Meksikas emocionālās nogulsnes, mazie dzīves uzdevumi un lielais paldies

Lai arī esmu mājās jau četras dienas, godātais Džetlegs Lidojumguris mani joprojām tur savā varā un no rītiem modina ap pieciem, bet vakarā aicina pēļos jau pirms jaunā Panorāmas laika. Tā nu, izmantojot rīta stundas, gribu vēl atskatīties uz Meksikas piedzīvojumu divos ierakstos, vienā (šajā) runājot par emocionālo pusi, bet otru atstājot praktiskajām lietām.

Sajūtu pretrunās

Esmu jau paspējusi pabūt pirmajā stāstu vakarā Ķegumā, pēc kura, tērzējot ar draudzeni, saņēmu diezgan precīzu komentāru par neseno piedzīvojumu: “Zane, šis bija tavs skumjākais ceļojums. Un, kas tas vispār ir – jau trešajā dienā sākt ilgoties pēc mājām?” Jā, es arī nezinu, kas tas ir – vecums, raizes par veselību, prioritāšu maiņa vai vienkārši sagadīšanās, bet šoreiz viss ceļojums paritēja sajūtu pretrunās. Viena daļa no manis ik dienu atgādināja, cik īss laiks atvēlēts tik milzīgas valsts apskatei un es neko daudz nepagūšu redzēt. Otra ik pa laikam nopūtās un skaitīja, cik dienas vēl atlikušas, kad beidzot varēšu doties mājās.

Esmu ļoti pateicīga, ka man izdevās redzēt šo patiesi krāšņo, daudzpusīgo un garšīgo zemi. Ja kādam ir domas par to, vai vērts apciemot Meksiku – pilnīgi noteikti! Tam, kā es tur jutos, ir mazs sakars ar Meksiku, vairāk ar mani pašu, un viss, ko rakstīju ikdienas piezīmēs (nieka 80 lappuses sanāca, ha) ir dziļi violets un subjektīvs.

Mazie uzdevumi

Viena no interesantām niansēm, par kuru, šķiet, neminēju ikdienas ierakstos, ir sekojoša – man ir sajūta, ka šajā ceļojumā Kosmoss man katru dienu sūtīja vienu pavisam maziņu uzdevumu. Tādu, kuru grūti pamanīt un bieži vien attopies, ka tas bija tas, tikai tad, kad jau esi to palaidis garām (nofeilojis). Pirms paskaidroju sīkāk, atstāstīšu anekdoti.

Koļa nomirst un nonāk pie svētā Pētera, kuram ziņkārīgi vaicā:

– Klau, vari man pateikt, kāds bija mans dzīves uzdevums?

 Svētais Pēteris uz viņu paskatās un prasa:

– Atceries to gadījumu vilcienā, kad kupejas biedrs tev palūdza sāli pusdienām?

– Atceros!

– Nu, un iedevi?

– Kā tad!

– Nu lūk, tas arī bija tavs dzīves uzdevums!

Labi, atgriežoties pie maniem “dzīves uzdevumiem”. Tie vienmēr bija tādi, acīmneredzami. Ja kāds vēršas tieši pie tevis vai skaidri zini, ka lieta tieši attiecas uz tevi, tu parasti reaģē, bet neviens no šiem gadījumiem nebija tāds. Mani uzdevumi iesākumā izskatījās tādi, kuri vispār uz mani neattiecas. Un, mana izvēle, iesaistīties vai nē, bija pilnīgs brīvās gribas lēmums. Izstāstīšu pāris piemērus, lai ilustrētu sacīto.

Iesākumā pieminēšu situāciju, ar ko tiku galā veiksmīgi. Tātad. Ēdu vakariņas Mehiko ķīniešu restorānā. Mierīgi stumju aiz vaiga dārzeņus ar jūras veltēm, kad manu uzmanību piesaista spīdīgs objekts uz grīdas dažus metrus no manis – kāds pazaudējis auskaru. Kamēr turpinu ieturēties un apcerēt, vai man kādam par šo ko teikt vai pašai ko darīt, garām iet viesmīlis un paceļ auskaru. Man izskatās, ka viņš to aiznes meitenei, kas stāv pie reģistrācijas galdiņa.

Pēc brīža pamanu, ka sievietei, kas sēž četrus galdiņus tālāk, trūkst viens auskars. Viņa sēž diezgan tālu un īsti pārliecināta par šo lietu neesmu. Tā nu turpinu vakariņot, bet uzmanīgi vēroju sievieti ar vienu auskaru. Īpaši cenšos ķert tos brīžus, kad viņa, iekarsusi sarunā, purina galvu tā, ka varu saskatīt atlikušo auskaru un spriest par tā līdzību ar zemē redzēto. Nudien izskatās pēc tā!

Tagad ir cita problēma – šeit strādājošie viesmīļi visi ģērbušies vienādi un izskatās ļoti līdzīgi, kā lai sazīmēju to, kurš atrada auskaru? Esmu droša, ka neviens cits nesapratīs, ko te viena dīvaina ārzemniece spāniski murmulē par kaut kādu auskaru. Nopeilējusi, manuprāt, pareizo, cik nu skaidri mācēdama, izstāstu viņam savu teoriju par atrasto auskaru un senjoru pie tālā galdiņa.

Pēc brīža redzu, ka viesmīlis atgriežas ar auskaru un iet pie senjoras. Viņa skatās uz atnesto, tad ķer pie auss, tad sāk priecīgi smaidīt un saka viesmīlim “que amable. cik jauki” un, turpinot sarunu ar draudzeni, ar ierastu žestu iestiprina auskaru atpakaļ vietā. Rādu oficiantam uz augšu paceltus īkšķus, šis pasmaida.

Šis, iespējams, bija spilgtākais piemērs un daudzus citus, kurus “izpildīju” pat neatceros, jo, kā jau minēju, tie vienmēr bija sīkumi – norādīt kādam par vaļā somu, palaist apsēsties pilnā transportā, piedāvāt cilvēkam, kurš viens baidās kaut kur doties, kopīgu muzeja apmeklējumu un tamlīdzīgi. Citreiz tā pat nebija ārēja darbība, bet gan iekšēja reakcija uz kādu apstākli, kas tika testēta. Piemēram, negražoties, kad tiec nosēdināts sliktākajā vietā lidmašīnā.

Daudz labāk palikušas prātā reizes, kad uzdevumu neizpildīju. Viens no šādiem gadījumiem bija rītā, kad ar vietējo kolektīvo devos apskatīt Palenque piramīdas. Kopā ar mani busiņā bija kāds pāris labākajos gados, šķiet, no Spānijas. Kad busiņš apstājās pie biļešu kasēm, kopā ar vīru gājām iegādāties ieejas biļetes. Viņš pie kases nonāca pirmais, nopirka biļeti un devās atpakaļ uz transportu. Es nopirku biļeti šajā kasē, tad darbiniece paskaidroja, ka jāiegādājas vēl viena biļete citā lodziņā, ko arī izdarīju. Ejot uz transportu domāju, vai man vajadzētu par otru biļeti kaut ko teikt arī pārim,  bet nez kāpēc pieņēmu, ka viņi to jau nopirkuši internetā vai arī ir jebkāds cits izskaidrojums, kāpēc tā viņiem nav nepieciešama – galu galā vīrietis spāniski runā daudz labāk par mani un būs šo lietu apspriedis ar kases darbinieci. Turpinām ceļu un nonākam pie ieejas arheoloģiskajā zonā. Mani, protams, laiž iekšā, bet pāri sūta atpakaļ uz kasi, jo nepieciešamas divas biļetes.

Cits izkrišanas gadījums bija tāds. Ļoti karstajā ekskursijas dienā, staigājot pa Monte Alban piramīdām, vienā no gida uzstāšanās pauzēm, apstājāmies zem kokiem ēnā. Tur bija arī daži soliņi un es, pēc kāpiena sagurusi, atļāvos aizņemt vienu no sēdvietām. Sēžu, klausos gida stāstījumā un tad vēršu acis uz zemi. Netālu no manis atrodas svaigs jenota (pieņemsim, ka jenota) sūds. Pavisam tuvu tam stāv branga meksikāņu kundzīte ar sandalēm kājās. Sandales ir baltas ar visādiem spīguļiem un viņa, klausoties gidā, viegli šūpo kāju uz priekšu un atpakaļ. Kamēr domāju, kā lai delikāti spāniski pasaka, ka viņai nevajadzētu novirzīties no šī brīža šūpošanās trajektorijas, kad sieviete paceļ kāju uz ar pilnu pēdu – “žļerk!” – iekāpj sūdā.  

Paldies saku jums

Šajā ceļojumā īpaši novērtēju daudzpusīgo atbalstu, kas nāca no Latvijas puses. Gandrīz katru dienu, kad interneta ātrums ļāva, runājos ar Eduardu, stāstot to, kas palicis ārpus bloga rindām. Stāstot = lamājoties, raudot, žēlojoties, dusmojoties, ierēcot vai kā citādi paužot to, kas nu kurā brīdī sakrājies.

Ļoti novērtēju arī jūsu vēstules, komentārus, uzmundrinājumus un atbalstu 20 eiro projekta ietvaros. Paldies ikvienai no jums! Man ir padomā mazs paldies žests, bet par to pastāstīšu jaunnedēļ. Es ceru, ka man izdevās īstenot visus atsūtītos uzdevumus, bet, ja kas palicis nepaveikts vai ne jums pa prātam, droši dodiet ziņu, revanšēšos!

Mājās ir labi, mājās ir grūti

Mājās atgriezties man patīk tikpat ļoti, kā doties ceļā, pēdējā laikā pat vairāk. Pēc šī ceļojuma īpaši izbaudu mājās būšanu, viss šķiet tik skaists. Protams, ziema šobrīd parūpējusies par neticamu daili. Man gan to vislabāk baudīt caur logu, jo ārā nav viegli elpot. To sajutu jau Rīgas lidostā – man tik ļoti patīk šis klimats, bet es viņam nē. Meksikā, ja vien neatrados kāpienā vai augstu virs jūras līmeņa, varēju teju aizmirst par savām plaušām, bet šeit par tām jādomā ikreiz, kad izeju no mājas. Bet neiziet no mājas arī nebūtu lāga. Nezinu, kā man būt.