No rīta, stumjot aiz vaiga tikko ceptu omleti, mēģinu Ērikam pastāstīt sapnī redzēto. Tur kāda sieviete bija izdomājusi inovatīvu ēdienu gatavošanas un pasniegšanas stilu – kapsulas ēdienkarti. Tas nozīmē, ka piedāvājumā ir noteikti pamatprodukti, kuriem tiek pieskaņoti papildprodukti ar saskanīgiem garšas akcentiem. Sapnī tas izklausījās tik ģeniāli, bet tagad, atstāstot ideju brokastu galdabiedram, ģenialitāti vairs neizdodas saskatīt. Bet varbūt esmu aizmirsusi kādu svarīgu stāsta detaļu, kā jau ar sapņiem tas mēdz gadīties. Ēriks saka, ka spilgti sapņi esot šīs vietas specializācija, tos redzot daudzi ciemiņi un arī mājinieki. Pēc brokastīm vēl uztaisām pašiņu ar Pingvīngrāmatu rīta gaismā un tad tieku aizgādāta līdz Kolkai, lai turpinātu pastaigu pa raga otru pusi.
Pateicos par naktsmājām, un soļoju pa autoceļu uz raga pusi, gluži kā vakar. Šodien liedagā valda daudz mierīgāka atmosfēra, kuru pierej mazs suns ar spalgu balsi. Vēlreiz paklanos dižjūrai, kuras krasts dažādos laikos nostaigāts līdz Liepājai, izņemot posmu no Ventspils līdz Baltmuižai – tas vēl priekšā. Bet šodien man priekšā ceļš pa līča pusi līdz Melnsilam.
Saule karsē, vējš rimies, jūra pilna mierīga ziluma – pilnīgs pretstats vakardienai. Bildēju smiltīs un ūdenī sagūlušos koku stumbrus no visām pusēm, tie izskatās pēc mākslas darbiem.
Tāpat kā jūra. Nav redzams neviens noteikts vilnis, bet viss klajs šūpojas dažādos ziluma toņos, izskatās maigi. Iesākumā eju pa smiltīm un kāpju pāri stumbriem, bet, kad to kļūst pārāk daudz, pārceļos uz mežmalu. Tur soļojas raitāk un saprotu neticamo – man, cilvēkam, kurš jūtas sasilis tikai sēžot ekvatora vidū, ir karsti. Atvelku jakas rāvējslēdzēju, bet pēc brīža ielieku jaku somā. Vilnas džemperī, šallē un cepurē ir ideāla sajūta.
Eju un kaifoju par silto februāra dienu. Pūpoli jau izbāzuši baltos degunus, baltas kaijas sēd uz kādreizējās piestātnes baļķiem, balta saule spīd. Kuģis gan neviens neslīd, vien pelēka laiva, kas pilna ar spilgti zaļiem karodziņiem, gaida savu nākamo došanos jūrā. Tā “noparkota” blakus kādai rūpnieciskai celtnei, no kuras jūrā iestiepjas betona mols. Ejot garām ēkai, vējš ik pa laikam iepūš degunā dūmu mutuli, kas vedina domāt, ka ēkā kūpina zivis.
Tālāk ejot, civilizācija beidzas un var pievērsties dabas apbrīnošanai. Īpaši skaista ir liedaga daļa, kurā ūdens izveidojis miniatūrus smilšu stāvkrastus – tur ir grotas, kritenes, alas! Šajā posmā ik pa laikam smilšu joslu šķērso plūstoša ūdens strēles. Tās ir seklas un viegli pārkāpjamas, bet ne visas. Pirmā upīte, kuras krastā apstājos domādama, nes Vecistabvalka vārdu. Sekojot citu gājēju pēdām, paejos gabaliņu mežā un atrodu ērtu pāreju. Citas mazupītes pārvarēšanai jāatceras tāllēkšanas prasmes, bet arī tur viss beidzas labi.
Kādā brīdī saule aizslēpjas aiz priežu galiem, tad gan nākas ķeksēt jaku laukā no mugursomas un atcerēties, ka galu galā ir februāris. Viens no iemesliem, kāpēc saule tik ātri pazudusi aiz mežu galiem ir tāds, ka tie atrodas visai augstu – Ēvažu stāvkrasta galā. Koka trepītes ved līdz pašai augšai, bet es šoreiz pamāju koka platformiņai no jūras līmeņa un palieku pie žuburaino alkšņu sakņu apbrīnošanas.
Galamērķim tuvojoties, nedaudz pavācu jūras kociņus (nevar taču ar tukšu somu braukt mājās), kā arī drazas. Tālumā jau manāmas kempinga aprises, kad atkal nonāku platākas upītes krastā. Eju mežā, lai meklētu vietu, kur upei tik pāri, bet atduros pret māju un sētu. Var jau būt, ka tai var apiet apkārt, bet man ir slinkums. Atgriežos pie jūras un, nolūkojusi seklāko vietu, stīvēju nost zābakus un zeķes, un brienu pāri. Pēdas iesākumā samulst no šādas izturēšanās, bet, tikušas atkal sausumā, ir gandrīz vai priecīgas par atsvaidzinājumu pēc dienas gājuma.
Kā nebūt notraušu slapjumu, iemānu šīs atpakaļ siltumā un soļoju uz kempingu Melnsils – manām naktsmājām šovakar. Pirmās pa gabalu spīguļo muciņu logu acis – šajās mītnēs var gulēt patiešām pašā ūdens krastā, kas esot īpaši aizraujošs piedzīvojums vētras laikā. Vismaz tā apgalvo viens no vietas saimniekiem Māris, kas mani atnācis sagaidīt.
Nolieku somu un dodamies ekskursijā pa plašo saimniecību. Māris man parāda vairākus viesu numuriņus, iepazīstina ar vietējiem trušiem, kazām un vistām, kas vasarās izglīto pilsētas bērnus, un aizved līdz zemnīcām. Guļbaļķu zemnīcas būvētas, balstoties kāda vietējā vīra zināšanās. Viņš tās, savukārt, aizguvis no vāciešiem, kas kara laikā līdzīgas būves cēluši kāpās.
Noslēgumā apskatām arī krogu, kas vasarā darbojas katru dienu, bet ziemā tikai brīvdienās. Ir otrdienas vakars un krogs ir ciet. Mani šis jautājums nedaudz satrauc, jo somā mētājas vien sauja cepumu un sviestmaize ar stāžu. Laimīgā kārtā Māris ir cilvēks, kas saprot, ka cilvēkiem vajag paēst. Murminot “kaut ko es te sametu”, viņš izceļ no auto bagāžnieka lielu kurvi ar gardumiem. Aleluja!
Vēsajā krogā tiek ieslēgts sildītājs, saimnieks pazūd virtuvē pagatavot ko ēdamu, es varu atpūtināt kājas. It kā nekas daudz, bet ziemas laikā pie staigāšanas nepieradušajām kājām šodienas 15 km un vakardienas 14 km izrādās pat nedaudz nogurdinošs pasākums. Sākumā no virtuves puses nāk kārdinoša smarža, tad parādās arī Māris un kūpošs šķīvis ar meža gaļas desiņām. Mmmm! Vakariņas ir vienkāršas un sātīgas, neiztrūkst pat burbuļūdens! Saimnieks stāsta par kempinga dzīvi – dienām un nedienām, no kurām dažas sarūpē daba, dažas cilvēki. Šodien esmu izbaudījusi vienu no apkārtnes skaistumiem – gājienu pa piekrasti, bet izcils velobrauciens esot caur kaimiņos esošo Slīteres nacionālo parku. Kazi, būs jāatgriežas vasarā!
Viens nabaga sildītājs netiek galā ar lielo telpu un drīz sāk kļūt vēsi. Nolemjam vēl brīdi patērzēt siltākās telpās – tas ir kuģī. Kamēr tiek novākts galds, es klīstu pa tukšo krogu un manu skatienu nelielajā grāmatu plauktā piesaista Imanta Ziedoņa dzejas krājums. Palūdzu Mārim to noķeksēt, gribu palasīt pirms miega. Pirms došanās šajā divdienniekā, pēdējā brīdī izņēmu no somas datoru (no kura es nešķiros teju nekad), un tagad man vakarā nebūs ierastās sabiedrības.
Ieejot kuģī, apņem kontrastējošs karstums – mazais eļļas radiators piesildījis telpu tik ļoti, ka daļa siltuma jāizlaiž ārā. Māris pastāsta, ka šīs naktsmītnes pamats – laivas karkass esot uziets kādā mājā pie Usmas. Prasmīgs meistars esot izveidojis virsbūvi, plašos logus un mēbeles, te ierīkota pat tualete un duša – var nakšņot bez bēdu! Kuģa sānus rotā uzraksts “Uzcītība” vēsturiskā izpildījumā – “Uszihtiba”, kas man, ātrumā lasot, asociējās ar kāda austrumzemju pirāta vārdu.
Kuģī vēl brīdi pavakarējam, atceroties dažādus atgadījumus no ceļojumiem. Tad Māris dodas savās vakara gaitās, bet es ķeros klāt dzejai. Vakars vēl agrs, miegs gluži nenāk, tad nu sanāk izlasīt visu krājumu. Lasot saprotu, ka daži dzejoļi man raisa asociācijas ar noteiktiem cilvēkiem. Nolemju paklausīt impulsiem un aizsūtu viņiem attiecīgos pantiņus. Viens sūtījums nonāk pie manas Drustu (gandrīz)kaimiņienes Initas.
Taisos jau uz miega pusi, kad dzirdu pienākam atbildes ziņu no Initas. Viņa raksta, ka šobrīd kopā ar ģimeni ciemojas pie draugiem un, kamēr pārējie iegrimuši vakarēšanā, Inita no grāmatu plaukta paņēmusi palasīt grāmatu. Varat vienu reizi minēt, kuru. Atbildē atsūtīta bilde ar pilnu dzejoli no tās pašas grāmatas.
Tā nu es guļu un domāju, cik labi ir ļauties impulsiem. Piemēram, nosūtīt dzejoli. Vai, piemēram, uzrakstīt paldies par Aļaskas grāmatu, kā to izdarīja Māris. Rezultātā satikāmies, lai apmainītos ar informāciju par Ziemeļameriku un Centrālameriku. Sarunas gaitā radās doma, ka jāaizbrauc līdz Melnsilam. Un, te nu es esmu – piedzīvojusi divas brīnišķīgas dienas ar jūru, mežu un interesantiem cilvēkiem! Tāpēc paldies impulsiem un tiem, kas tiem atsaucas!
