Kad pirms kāda gada saņēmu uzaicinājumu ciemoties Maltas bibliotēkā, biju iedomājusies, ka tas notiks tuvu kādai nedēļas nogalei, un varēšu pie reizes apskatīt Latgali. Bet tomēr dzīve izkārtoja tā, ka devos turp šajā pirmdienā un tālu ceļu turp un atpakaļ mēroju tai pašā dienā. Bez piedzīvojumiem gan neiztika.
Man ik pa laikam kādu ziņu atsūta lasītāji, padaloties iespaidos par manām grāmatām. Tādu vēsti saņēmu arī no Anitas kundzes, kura papildus labajiem vārdiem arī atsūtīja uzaicinājumu paciemoties, ja sanāks būt viņas pusē – tas ir starp Preiļiem un Līvāniem. Palūkojusi kartē, ka ceļā uz Maltu tas ir pavisam niecīgs līkums, piesakos uz kafiju – ir taču labi tik garā braucienā izkustināt kājas un mēli. Pa ceļam Liepkalnos paķeru našķus, gan jau Anitas kundze kafiju uzvārīs, mirkli patērzēsim un tad, ar pāris īrisu sakneņiem ķešā, turpināšu ceļu uz Maltu. Tā es iztēlojos šo ciemošanos. Biju aizmirsusi, ka Latgalē lietas notiek citādāk.
Tātad. Norunātajā laikā iebraucu pagalmā un sasveicinos ar vilku suni Dadzi, kurš pirmais iznācis sagaidīt. Drīz parādās arī Anitas kundze, un pēc iepazīšanās aicina iekšā. Tur gaida klāts galds ar gardumiem, sēžamies klāt. Mums vēl pievienojas Anitas vedekla Inga, citiem mājas ļaudīm šobrīd darbadienas vidus. Darbu te tiešām netrūkst, jo izrādās, ka saimniecībā dzīvo ap 100 govīm. Tā nu mēs tērzējam un mielojamies, Anitai ir precizējoši jautājumi par grāmatām, man – par šo vietu un māju, kurā saime dzīvo jau piektajā paaudzē.
Īstais trakums sākās ārā. Vēl pirms manas izrunāšanās blogā, Anita prasīja, vai es gribēšu kādu puķu stādu. Protams, tieši šogad tas mani īpaši iepriecina, jo gribu izveidot jaunu dārzu Drustos. Kad abas šejienietes ķeras pie lāpstām, saprotu, ka nekādi joki nebūs. No dobēm uz maisiem pārceļo pujenes un hortenzijas, īrisi un flokši, brangi maurloki un skābenes, dzeltenas un sarkanas rudens avenes, rabarbers ar milzu sakni un vēl citi brīnumi. Un viss pa divi, jo auglība esot pāru būšana. Es vārgi čiepstu, ka būs jau gana, bet saimnieces rimstas vien tad, kad bagāžnieks un salons pills līdz ūkai, un es jau sāku kavēt plānoto izbraukšanas laiku uz bibliotēku.
Bet vēl esot uz mirkli jāieiet mājā, jo man jāizvēlas bilde. Hmm, kāda bilde, neko nesaprotu. Mājā mistērija atrisinās – brīvajā laikā (kurš vairāk nav nekā ir) Anita līdzsvarojas gleznojot. Manā priekšā tiek izklāti skaisti ziedu, koku, ainavu motīvi. Kad ieraugu pīlādzi, acis vairs tālāk neklejo – tas ir mans koks! Samulsusi virzos ar “bildi” uz durvju pusi un vēl otrā rokā nonāk maisiņš ar pašsietu sieru un vīra meistarstiķi alu. No grāmatām zinot, ka man tā dzira iet pie dūšas.
Aši pateicos par šo negaidīto dāsnumu un turpinu ceļu uz Maltu. Braucu saules, stādu un sirsnības skāvumā un man ir sajūta, ka šādas tikšanās ir mana Laligaba – lasītāju mīlestība ir augstākā balva. Smaids nav nogājis līdz pat Maltas bibliotēkai, kurā laipni sagaida vadītāja Antoņina, drīz klāt ir arī Elvīra, kuru prieks redzēt pēc tik daudziem gadiem. Atbraucis arī kāds redzēts vīrs, pēc tam noskaidrojam, ka viņš bijis jau uz tikšanos Naujenes bibliotēkā, bet tagad vīkšas savā Santjago ceļā. Turp dosies arī bibliotekāre no netālās Lūznavas. Lai abiem labs ceļš!
Šoreiz norunāju ilgāk nekā parasti, bet balss brīnumainā kārtā nav piekususi, kā tas mēdz notikt pēdējā laikā. Kad jautājumi izskanējuši, Antoņina paziņo, ka viņi arī lasot šo blogu un pasniedz man rudbekiju stādus, bet no Lūznavas atceļojusi balta sniega roze. Ai, paldies! Vēl mirkli padzeram tēju un patērzējam ar sanākušajiem, tad pošos mājup. Visu ceļu pavada vakara saule, tikko jaušams lapu zaļums, gājputni un mākoņu gleznas.
No rīta visi stādi pārceļo uz siltumnīcu, tur viņiem vajadzēs padzīvoties nedēļu, kamēr mēs būsim prom. Apdarām pēdējos mājas un darba darbus, nododam mājas grožus draudzenei un veļam somas plecos. Laiks ir labs, esam nolēmuši tikt līdz lidostai ar kāju un autobusu palīdzību. Uz atvadām vēl iekrītam mūsu skaistajā rododanderā, tad ejam uz pieturu.
Nomales smiltīs pamanu jocīgus pēdu nospiedumus un jokojot saku Eduardam, ka te gājis zirgs. Viņš atjoko pretim, ka nevar būt, jo nekur neredz sūdu čupas. Pēc puskilometra izrādās, ka abi nav nekādi joki – zirgs tiešām atstājis savu vēstījumu. Nekad neesam redzējuši šeit ejam zirgus, bet droši vien šorīt kāds tiešām te gājis.
Nonākam pieturā laikus (pa ceļam vienmēr izlamāju Vangažu trokšņa sienas autorus, jo par kājāmgājējiem nav domāts vispār, bet tas nu ir cits stāsts), paspējam uz limbažnieku. Ieskrienam tirgū pēc ciemakukuļiem un laižam ar 22. autobusu uz lidostu. Drošības kontrolē rindu nav, cauri iziet pat mans paštaisītais lakšu pesto un teju divas stundas pirms izlidošanas jau esam vārtu tuvumā. Nolemjam nosvinēt mūsu mazo atvaļinājumu ar vienu Madonas alu, kas saulē laistās dzintarains un piepilda ķermeni ar laiskumu. Es gan vēl padarbojos ar dažiem darba tekstiem, lidostas mani motivē rakstīšanai. Laiks paiet raiti un drīz jau sēžam pilnā lidmašīnā – katrs savā galā. Mūs ceļā uz Memmingeni pavada rieta debesis. Kurp un kāpēc mēs dodamies?
Te nu jāatgriežas pērnā gada septembrī. Biju savā pirmajā mācību braucienā Liepājā, kad saņēmu ziņu Facebook no radinieces, lai sazinos ar citu radinieci Anitu, kas tagad dzīvojot Vācijā. Tā arī daru. Sazvanot Anitu noskaidrojas, ka viņa kaut kur izlasījusi interviju ar mani un nodomājusi, ka būtu labi atjaunot radu saiknes, lai braucot ciemos. Es viņai saku, ka mani ir bīstami aicināt, jo es arī braucu. Jā, jā, lai tik pošos ceļā. Vai drīkstu ņemt līdzi arī dzīvesbiedru? Protams! Tā nu saskaņojot laikus, esam tikuši līdz šim brīdim, aprīļa vidū. Laiku šai nedēļai gan sola reti draņķīgu, bet gan jau tāpat ko skaistu piedzīvosim, satikšanās prieku jau pilnīgi noteikti.
Ar nelielu bumsi piezemējamies Memmingenas lidostā, un izejam no teritorijas, kur mūs sagaida Anita. Krietnu pusstundu pa tumsu traucamies uz māju, tad novietojam auto stāvvietā zem mājas un drīz jau ieejam Anitas dzīvoklī. Mums ir pašiem sava istaba ar klātām gultām, virtuvē uzklāts galds ar īstu Bavārijas galdautu un Latvijas karodziņu uz tā. Par spīti nogurumam, padzeram tēju un dzirdam īso Anitas dzīvesstāstu par nonākšanu šai zemē. Tad gan krītam palagos, paspēsim vēl izrunāties turpmākajās dienās.
Daina Plūme
Lasu par ceļojumu uz Latgali un vizīti bibliotēkā, un esmu tik aizkustināta par šo stāstu, ka pat asaras sariešas par piedzīvoto prieku un dāsnumu, cilvēku sirds bagātību! Lai izdevies ceļojums, un top skaists dārzs!
Zane Eniņa
Paldies, Daina! Dārzs jāsāk stādīt, tad jau būs skaists! 🙂 Jā, es arī šoreiz dikti sakustinājos. Vienmēr jau ir jauki un laipni, bet šoreiz nu tā, līdz asarām.