Grāmata “100 pastaigu takas Latvijā” iznāca pērnā gada nogalē, un arī man bija tas prieks pielikt savu roku un kāju tās tapšanā. Biju klāt brīdī, kad apgāda Zvaigzne ABC vadītāja Vija Kilbloka entuziasma pilna nāca klajā ar šo ideju, un mana projektu vadītāja Aija Balcere, tikpat aizrāvusies, uzņēmās īstenot ieceri dzīvē. Tagad atkal abas ir priecīgas – grāmata ir publicēta, cilvēki to labprāt pērk un, jācer, arī dodas ceļā. Šeit tikko iznākušais raidījums “Grāmatu kods” par taku grāmatu (pateicos Aijai par Āzijas piesaukšanu):
https://xtv.lv/embed/L3N8n3WrG0n
Starp abiem smaidīgajiem brīžiem bija milzīgs darbs, neskaidrības, kreņķi, pēc dažiem aukstiem pārgājieniem arī puņķi, varbūt Aijai gadījās kāda asara, par to nezinu. Mana loma šajā visā stāstā bija salīdzinoši maza – esmu autore 6 takām, pārējās tapinājuši izdevniecības darbinieki, kuriem iešana sirdī. Atceros, ka mērojot dažas no takām, domāju pie sevis, ka man ir labākais darbs pasaulē – darbdienas vidū pastaigāties dabā.
Grāmatā iekļautas dažāda garuma un grūtības takas – katrs atradīs savai gaumei un spēkiem atbilstošāko. Gan taku, gan maršrutu izvēle, gan tas, kā esam tās ieraudzījušas – tā ir subjektīva pieredze, jūsējā var būt pavisam citāda. Var mērot arī citas takas un iemīt savējās (vien jāskatās, lai tas nav kādā liegumā vai tamlīdzīgā dabas saudzētavā).
Raidījumā izdzirdēju, ka Mangaļsalas taka ir viena no izdevniecības vadītājas iecienītākajām takām un, tā nu sagadījās, ka tā ir pirmā taka, kuru mēroju, šīs grāmatas iedvesmota.
Tas notika 1. aprīlī. Mums sagribējās saules lēkta. Tonakt ar Eduardu nakšņojām Rīgā, tāpēc nolēmām doties uz taku, kas atrodas netālu – loze krita par labu Mangaļsalai. Piecēlāmies vēl tumsā, sapildījām termosā karstu kafiju, sametām ķešā siermaizes, krāsotas olas un tām līdzīgus priekšmetus (piemēram, mandarīnus) un devāmies ceļā.
Jau pa ceļam sapratām, ka nekāds daiļais saullēkts mums nespīd – ne vien tāpēc, ka izbraucām drusku par vēlu un saule aust citā pusē, bet gan tāpēc, ka gluži vienkārši bija apmācies. Bet tas nemaitā iešanas prieku!
Nolikuši mašīnu tobrīd pilnīgi tukšajā stāvlaukumā un pa gabalu apbrīnojuši kaķi, kuru saimniece saitītē izvedusi jaunās gārsas paostīt vai apčurāt, devāmies pa Mangaļsalas ielu Daugavas virzienā. Pavisam netālu atrodas 24. autobusa galapunkts un redzējām, ka ar busu atbraukusi vēl kāda staigātāja. Meitenei plecos mugursoma, kaklā fotoaparāts, viņa ašā solī aizsteidzās mums pa priekšu. Soļotāja gan izvēlējās grūtāko ceļu – laipošanu pa mola akmeņiem, bet mēs izlaidām šo atrakciju, izvēloties iet pa Saivas ielu.
Tā nu Mangaļsalas molu sasniedzām lepnā vientulībā. Mierpilnais rīts ļāva mums netraucēti aiziet līdz pat bākai, pa ceļam klausoties kaiju un vārnu rīta klačās. Tikuši galā, atkorķējām kafiju un baudījām kluso rītu. Eduards kādā aplikācijā izpētīja tuvējo kuģu nosaukumus un nosmējāmies, ka vienu no tiem sauc tieši tāpat kā manu Dienvidkorejas draudzeni – Sanmī.
Pēkšņi kaut kur no kosmosa atskanēja neparastas skaņas un tikai pēc brīža attapāmies, ka tās nāk no elektro divriteņa, kas klusi pieripinājies mums aiz muguras. Pašu braucēju nedzirdējām, bet toties viņa krievu valodā uzgrieztais radio pilnā skaļumā atskaņoja reklāmas, piešķirot apkārtnei sirreālu noskaņu. Viņš apbrauca apli un brīdī, kad reklāma paziņoja, ka “nekas nav noticis”, aizbrauca prom, nobāzēdamies pie upes un izslēdzot bļauri.
Tai brīdī starp abiem moliem Daugavā sāka ienākt lielie kuģi un mēs, apbrīnojot to milzīgos metāla korpusus, arī devāmies iekšzemes virzienā. Pēc tam gar jūras krastu mērojām ceļu līdz kuģim, kurš savu dzīvi beidzis piekrastes smiltīs. Tagad no kuģa “Lady Cotlin” redzams vien dzelzsbetona deguns. Atraduši soliņu aizvējā, uzservējām brokastis, un Eduards man lasīja priekšā stāstu, kā kuģim tā misējies. Kā? Lasiet paši, vislabāk ar skatu uz vraku.
Mums garām gāja ļaudis ar suņiem, kas kāri meta acis siermaizīšu virzienā (suņi, ne saimnieki). Ieturējušies, savācām mantību un pa labiekārtotu taku soļojām prom no jūras. Priežu mežs smaržoja, putni jandalēja un ceļmalas krūmeļi jau bija izbāzuši zaļas ziņkārīgas lapu rozetes. Atgriežoties stāvlaukumā redzējām, ka mūsu spēkratam pievienojušies vēl kādi desmit, vieta tiešām ir iecienīta. Tā bija laba sajūta, doties dienā un pilsētā ar noietu soļu normu un skaisti piedzīvotu rītu. Kura taka būs nākamā?
