Dienvidkoreja, Seula: inovācijas, Gangnam style un satikšanās

Ceļā, Ceļojumi

Šodien Sunmee ir aizņemta darbos, tad nu sakrāmēju somu un dodos ceļā viena. Kā pirmo šodien gribu apciemot Dongdaemun dizaina kompleksu, fotogrāfijās tas izskatās iespaidīgi. Tā kā brauciens ar autobusu ir tikai nedaudz ilgāks nekā ar metro, izvēlos pirmo – varēs pa ceļam apkārti apskatīt. Pēc nepilnas stundas stāvu “lidojošā šķīvīša”, kas drīzāk atgādina “lidojošo pupiņu”, priekšā. Ir, ir vareni. Varenajā pupā var tikt iekšā no dažādām pusēm un tad ar liftu uzbraukt pa zariem augšā. Ēkas iekšpusē gan valda diezgan liels tukšums, izskatās, ka vieta atdzīvojas pasākumu laikā. Dzīvība ir ēkas pirmajā stāvā, kur var aplūkot televizora ceļu uz mūsdienu versiju, drukātus dizaina paraugus un apmeklēt dizaina veikaliņu.

Veikala ideja ir ne vien tirgot skaistas lietas, bet gan mazus izgudrojumus. Piemēram, te ir piezīmju papīra rullis, kur katrs var noplēst situācijai atbilstošu gabaliņu, dzeršanas trauciņš dzīvniekiem, ko var piestiprināt pie ūdens pudeles, peldoši tējas sietiņi, pildspalva, ar kuru var zīmēt uz papīra, bet uzzīmētais uzreiz nonāk ekrānā utt. utml. Sajūsmināta klīstu pa veikalu krietnu pusstundu un beigās pat šo to mazu iegādājos. Un nospriežu, ka šī būs Daces diena. Dace no Maltas pasūtīja dienu, kurā pievērst uzmanību inovācijām. Var gadīties, ka es attīstītajā Korejā sastapšu vēl kādu pārsteidzošu izgudrojumu, bet šis veikaliņš pagaidām šķiet viena maza inovāciju krātuve.

Es iesākumā domāju meklēt kādu īpašu vietu, kur inovācijas uzskatāmi redzamas, bet tad sapratu ko citu: es tās piedzīvoju un izmantoju katru dienu. Un tieši tāpēc, ka tās ir nelielas un dabiski iekļaujas cilvēka dzīvē, tās šķiet teju nemanāmas. Tas, kā es vienā vārdā varētu raksturot dzīvi Dienvidkorejā – tā ir ērta. Ik uz soļa ir padomāts, lai cilvēks justos labi, varētu viegli orientēties vidē. Piemēram, pārvietošanās. Tā kā man ir grūtības pārvarēt kāpumus vai trepes, ļoti novērtēju liftus un eskalatorus, kas te atrodas gandrīz katrā stāvākā vietā. Kā novēroju, to ļoti novērtē arī visi ar koferiem, velosipēdiem, ratiņiem.

Dzīvokļa durvis tiek atslēgtas ar koda atslēgu un nevajag atcerēties paņemt līdzi fizisku atslēgu. Virs tualetes papīra ruļļa ir neliels plauktiņš, uz kura var novietot telefonu vai ko citu. Uz publiski pieejamo ūdens krānu virsmas ir zīmes braila rakstā. Soliņš sabiedriskā transporta pieturā ir apsildāms. Restorānā ēdienu var pasūtīt, uzklikšķinot uz tā fotogrāfijas elektroniskā menu, bet ir pieejams arī viesmīlis. Braukšanai sabiedriskajā transportā var izmantot bankas karti vai arī transporta karti, kas der visiem transporta veidiem visā valstī, ieskaitot salas. Mazas, nemanāmas un brīnišķīgas inovācijas.

Šis bija kolosāls uzdevums Dace, pateicos no sirds!

Kad Dongdaemun ēka un tā apkārtne apskatīta, atkal sēžos autobusā, lai dotos uz vietējo mežaparku. Pabraucu vienu pieturu tālāk, jo pirmo gribu apskatīt blakus parkam esošo upi – Seulas Daugavu – Hangang upi. Gar upi iet divas takas – gar pašu ūdeni ir celiņš velobraucējiem un kājāmgājējiem, vēl viena taka iešanai vijas nedaudz augstāk, gar šosejas aizsargvalni. Eju pa to un bildēju kopskatu, līdz saprotu, ka valnis izskatās ļoti priecīgi – aizvējā jau izplaukušas mazas, dzeltenas puķītes. Zālē, savukārt, acis atvērušas zilas skaistules. Gandrīz kā sveiciens Ukrainai.

Protams, te neiztrūkst arī trenažieri, kas tiek izmantoti pat tagad, dienas vidū. Cilvēki vingro, pastaigājas, maigojas, skatās tālēs, brauc ar velosipēdiem. Miers. Takas galā ir lifts, kas uzved līdz pārejai, no kuras var apbrīnot gan Hangang plūdumu, gan nerimstošo auto straumi uz šosejas. Sabildējusi abas, dodos uz parku. Vārdu “mežs” man šajā vietā neceļas mēle izrunāt, bet parks tas ir un tas ir skaists. Brīdi eju pa vientuļu taciņu un tur arī atrodu pirmo ģeoslēpni Seulā, kuru šeit ir ļoti daudz. Esmu pierakstījusies Seulā!

Eju tālāk, sekojot norādei “deer garden” un pie sevis prātoju, ka vairāk kārotos “beer garden”, jo sāk gribēties ēst. Aplūkojusi stirnas, šķērsoju rosīgu ceļu, lai nonāktu citā parka daļā, kas bagāts soliņiem, galdiņiem un skulptūrām. Apskatu skulptūras un piesēžu uz viena no soliņiem, lai ieturētos. Man šodien ir līdzi gardās olmaizes un ūdens. Starp citu, ja piever acis uz olu baltuma brūno krāsu, garša vārīti grilētajām olām ir tīri nekas.

Hmm, esmu jau tik daudz redzējusi, bet diena vēl pusē. Ko vēl šodien apskatīt? Labi, aizlaidīšu beidzot otrpus upei uz jauno un stilīgo Gangnam rajonu. Sēžos autobusā un vēroju apkārtni. Kādā brīdī daudzstāvu ēkas pastiepjas garākas, bet tādu vietu, kur izteikti gribētos izkāpt, neredzu. Rezultātā aizšauju garām un saprotu, ka dodos kaut kur pavisam ārpus rajona. Cik tur tā darba! Lecu ārā un sēžos citā autobusā, kas ieved pašā Gangnam ņudzoņas centrā. Pirms sēšanās metro, lai dotos mājās, brīdi paklaiņoju starp debesskāpjiem un nonāku Gangnam skvērā, kurā atrodas neliels podests ar Gangnam style dejotāju figūrām. Atmiņā uzpeld raustīgā melodija un kustības no diezgan senas pagātnes, kas šī rajona vārdu iekratīja tālu pasaulē.

Tad gan dodos uz metro, lai paspētu mājās pirms sastrēguma stundas. Arī tagad metro ir diezgan pilns un priecājos, kad garais brauciens ir beidzies. Uzkāpju virszemē un ielūkojos telefonā, lai izvēlētos mājupceļa maršrutu. O, pilns telefons ar jaunām ziņām.

Tātad. Manam Antarktīdas un Aļaskas ceļabiedram Rafaēlam pirms dažām dienām bija dzimšanas diena, ko es, protams, aizmirsu. Arī mājās šādas lietas mēdzu aizmirst, bet ceļojot tas ir pavisam elementāri, Vatson. Tā nu ar vairāku dienu nokavēšanos sasveicu jubilāru, sakot, ka te, Seulā, laika zona ir trīs dienas vēlāka. Rafaēls nosmējās, pateicās un prasīja, vai plānoju satikt viņa kajītes biedru – dienvidkorejieti Tae. Vispār man bija ienākusi prātā doma par Tae, bet nez kāpēc pieņēmu, ka viņš joprojām ceļo, jo pēdējās redzētās bildes Facebook viņam bija no ceļojumiem. Bet tad nu Rafaēla mudināta, tomēr uzsitu ziņu Tae – ja viņš ir Seulā, varētu saskrieties uz kafiju vai alu.

“Zane, tiešām, tu esi Seulā?”, “Wow, cik ilgi tu būsi?”, “Tu ceļo viena, vai esat abi ar Rafalēlu?”, “Ko tu dari šovakar?” – šādas un līdzīgas vēstis sabirušas manā mesendžerī cita pēc citas. Atbildu Tae, ka esmu Seulā un labprāt satiktos, vien gribu precizēt, kurā rajonā viņš atrodas šajā milzu metropolē, kurā kopā ar pieguļošo apkārtni atrodas 20 miljoni cilvēki. Biju noskaņojusies iekrist gultā un rakstīt, tāpēc doma, ka šovakar vajadzētu atkal spaidīties metro, lai dotos uz otru pilsētas galu, nešķiet valdzinoša. “Mapo, es strādāju un dzīvoju Mapo”, atbild Tae. Nure, Sunmee mājvieta un mana šī brīža atrašanās vieta ir Mapo, kas labi. Noprecizēju Sunmee plānus un sarunājam satikties pie mūsu dzīvesvietas pēc stundas.

Uzvelku kleitu un norunātajā laikā nokāpju lejā. Tae stāv kā dzīvs, baltā kreklā un teju uzvalkā – pilnīgi citāds tēls nekā Antarktīdā. Apkampjamies un izsakām prieku par atkalsatikšanos. Atšķirībā no manis, Tae nav pēc brauciena saticis citus mūsu ceļabiedrus, un viņš izskatās patiesi priecīgs, satikdams pirmo. Es arī priecājos redzēt seju, ar kuru tik daudz aizraujošu mirkļu piedzīvots kopā. Drīz klāt ir arī Sunmee, un iepazīstinu divus dienvidkorejiešus. Atceros reizi, kad ķīnietis iepazīstināja mani un latviešu ceļotāju Aigaru, tagad jūtos līdzīgi. Tae atvainojas un korejiešu valodā tirda Sunmee, ko es jau esmu mēģinājusi no tradicionālajiem korejiešu ēdieniem. Šīvakara izvēle krīt par labu netālam bbq restorānam.

Korejieši izvēlas ēdienus un dzērienus. Tae pasūta vienu alu uz mums visiem un arī nelielu pudelīti sodžu – vietējo šņabi, kas nav īsti šnabis, bet tāds mūsu šnabja vieglais brālēns. Sākumā man jānogaršo katrs dzēriens atsevišķi, tad abi kopā. Tae stāsta, ka korejiešu alus ir tik slikts, ka viņi to uzlabo ar sodžu, man gan prātā skan teiciens par naudu vējā. Kad ēdmaņas izcepušās, korejieši aicina mani nogaršot dažādos gabaliņus un ziņkārīgi vēro manu sejas izteiksmi. Uz pannas čurkstinās aknas, plaušas, zarnas un citi liellopa orgāni. Ar aknām nevienu latvieti nenobiedēsi, bet arī mums neierastāki orgāni, ja noņem prāta stereotipus, garšo tīri nekas. Manai gaumei nedaudz par treknu, bet kopumā ir garšīgi.

Esam jau diezgan mielojušies, bet Tae uzstāj, ka mums jādodas uz citu krogu, jo man noteikti jāpagaršo arī vietējais rīsu vīns. Biju domājusi, ka tikai nogaršosim vīnu, bet galdā parādās kārtīga limonādes karafe un arī pasūtītās uzkodas, kas bildē izskatījās pēc maziem šķīvīšiem, izrādās lielizmēra ēdienu laivas. Astoņkāju kūciņas ir dievīgas! Arī otrs ēdiens, kurā satilpst rīsu makaroni, kartupeļu šķēles un liellopu gaļa ir labs, bet diezgan ass pat korejiešu gaumei. Šajā vietā tiek piedāvātas četras rīsu vīna šķirnes – pavasaris, vasara, rudens un ziema. Katram no tiem atšķiras salduma, skābuma un CO2 daudzums. Mēs esam pasūtījuši pavasari, kas ir vissaldākais. Neko, garšo tīri labi. Es gan šovakar visu garšoju simboliski, jo man rīt sarunāta tikšanās, uz kuru gribu būt ar nesāpošu galvu. Arī Sunmee nav nekāds dižais palīgs, bet Tae, klausoties manos stāstos par to, kā iet citiem ceļabiedriem un atceroties piedzīvojumus uz kuģa, pieveic pavasari viens un divi. Drīz uz galda parādās vasara. “Eh, džeki, šitā mēs ziemu nesagaidīsim,” grozu galvu, bet korejieši mierina, ka rudens un ziemas vīns šobrīd nav pieejams. Vasara man patīk pat drusku labāk, garša šķiet sabalansētāka. Pieēdušies līki, ejam atpakaļ mājās. Tae mūs džentelmeniski pavada līdz durvīm, tad dodas uz savu dzīvesvietu. Atvadoties viņš sauc lietu virkni, kas vēl man jāpagaršo vai jāpieredz, esot Korejā. Tāda viesmīlība un rūpes, sirsnīgs paldies!

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


Vairāk informācijas meklējiet mūsu privātuma politikā.