Vakar nopļāpājām līdz pusdiviem naktī. Jautrie Airbnb pieredzes stāsti lēnām pārtapa nopietnākās tēmās, pārcilājām sieviešu tiesību jautājumu, dažādu tumsonīgu režīmu atgriešanos un, protams, neiztikām bez kara apspriešanas. Sunmee stāsta, ka ļoti uztraukusies, kad sācies karš Ukrainā, un domājusi, ka tas beigsies pāris dienās vai nedēļās, gluži kā mēs. Viņa bijusi vīlusies, ka daudziem līdzcilvēkiem Korejā šis jautājums neesot bijis aktuāls. Sunmee vedinājusi draugus atcerēties pagātni, kad šeit bijis karš un pasaule nākusi palīgā, tāpēc tagad visiem, lai cik tālu no Eiropas viņi atrastos, ir jādara viss, lai karš Ukrainā ātrāk beigtos. Sunmee pirmajās dienās devusies protestēt pie Krievijas vēstniecības Seulā, parakstījusi petīciju pret karu. “Es kā viens cilvēks nevaru iesākt daudz, bet paust savu nostāju un pazemināt savu komforta līmeni, lai palīdzētu Ukrainai, to es varu un daru”, viņa stāsta. Kādā brīdī jūtu, ka klausoties Sunmee, sāk birt asaras. Ir tik pašsaprotami, ka mēs, esot tuvu Ukrainai, palīdzam kā varam un protam, bet, ka to pašu dara cilvēks otrā pasaules malā – man tas šķiet ļoti īpaši.
No rīta Sunmee pamostas pirmā un sāk šiverēt virtuvē. “Gribi kafiju?”, viņa man prasa. Protams, gribu. Stāstu, ka arī mājās es bieži no rīta vēl laiskojos gultā, kad Eduards atnes krūzi karstās dziras. “Nu, es neesmu gluži Eduards, bet, lūk, tava kafija”, Sunmee smejas un atnes man kūpošu krūzi. Atkal jau turpinām sarunas, un tas ir tik brīnišķīgi – apzināties, ka mūsu prieka avoti, sajūtas, problēmas – ir tik ļoti līdzīgas.
Brokastis šorīt ir pamatīgas un šikas. Sunmee mamma atnesusi vakar vairāku ēdienu sagataves un drīz vien virtuvē ir klāts bagātīgs galds. Viss ir izcili garšīgs! Lūdzu, lai Sunmee sūta lielu pateicību mammai un nākamreiz, braucot uz Latviju, ņem viņu līdzi!
Pēc vēlajām brokastīm varu atgriezties stāvu augstāk, manā rīcībā atkal būs savs dzīvoklītis. Iekārtojos, nolieku koferi un dodos uz Seulas centru. Arī šodien atgriežos jau pazīstamajā Gueongbokgung pils apkārtnē, lai apmeklētu Nacionālo tautas muzeju. Pirms došanās telpās, var aplūkot vairākas ēkas un skulptūras ārā. Šodien ir +15 grādi, var staigāt vienā džemperī un skatīties uz pumpuriem, kuru atvēršanās ir dažu dienu jautājums.
Arī muzeja iekštelpās esošās ekspozīcijas ir interesantas un apjoma ziņā līdzsvarotas. Par godu truša gadam, vesela telpa veltīta šim dzīvniekam. Pēc tam paspēju vēl aizskriet arī līdz netālajam amatniecības muzejam, kur var aplūkot korejiešu veikumu no smalkiem podiem līdz kleitām. Jāpiebilst, ka abiem šiem muzejiem nav ieejas maksas, kas patīkami. Vispār saprotu, ka pirmajās dienās biju pārāk pesimistiski noskaņota par izdevumiem Korejā – nav tik traki. Protams, lielā mērā patiecoties Sunmee labvēlībai.
Kad muzeji apskatīti, saule jau pošas uz rietu, bet es tomēr nolemju uzkāpt netālajā kalnā, kur atrodas Samcheong parks. Tieku apjomīgajā kalnā brīdī, kad saule pazūd aiz kalniem. Lai arī meža taka vilināt vilina, esmu saprātīga un nolemju šodien to nemērot, jo drīz kļūs tumšs. Tas notiek brīdī, kad esmu norāpusies no kalna lejā sazina kādā pilsētas nomalē, kur ieliņas ir tik stāvas, ka gandrīz uz deguna jākrīt lejā (bet neies taču pa to pašu ceļu atpakaļ). Sākumā klunkurēju pa klusu nostūri, pēc laiciņa parādās arī dažas dzīvas dvēseles cilvēku un kaķu veidolā, vēl pēc gabaliņa pilsēta atdzīvojas un ielas malās redzami veikali un ēstūži. Tikusi līdz pirmajai lielajai ielai, lecu autobusā, tad pārsēžos citā un esmu mājās. Lai slavēts google maps un tā transporta plānošanas sistēma!
