pa vidu nebijām izskrējuši pat ne līdz Lietuvai vai Igaunijai. Mācības, būvniecība, darba darbi – ceļošanai neatlika ne laika, ne līdzekļu. Varbūt tāpēc šajā mazajā braucienā ar tādu prieku aplūkoju katru svešādo augu, ēku, norisi.
Tagad būs jāuzrota piedurknes, lai iespētu mācību mājasdarbus, darba projektus, ciemiņu uzņemšanu, un, galvenais, sākas dārza sezona. Bet šī mazā atpūta bija ļoti vajadzīga, tik ilgi neceļot nedrīkst!
p. s. Un sirsnīgs paldies Daigai par mājas pieskatīšanu, un mūsu sagaidīšanu ar skābeņu zupu, zemenēm un kūkām – nonācām no vienām gādīgām rokām nākamajās!
p. p. s. kamēr bijām prom, no kaimiņiem izbēguši brieži, izbradājuši dobes un aprijuši visus lociņus!
