Stāvu Rīgas autoostā un drebinādamās gaidu autobusu. Apkārt valda rīta rosība, autobusi piebrauc un aizbrauc, cilvēki pārvietojas raitā solī savās gaitās vai lēnām staigā šurpu turpu, pūtinādami kājas kāda garāka brauciena pauzē. 7:20 pie 4. platformas pieripo divstāvīgs dzeltens autobuss. Nez kāpēc savā prātā biju iedomājusies, ka ceļš līdz Kolkai būs jāmēro mikroautobusā, kādā pēdējās reizēs esmu braukusi uz Ventspili. Pārsteigumā vienkārši stāvu un skatos uz autobusu. Mani pārtrauc šofera uzsauciens – “vai nu iekšā, vai ārā!”. Protams, iekšā – siltumā. Uzrāpjos otrajā stāvā un ieņemu vienu no ekskluzīvajām vietām ar panorāmas skatu uz visām pusēm. 7:30 autobuss dodas ceļā un mani apciemo daudzpusīga sajūta, kurā sajaucas sajūsma par privātu autobusu – pagaidām esmu vienīgais pasažieris – ar vainas apziņu, ka dēļ manis ceļā jātriec tāds milzīgs agregāts. Bet, izrādās, dzeltenais milzis apstājas pie katra staba un nākamie pasažieri pievienojas jau Pārdaugavā.
Tā nu lēnā garā stūrējam auto sastrēgumam pretējā virzienā. Laika īsināšanai man līdzi ir adīklis, bet tas bieži noslīgst klēpī, jo no autobusa augstumiem paveras tik labs skats, ka jāpēta apkārtne. Īpaši, kad tiekam līdz piejūras ciemiem, kur katru māju varētu pētīt un zīmēt. Pirmā apstāšanās pauze ir Engurē, bet pēc tam kādu brīdi pastāvam Rojā. Šajās pauzēs rāmi turpinu sēdēt autobusā, bet, kad esam nonākuši Kolkā, un tas notiek ceturksni pirms 11, mani diezgan stipri interesē labierīcības. Izkāpjot neko tamlīdzīgu nemana, tad nu uzsāku ceļu raga virzienā, ar cerību uz kādu nomaļāku dabas stūrīti. Autobuss aizlīgo garām un turpina ceļu uz Mazirbes pusi.
Nomaļas vietas nerādās, bet pēkšņi ceļa malā iznirst autobusu stāvlaukums ar visām labierīcībām. Galvenais nesapriecāties par ātru, jo šādas vietas ziemā parasti ir ciet. Tomēr šī nav tā reize – durvis ir vaļā, iekšā viss ir glīts un tīrs!
Turpinu ceļu daudz atvieglotākā noskaņojumā. Diena ir jauna, ceļš ir gluds un pēc neilgas pastaigas esmu nonākusi Kolkas raga autostāvvietā, kur gan neviens nestāv. Vispār jūtos tik labi, ka šoreiz man nav pie sāniem automašīna, par kuras ēdelību un stāvēšanu jāšķiras ne no tās mazākās naudas. Un garākos pārgājienos, kas nav lokveida, vienmēr jādomā, kā lai nonāk atpakaļ pie spēkrata.
Drīz jau iznāku caur mežu līča pusē, mirkli apbrīnoju vēja sagāztos kokus, uzslavēju sevi par lēmumu atrasties šeit pirmdienas rītā un dodos papriecāties par viļņu šķērsenisko satikšanos. Iznākot pie raga sajūtu, ka šodienas pastaiga līdz Vaidei nebūs gluži tik viegla kā biju iztēlojusies. Sejā pūš auksts, stiprs un smiltīm bagāts vējš. Ceru, ka tas ir tikai raga fenomens un, sabildējusi to, cīnos pret vēju uz priekšu. Jau pēc dažiem simtiem metru kļūst skaidrs, ka, visticamāk, šādi būs jāpieveic viss šodien iecerētais maršruts, kas gan nav īpaši garš – kilometri 9 vai 10.
Pamanījusi piekrastes mežā spīguļojam kapteinim Visvaldim Freimanim veltītās metāla buras, dodos tās aplūkot tuvāk. Te jau ir nedaudz mierīgāk. Līdz skatu tornim soļoju pa pašu piekrastes meža malu, bet pēc apkārtnes aplūkošanas no augšas brienu dziļāk mežā, kur loku met Kolkas priežu taka. Šeit vēju tikpat kā nejūt, var apbrīnot dažādu formu un diženuma priedes, kuplus kadiķēnus un skaisto piejūras mežu. Kad taka atkal pietuvojas jūrai un nogriežas atpakaļ Kolkas virzienā, turpinu soļot pa meža taku uz Vaides pusi. Kādu brīdi soļojas labi, bet tad takas kļūst šaurākas, kājas pinas mellenājos un cenšas neiekāpt kādā no daudzajām spiru kaudzēm. Acīmredzot, zvēriem šīs taciņas šķiet īpaši piemērotas ne tikai pastaigām. Kad vēl visam pieplusojas kalni un lejas, nospriežu, ka iet pa gludo liedagu, par spīti vējam, būs vieglāk.
Atgriežos ūdens malā un izmēģinu dažādas soļošanas stratēģijas. Kādu brīdi eju atmuguriski, tad sažmiedzu kapuci ar abām rokām un brīdi cīnos ar vēju sejā, tad kādu laiciņu klunkurēju sāniski, galopveidīgā solī. Droši vien izskatās gana amizanti, bet diemžēl vai par laimi, nav neviena, kas novērtētu šo performanci. Vienīgais cilvēks pabrauca garām uz velosipēda brīdī, kad gāju pa mežu. Iešana nevedas arī pārāk raiti dēļ fotografēšanas – kā nu paiesi garām smiltīs ietvertai kurpes, pudeles, cimda, gliemežvāka vai citai skulptūrai? Pēc brīža tomēr mani spēki ir galā un atgriežos meža aizsardzībā. Dienas gaitā atgriežos liedagā vēl pāris reižu, bet ir sajūta, ka uz pēcpusdienu vējš ir pieņēmies spēkā, tad nu brīdī, kad augstākās kāpas ir garām, dodos mežā pavisam. Izdodas uziet ērtu meža stigu, kas lēnām, bet pārliecinoši attālinās no jūras. Saprotu, ka nonākšu Vaidē no civilizācijas, nevis jūras puses, bet nu štrunts par to.
Eju priecādamās par meža daili, līdz ieraugu samērā svaigus mežacūku rakumus. Hmm, ar cūkām gan šodien negribētos satikties. Un ar lāčiem arī ne. Pag, ir taču ziema, lai arī pēc tādas šajā Latvijas pusē neizskatās, lāči gan jau vēl guļ. Tā nu domās pārcilādama meža zvēru paradumus un iespējas tos sastapt, ieraugu stigas galā māju. Māja – tas nozīmē suņa iespēju. Pametu acis uz jūras pusi – tur priekšā staignājs, paskatos uz otru pusi – tur augstas kāpas, kurās negribas rāpties. Ai, štrunts, kur suns, tur saimnieki! Lēnām virzos uz māju pusi un gaidu, kas nu būs. Pienākusi tuvāk, saprotu, ka šobrīd te nav ne suņu, ne saimnieku, vien netālo ābeļdārzu cūkas uzrakušas no vienas vietas. Uzelpoju un jau pa labākas kvalitātes meža ceļu turpinu iet uz priekšu. Pēc kartes saprotu, ka pēc gabaliņa iznākšu pie Vaides dīķa. Netālu no tā manu skatienu piesaista kaut kas kustīgs uz ceļa. Tik skaists krupis! Un vēl tuvojas Valentīndiena! Nobildēju potenciālo princi, nosūtu gaisa skūpstu un eju vien tālāk uz ūdenskrātuvi. Vēlāk uzzināšu, ka, visticamāk, arī krupis dodas šajā pašā virzienā nārstot. Un, tā kā šis pamodies krietnu gabalu tālāk, sācis ceļu savlaicīgi.
Lai tiktu līdz šī vakara naktsmājām, vēl jāizmet loks pa autoceļu. Pēc kartes izskatās, ka varētu iziet pa taisno, bet vietējā sieviete, kurai uzdodu šo jautājumu, tomēr iesaka pieturēties pie pārbaudītiem ceļiem. Pēc brīža viņa gan man atnāk pretī – pavadīšot gabaliņu. Tā nu pa ceļam drusku patērzējam un uzzinu, ka šeit nekas lāgā neaug un vasarās esot pavēsi, jāslēpjoties ieplakās, ja grib sildīties un sauļoties. Jauko kaimiņieni sauc Ērika, teju kā manu namatēvu. “Re, Ērikam skurstenis kūp!”, viņa nosaka un dodas atpakaļ uz savu saimniecību.
Ieeju pagalmā un brīdi veros apkārt. Esmu šeit bijusi pirms vairāk nekā 10 gadiem un manos atmiņu failos viss izskatījās citādāk. Atmiņa vispār ir sasodīti neuzticama parādība. Vēl mirkli pakavējos tajā un salīdzinu ar skaidri redzamo realitāti, tad klauvēju pie stikla durvīm, aiz kurām kārdinoši kuras kamīns. Augšstāvā dzirdami soļi un drīz manā priekšā iznirst šīvakara namatēvs Ēriks, tas kurš Stendzenieks. Pirms vairāk nekā 20 gadiem mūs iepazīstināja kursa biedrene un kopš tā laika sēdēts neskaitāmās sapulcēs gan pretējā, gan vienā galda pusē. Dzīvē kādu brīdi neesam tikušies, nu vismaz gadus trīs. Tik pagājis kopš manas pirmās grāmatas “Nekaunīgais pingvīns” iznākšanas, kuras vāku rotā arī Ērika atsauksme. Tā nu es trīs gadus viņam vedu šo grāmatu un beidzot esmu atvedusi. Vēl labāk – atnesusi somā! Lieku to galdā kopā ar ciemakukuļiem un priecājos, ka rīt būs vieglāka iešana.
Brīdi atvelku elpu, iekārtoju nakts migu, tad ķeramies pie tējas un sarunām. Ar nelielām pauzēm nopļāpājam stundas sešas. Droši vien varētu mēles trīt vēl vismaz tikpat stundu, bet šodienas noietie un rītdienas gaidāmie kilometri vedina atpūsties. Kādu brīdi vēl grozos un nevaru iemigt dēļ neierastā klusuma. Bet drīz jau esmu sapņu gūstā, kas šajā vietā ir tikpat koši kā mājas saimnieka stāsti un personība.
