Kurzemīte ratiņkrēslā

Jāceļas pēc dažām stundām – piecos. Mans ķermenis Eduarda joku par to, ka tad jau nav vērts vispār iet gulēt, ir uztvēris pavisam nopietni. Pulkstenis ir divi naktī un es joprojām neesmu aizmigusi. Tomēr piecos, kad zvana modinātājs, iztrūkstos no sapņa – vismaz dažas stundas gulētas ir. Uztaisu kafiju un drebinādamies rāpjos auto, kura panelī iedegas 5. maijam nepiedienīgs rādījums – mīnus 5 grādi. Uz satikšanās vietu braucu bažīga, jo nezinu kā mans ķermenis un prāts uzvedīsies pēc šādas pusmiega nakts.

Norunātajā laikā esmu klāt Mārupē, noslāpēju auto un gaidu pārējos. Drīz tukšajā ielā ielīgo balts busiņš ar Santu pie stūres. Kad pirms pāris dienām vienam nākotnes projektam meklēju organizāciju, kas ved ceļojumos cilvēkus ar veselības ķibelēm, teju visi komentāri rādīja Santas Beitānes un viņas radītā sociālā uzņēmuma Difftravel virzienā. Lai arī Difftravel darbojas jau vairāk nekā gadu, man nebija nācies par viņiem neko dzirdēt. Mana telefona saruna ar Santu noslēdzās ar uzaicinājumu – mēs piektdien brauksim uz Kurzemi, vari pievienoties!

Tā nu lecu iekšā baltajā busā, kurā priekšā jau sēž kundze Arta, kurai nav lāgā ar muguru un acīm, brašā ceļotāja Līga, kura neredz teju nemaz un viņas pavadonis – dēls, kā arī Eva, kura sveic mani ar lielu prieku un saka, ka pirms nieka 18 gadiem esam tikušās darba sakarā. No netālās privātmājas iznāk Aivars un izrullē Agrita. Busiņa aizmugurē nolaižas platforma un ieceļ Agritu ar visu ratiņkrēslu busa aizmugurē, kur krēsls tiek nostiprināts. Tā nu visu ceļu, kad pagriežam galvu atpakaļ, satiekam Agritas smaidu – mums ir pašiem sava saulīte aizmugurē.

Saule spīd arī virs galvām un Santa spiež pedāli grīdā, lai norunātajā laikā būtu klāt Viršu benzīntankā, kur norunāta satikšanās ar otru busiņu, kurā ir sava ratiņnieku (tā visi šeit dēvē cilvēkus ratiņkrēslā) un citu braucēju kompānija. Benzīntanks izvēlēts tāpēc, ka tur ir vides pieejamība, ieskaitot labierīcības. Tas izklausīsies nedaudz piezemēti, bet šādu ekskursiju maršrutu un dienaskārtību lielā mērā nosaka vieta, kurās ir pieejamas tualetes cilvēkiem ratiņkrēslos. Otra lieta, ar ko jārēķinās – katra apstāšanās ir vesela atrakcija. Rampu pacelšana un nolaišana, ratiņkrēslu izbraukšana, sariktēšana, stiprināšana – tas viss prasa laiku. Arī labierīcību apmeklējums pa vienam ir laikietilpīga padarīšana. Kamēr gaidām pārējos, tērzēju ar busiņa biedriem un dzeru kafiju, lai palīdzētu acīm turēties vaļā.

Tad atkal visi sarāpjas atpakaļ braucamajos, un turpinām ceļu Bārtas virzienā. Pa ceļam vēl izdodas piedalīties zoom sapulcē līdz brīdim, kad nogriežoties no Liepājas šosejas, izbraucam arī no interneta valstības.

Ap pusvienpadsmitiem ieripojam Bārtā. Ciemošanos sākam ar nelielā muzeja apskati, kura darbiniece Aija mums izstāsta vietas vēsturi, izceļot baļķu pludināšanu Bārtas upē, rokdarbus un tautastērpu. Pēc tam pārceļamies uz blakus esošo kultūras namu, kur sešas brašas sievas, tērpušās Bārtas tautastērpos, sniedz nelielu koncertu. Dziesmas mijas ar Aijas stāstījumu par tautastērpa detaļām. Uzzinām, ka kārtīga meita ir tā, kurai ir resnas kājas – tās bijušas labākās strādātājas. Savulaik ap kājām zem zeķēm tīti auti, lai tām piedotu lielāku apjomu. Otra resno kāju versija ir tāda, ka auti aizsargājuši kājas no noberšanas, ko varēja izraisīt salīdzinoši īso brunču mala. Resno un tievo kāju skaistās zeķes tiek stiprinātas ar prievītēm. Savs stāsts ir arī ņieburam, kreklam, kurpēm, brunču sarkanajai malai, galvassegām – brauciet ciemos un taujājiet paši! Pēc koncerta varam bildēties ar Bārtas sievām, to nelaiž garām neviens.

Pateikušies Bārtai par viesmīlīgo uzņemšanu, dodamies tālāk. Atkal jau braucam uz benzīntanku, jo aktuāls ir labierīcību jautājums. Kad tas atrisināts, ceļš ved uz Akmeņraga bāku. Arī līdz šim diena nebija diži silta, bet, izkāpjot jūras krastā, vējš pūš matus no galvas nost un dvēseli no ķermeņa laukā. Bākas saimniece Taņa iedod mums papildus segas, kurās ievīstam ratiņniekus. Tie, kas var savām kājām paieties, tiek iekšā nelielajā mājā, gliemežvākus, apgleznotus akmentiņus un citus skaistumus palūkoties. Galvenā runāšanās notiek ārā pagalmā. Tur Taņa rāda lielus, mazus un neīstus dzintarus, ļauj ar lupu izpētīt dzintarā iemūžinātos kukaiņus, stāsta akmens un bākas stāstus. Šķiet lielāko sajūsmu  (vismaz no manas puses noteikti) izpelnās rūsgans kaķis, kas visus apstaigā ar saimnieka cienīgu stāju. Tik brangu eksemplāru vēl nekad dzīvē neesmu redzējusi, tāpēc staigāju šim pakaļ ar savu objektīvu. Runcis ik pa laikam garlaikoti uz mani paskatās: “Nu, nepietiks, tiešām?”.

Augšā bākā gan uzkāpjam četratā – es, Eva, Līgas dēls un Artas kundze. Es esmu gatava Artas kundzi stumt vai vilkt augšā arī pa pēdējo stāvo kāpņu posmu, bet Eva ir saprātīga un saka, ka “safety first”. Tā nu trijatā aši palūkojamies uz jūras zil-zaļ-brūnajām nokrāsām, dullajiem kaitotājiem un piekrastes skaistumu. Uz leju man iet ātri, tāpēc vēl pirms prom braukšanas paspēju uz pāris minūtēm aizjost līdz liedagam un sasveicināties ar jūru no zemes perspektīvas.

Tad turpinām ceļu uz Pāvilostu, lai paēstu pusdienas Āķagala krogā. Vairums dalībnieku slēpti un atklāti šausminās par cenām, kas līdzinās Vecrīgas centram. Santa stāsta, ka apzvanot visus šīs puses ēdināšanas uzņēmumus, šis bijis vienīgais, kas spēj uzņemt lielāku cilvēku skaitu, no kuriem daļa ir ratiņkrēslā, un var nodrošināt piekļuvi tualetē. Bet visādi citādi vieta ir brīnišķīga, ēdiens super garšīgs. Negaidīti tieku pie ekskluzīvas pusdienu kompānijas – pie viena no galdiņiem sēž bijusī Rimi kolēģe Inta ar vīru, kas savu dzīvi vada starp Rīgu un Pāvilostu. Tik labi parunāt atkal par zudumiem, krājumiem, ražošanu un citām sen necilātām tēmām. 🙂

Pēc ieturēšanās īsi piestājam vietā, kur tiek kūpinātas reņģes. Santa aši izlec no busa un, tikusi pie kūpinātajiem labumiem, kāpj atpakaļ. Arī šeit bija paredzēta apstāšanās pauze, lai apskatītu un iztaujātu zivju vīrus, bet nevaram to atļauties, jo esam pamatīgi iepalikuši laikā.

Jāsteidzas uz pēdējo pieturas punktu – Užavas alus ražotni. Saimniece iesākumā nav priecīga un to var saprast, jo kavējamies divas stundas. Atvainojamies kā prazdami un sākam klausīties stāstā par ražotni, kas no 1994. gadā dibināta uzņēmuma ar pāris aldariem, šoferi un grāmatvedi, nu izaudzis par vietu, kurā strādā 50 cilvēki. Iekštelpās apskatām lielos alus tesmeņus, kuros miestiņš briest 4 nedēļas – šis ir gana ilgs laiks, bet dabīgajam procesam ātrāk notikt nepavēlēsi. Vadītāja izstāsta visu alus tapšanas procesu – no miežu iesala malšanas līdz pat korķīša uzlikšanai pudelēm. Pēc tam seko gaidītākā sadaļa – degustācija. Visi, kas nav pie stūres, var tikt pie gaišā vai tumšā dzēriena, kas saulē mirdz ne sliktāk kā tikko redzētie dzintari. Uz atvadām vēl ir iespēja firmas veikaliņā tikt pie kāda našķa mājiniekiem un, pateikušies saimniecei, laižam atpakaļ uz Rīgu.

Lai arī biju pārliecināta, ka visi pēc garās dienas šņāks (es – pirmām kārtām), visu atceļu pavadu tērzējot ar Evu un sajūsminoties par vakara saules pielietajām ceļmalas ainavām. Šī nav mana pirmā saskarsme ar neredzīgiem cilvēkiem, tomēr atkal īpaši jāpiedomā pie tā, cik īpaša ir mums dotā iespēja redzēt apkārt notiekošo. “Tur ir sārta, oranža, dzeltena, zaļa, zilgana nokrāsa,” dzirdu, kā dēls apraksta mammai rieta debess nokrāsas. Tuvojoties Tukuma aplim, virs koku galotnēm izpeld nereāli milzīgs pilnmēness rozīgi violetos toņos. Mūsu sarunas uz brīdi apklust un pievēršamies brīnumainā debess bumbuļa apjūsmošanai.

Rīgā iestūrējam jau melnā tumsā. “Vēl nav pat pusnakts”, smejamies, tencinām Santu un šķiramies ar domu par satikšanos. Vismaz es noteikti. Es jūtos, ka esmu nonākusi savā līgā, jo beidzot man nevienam nav jāstāsta, kā ir, ka nevaru kaut ko izdarīt – šādā ziņā slēptā invaliditāte ir sasodīta lieta. Toties tik ļoti var novērtēt to, ka savām kājām var pārkāpt slieksnim, uzkāpt pa pakāpieniem vai tikt telpā ar šaurām durvīm. Sēžos savā auto, lai brauktu mājās, bet Santa turpina braucienu, jo pārējie dalībnieki vēl jāizvadā pa mājām.