Pamostos ar vieglu satraukumu, jo šodien došos dzert kafiju ar Latvijas vēstnieku Dienvidkorejā – Āri Vīgantu. Kad vakar šo faktu vēstīju saviem korejiešu draugiem, viņi bija pārliecināti, ka vēstnieks man izrāda šādu godu tamdēļ, ka Latvijā esmu slavena rakstniece. Nācās viņus apgaismot, ka tā gan nav tiesa un par šo izdevību man jāpateicas “mazajai Latvijai”. Ideja doties uz vēstniecību nebūtu ne nākusi prātā, ja vien pirms pāris dienām neatrakstītu cits latviešu ceļotājs Mārtiņš Sils (kura ģimenes krodziņā Dēkainis notika Aļaskas grāmatas atvēršanas pasākums), pastāstot, ka Latvijas vēstnieks Korejā ir viņa sens draugs, riktīgi foršs cilvēks. Ja dzīve piedāvā kafiju, tā ir jādzer!
Tā nu stundu pirms tikšanās, uzģērbusi pieklājīgāko, kas ir manā rīcībā, sēžos autobusā un braucu uz vēstniecību. Esmu ieradusies ar nelielu laika rezervi un labi, ka tā, jo iela uz vēstniecību ir gana stāva, attiecīgi prasa man papildu laiku. Tikusi kalnā, jau pa gabalu redzu mīlīgas privātmājas galā plīvojam Latvijas un Eiropas Savienības karogus. Uz mājas sienas ir Latvijas ģerbonis, plāksnīte latviešu valodā, kā arī neliels Ukrainas karogs.
Spiežu zvana pogu. Durvis atver laipna korejiešu meitene, kas ieved mani gaišā telpā un piedāvā kafiju. Nolieku mantas un aplūkoju šeit esošās lietas, kas vēsta par Latviju – latviešu autoru grāmatas korejiešu valodā (īpaši korejieši iecienījuši mūsu bērnu grāmatas) un dažus citus produktus, apbalvojumus un pateicības rakstus, Latvijas karti, karogu un citus simbolus.
Drīz jau nāk Āris, sarokojamies un sasveicināmies latviski. Tik ļoti izbaudu iespēju runāt latviski, esot tūkstošiem kilometru attālumā no mājām. Sēžamies pie kafijas tasēm un… nopļāpājam trīs stundas. Labi, sarunu ar vēstnieku droši vien tā nedrīkst saukt, bet sajūta ir tāda, it kā runātu ar labu paziņu. Lielākoties Āris atbild uz maniem nebeidzamajiem jautājumiem par Koreju – pārcilājam vēsturi, paražas, mūsdienu izaicinājumus – sākot no starpvalstu attiecībām un beidzot ar produktu cenām veikalā. Vēstnieks apstiprina manus vērojums par salīdzinoši augstajām maizes, piena produktu, un, jo īpaši augļu cenām. Šajā kontekstā ir cerības attīstīt Latvijas produktu eksportu. Izrādās arī, ka neesmu vienīgā, kurai sanācis gadījums ar jau vārītu olu iegādi :).
Lai arī esam vienisprātis par daudziem Korejas plusiem, sarunā pieskaramies arī izaicinājumiem, par kuriem biju jau runājusi ar korejiešiem. Piemēram, sīvā sacensība skolā, augstskolā un vēlāk darba tirgū. Korejieši mācās kā dulli, ja var atļauties – ārvalstu augstskolās, arī Seula ir pilna ar universitātēm. Spiediens iegūt labu izglītību pamazām gaist, tomēr joprojām ir klātesošs. Nespēja piepildīt apkārtējo gaidas diemžēl rezultējas augstos pašnāvību rādītājos. Tāpat Korejai vēl ir daudz ko darīt sieviešu līdztiesības un LGBT tiesību jautājumos, līdzīgi kā Latvijai.
Āris nostrādājis diplomātiskajā dienestā aptuveni 30 gadus, iepriekšējā valsts, kur sabūts ilgāk, ir ASV, pirms tam strādāts un studēts daudzviet pasaulē. Šī ir Āra pirmā pieredze vēstnieka amatā, un, spriežot pēc saņemtajiem apbalvojumiem, tīri veiksmīga. Viņš stāsta, ka vēstnieka četru gadu termiņam beidzoties, pirms došanās nākamajā misijā, uz kādu pusotru gadu viņam jāatgriežas Latvijā, lai nepazaudētu sajūtu par dzimtenē notiekošo. Izklausās loģiski!
Kad esam izrunājušies, Āris pastāsta vairāk par vēstniecībā redzamajiem priekšmetiem, apmaināmies ar ierakstiem viesu grāmatās, kā arī fiksējam tikšanos kopīgā foto. Tieku arī pie divām grāmatiņām korejiešu valodā par Latviju, kopā ar personificētiem ierakstiem – vienu uzdāvināšu Sunmee, otru Tae.
Piesaulītē vēstniecības dārzs izskatās mīlīgi, drīz izplauks magnolija un viss taps zaļš, tad būs pavisam skaisti. Vēstniecības saimniecības priekšnieks Daniels laista izkaltušo zālienu un palīdz mums noskaidrot jautājumu, par kuru abi esam neziņā – kāpēc ik pa laikam var redzēt korejiešus, kas iet atmuguriski. Daniels zina atbildi, jo pats ir liels staigātājs. Viņš uzskatāmi demonstrē gaitu un pastāta, ka šādi tiek nodarbināti citi muskuļi. Te es kopā ar brašo vīru!
Pateicos sekretārei par kafiju, Ārim par dāsni veltīto laiku un dodos tālāk dienā. Jūtos tik pacilāti par šādu negaidītu iespēju pabūt Latvijas noskaņās un iepazīties ar Āri. Mārtiņ, Tev taisnība, un paldies!
Tā kā pavisam netālu atrodas Leeum muzejs, domāju pabāzt degunu tajā. Apskatīt izdodas tikai ārpusi un foajē, jo šīs vietas apmeklējums jāpiesaka iepriekš. Centīšos nonākt šeit vēlreiz marta beigās.
Gaidot Sunmee, nedaudz pastaigāju pa Itaewon rajonu, kas slavens ar kafejnīcām, bāriem, veikaliem un kopš pagājušā gada nogales arī ar traģisku negadījumu. Uz Helovīna svinībām sapulcējās pārāk daudz interesentu, kurus nespēja uzņemt pilsētiņas šaurās ielas, kā rezultātā tika nospiesti vairāk nekā 150 cilvēki. Mācoties no šīs traģēdijas, tagad vietās un laikos, kad pilsētā pulcējas cilvēki (piemēram, sastrēguma stundās metro), tiek norīkoti policisti, kas vajadzības gadījumā var virzīt cilvēkus uz vienu vai citu pusi.
Ap četriem ierodas Sunmee un apspriežamies par vakara plāniem. Nolemjam uz Namsan torni doties ap saulrieta laiku, bet tikmēr apskatīt Namsangol Hanok ciematu, kas atrodas turpat netālu – Namsan parkā. Šajā ciematā var aplūkot piecu ģimeņu dzīvojamo māju kompleksus jeb hanokus. Vakara saulē klīstam pa pagalmiem un ielūkojamies ēkās. Ik pa laikam Sunmee vērš manu uzmanību uz priekšmetiem, kas citādi paslīdētu garām manai uzmanībai. Piemēram, šis necilais, garenais izstrādājums. Izrādās, to sauc par “bamboo wife” (bambusa sievu). Šo rulli senatnē cilvēki apķēruši karstās vasaras naktīs, lai labāk cirkulētu gaiss un būtu vieglāk gulēt. Tagad, protams, šo funkciju pilda gaida kondicionieri.
Kādā no mājām redzam arī instalāciju, kas demonstrē, kā izskatās piemiņas mielasts aizgājējiem. Šāds galds, trijās rindās kārtojot ēdienu, ielejot alkoholu un kvēpinot vīraku, tiek servēts mirušā radinieka aiziešanas gadadienās. Kad tuvinieki godinājuši senču garu, mielastā piedāvātais ticis kopīgi apēsts.
Par ēšanas tradīcijām Sunmee stāsta, ka senatnē cilvēki ēduši katrs pie sava individuāla galdiņa, sēdot uz grīdas, bet kopīgs galds bijis vien svētku reizēs. Galdiņi ēdienam un tējai/ našķiem atšķīrušies. Sunmee man demonstrē, kurš ir kurš. Pagalmā atrodas arī dažas spēles, piemēram, vienā no tām jātrāpa bultām līdzīgi priekšmeti metāla apļos. Man izdodas iemest pirmo bultu, Sunmee – pēdējo.
Kad esam apskatījušas visus hanokus, dodamies uzmet aci parkā iebūvētajai laika kapsulai. 1994. gadā, svinot pilsētas 600 gadu jubileju, kapsulā ievietoti 600 priekšmeti, kas raksturo Seulu un tās iedzīvotājus. Plānots, ka laika kapsula tiks atvērta 2394. gadā, kad Seula svinēs savu tūkstošgadi.
Ejot cauri ciemam uz autobusu, pamanām brīnumainu skatu – kāds aizvējā esošs augļu kociņš jau izplaucis pilnos ziedos. Tas atrodas vietā, kur tam nevar piekļūt tuvumā, tad nu priecājamies pa gabalu, cerot, ka šāds skats drīz būs vērojams uz katra stūra.
Tad gan lecam 1. autobusā un braucam uz torni. Saule laižas uz rietu un esam kalna galā brīdī, kad tā pazūd kokos. Ar liftu var uzbraukt līdz ēkas 6. stāvam, kur atrodas plaša terase, no kuras vērot, kā iemirdzas lielpilsēta. Par naudiņu var braukt arī augšā tornī, bet to nolemjam nedarīt, jo šodien ir slikta redzamība. Gaisa piesārņojumu var noteikt pēc krāsas, kādā izgaismots tornis. Zils – gaiss ir tīrs, zaļš – drusku piesārņots, dzeltens – stiprs piesārņojums, sarkans – viss slikti elvē. Šodien tornis iedegas dzeltenā krāsā. Īpašos svētkos vai godinot kādu notikumu, tornis var tikt izgaismots arī citās krāsās, piemēram, tas nesen par godu Ukrainai bijis zili dzeltens.
Tagad, kad saule norietējusi un vējš zēģelē, kļūst vēsi, tāpēc sabildējušas naksnīgās pilsētas skatus un spožo pilnmēnesi, dodamies atpakaļ uz pilsētu. Pēc vakardienas sātīgajām vakariņām, šorīt ēst vēl negribējās, bet tagad izsalkums ir pamatīgs. Tiekam no kalna lejā un šaujam iekšā vienā no krodziņiem. Pasūtam visu, ko sirds (un vēders) kāro, šovakar tā ir redīsu lapu un rīsu zupa, bulgogi sautējums un jūras veltes ar garšvielām. Līdztekus pamatēdieniem nāk mazu trauciņu plejāde ar piedevām – tās šeit var papildināt, cik vien vēlas. Par bagātīgajām pusdienvakariņām abas sūtam paldies Ritai Akermanei! Ņamm!
Kad atkal tik labi paēsts, jāiet izstaigāties. Esam rajonā, kas iecienīts tūristu vidū – te ir nebeidzamas street-food lāviņas, uz kurām čurkst astoņkāji, olu maizītes, cukurā mērcētas vīnogas un zemenes, granātābolu sulas maisiņi un citi brīnumi. Labi, ka esam paēdušas. Ielas malā vilina kosmētikas, apģērbu, aksesuāru veikali. Izejam vienu no tirdzniecības ielām pilnā garumā, tad Sunmee saka, ka tuvumā esot slavena un apjomīga katoļu baznīca, vai vēlos to apskatīt. Protams! Pēc pilnās ielas ir patīkami pastaigāt pa kluso baznīcas teritoriju. Baznīca jau ir ciet, bet arī no ārpuses tā izskatās iespaidīgi. Seula ir pilna ar modernām celtnēm – baznīcām, tās gan mani īpaši neaizrauj. Brīdi atpūtušās, atgriežamies burzmā. Es netieku gudra, kā šādi ar izskatīties pilsētas iela darbdienas vakarā teju ap 10.
Saku Sunmee, ka te ir pārāk biezs pat manai ekstraverta dvēselei, un mēs braucam mājup. Miers, gulta un milzīga pateicība par iespaidiem bagāto dienu!
p.s. atgādināšu, ka šajā un citos ierakstos, pirmā bilžu sērija ir no telefona skatu punkta, otrā no fotoaparāta, tāpēc tāda jocīga secība 🙂
