Augstburga: tulpes un vecākā sociālā māja pasaulē

Šodien ir mūsu pēdējā pilnā diena Vācijā. Sākotnēji bijām ieplānojuši atkal doties uz Austrijas pusi, lai uzbrauktu kādā kalnā un pastaigātos. Pēc informācijas izpētes Eduards secināja, ka teju visiem kalnu pacēlājiem šobrīd tiek veikta pirmssezonas tehniskā apkope, bet webkameras kalnos demonstrē pamatīgu sniega segu. Nākamā doma – aizbraukt uz kādu kalnu ieskautu pilsētiņu, lai palūkotos uz augstuma daili no apakšas, arī netapa īstenota, jo laika prognoze tam galam bija pārliecinoši viendabīga – sniegs, migla, lietus. Savukārt ziemeļos esošā Augsburga mūs solīja uzņemt bez piles uz galvas, tad nu izlēmām doties turp.

Nu jau Eduards ar ierastām stūres kustībām izbrauc vietējos krustojumus un apļus, tad nonākam uz autobāņa. Ir nedaudz labāk nekā pirmajās dienās, bet es labprāt visur brauktu pa maziem lauku celiņiem. Augstburgā novietojam mašīnu daudzstāvu autosstāvvietā un dodamies iepazīt pilsētu.

Pirmais mūsu ceļā trāpās rātsnams, kur par nelielām naudiņām (p.s. lai dzīvo studenta apliecība) var aplūkot zelta zāli, kā arī pavērties uz pilsētu no nedaudz augstāka redzespunkta. Pēc tam apciemojam iespaidīgu baznīcu, kuras parkā beidzot atrodam ģeoslēpni un varam pierakstīties Vācijā.

Eduards ir atzīmējis kartē dažādus apskates punktus, mums atliek tikai viņam sekot. Vispār šī ir brīnišķīga “darbu dalīšana” – Anita mūs izgulda un pabaro, Eduards stūrē un plāno apskates vietas, es visu fiksēju un nododu jūsu rīcībā. Uzmetam aci Mocartu dinastijas namam, tad līkumojam pa mazām ieliņām līdz mūrim, kurā stāv Akmens vīrs. Šī skulptūra esot par godu maizniekam, kurš ar savu atjautību palīdzējis glābt pilsētu kādā no kariem.

No ārpuses aplūkojam arī Brechthaus – šodien ir pirmdiena un muzeji ir ciet. Galvenā tūristu atrakcija – The Fuggerei – gan ir vaļā, dodamies to iepazīt. Fuggerei ir pasaulē senākais sociālās mājas projekts, ļaudis šeit dzīvo kopš 1521. gada un dara to vēl šobaltdien, izmitinot cilvēkus 140 dzīvokļos, kas atrodas 67 vēsturiskās mājās. Galvenās prasības esot tādas pašas kā pirms 500 gadiem – šeit drīkst apmesties katoļticīgi Augstburgas iedzīvotāji, kuri nonākuši grūtībās. Apmaiņā par dzīvošanu šeit jāmaksā īre – 88 eiro centi gadā – un trīs reizes dienā jālūdzas. Rezidentu dzīvokļi ir privāti, bet vairākas telpas atvērtas publikai, piemēram, dievnams, bunkurs, vairāki muzeji.

Pēc Fuggerei apmeklējuma gribas nedaudz atpūsties, tāpēc piesēžam beķerejā uz kūku un tasi kafijas. Pēc tās turpinām pilsētas apskati, kuru noslēdzam veikalā netālu no stāvvietas. Man atkal paslīd roka uz dažiem pirkumiem, mūsu rokas bagāžai nāksies izplesties.

Noslēgumā dodamies uz šodienas pēdējo atrakciju – Botānisko dārzu, pie kura, starp citu, ir ērta bezmaksas autostāvvieta (blakus atrodas arī zoo). Pirmās puķu dobes priecē jau pie ieejas, bet krāšņākais skats ir gabaliņu tālāk, kur zaigo daudzkrāsainas tulpju dobes. Šīs nav manas mīļākās puķes, bet šoreiz to daile liek acīm ieplesties un sirdij sarauties. Tāda formu un krāsu bagātība! Labu laiku līkņājam ap dobēm, tad dodamies apskatīt pārējo dārzu. Otrs lielākais skaistums ir japāņu dārzs, kur jau uzziedējuši ķirši un rododendri. Pārējais dārzs vēl mostas, vasarā šeit aplūkojams arī iespaidīgs rožu dārzs. Iemetam aci arī tropu mājā. Tā ir skaista, bet salīdzinoši maza – brilles un objektīvs nepagūst atsvīst, kad esam jau laukā.

Atceļā apbrīnojam aptiekas dārziņu, ziedošās ābeles un citus augus, tad sakām paldies un, ieskrējuši pārtikas bodē, stūrējam mājup. Esmu tikko pārkopējusi un izšķirojusi bildes, kā Anita jau sauc vakariņās. Metamies ēdienam virsū, pēc garās dienas ēstgriba ir laba. Tad atkal sākas ierastais vakara cikls – Anita šiverē pa māju, Eduards pa telefonu, es pa datoru. Pilnīgi neticas, ka rīt jau lidojam mājās.