Mājās viss ir balts

Cerības par mierpilnu nakti diemžēl nepiepildās. Mostos ik pēc pāris stundām – pāris reizes no krampjiem, pāris no domas, ka esmu aizgulējusies. Diezgan saburzītā agregātstāvoklī izeju no viesnīcas numuriņa, un priecājos, ka līdz lidostai vedīs jau aviolīnijas nodrošināts busiņš. Piecos no rīta satiksme Stambulā ir gana dzīva, tomēr korķu vēl nav un ap sešiem esam lidostā. Pasu kontrole un drošības pārbaude norit bez aizķeršanās.

Līdz lidmašīnai vēl ir pulka laika, tad nu piesēžu vienā no kafejnīcām, lai īstenotu pēdējo no jūsu veltītajiem uzdevumiem – iedzertu kafiju lidostā. Pasūtu turku kafiju (tā nāk komplektā ar ūdeni, yes), dažas smalkmaizītes un nosēžos rakstīt. Paldies, Iveta Zariņa, par gardajām brokastīm!

Pēc brīža pie blakus galdiņa apsēžas arī latviešu meiteņu četrotne, gaidām mūsu reisu. Vēl nav zināmi izlidošanas vārti, nevar pat zināt, uz kuru pusi virzīties. Par spīti nogurumam uztapinu vairākus bloga ierakstus. Zinu, ka mājās gaidīs jauni darbi, tāpēc gribu šo ceļojumu rakstu rindās noslēgt vēl pirms piezemēšanās.

Pusstundu pirms iekāpšanas parādās informācija, ka mēs izlidojam no F zonas, kas atrodas vistālāk. Pēc vakardienas tirgus apmeklējuma mana mazā soma ir “ķieģeļiem” piekrauta un vēl pāris šūpojas maisiņā – viss somā neietilpa. O, tieši šobrīd man pietrūka galvas reiboņu. Koncentrējos tikai uz domu – tikt līdz vārtiem un apsēsties, tur gan jau kāds mani iekraus lidmašīnā. Ar pāris apstāšanās pauzēm un slīdošo celiņu atbalstu, esmu klāt. Apsēžoties pasaule atkal nostabilizējas.

Pēc pārdesmit minūtēm sākas iekāpšana. Turoties gar tuneļa sienām, aiztieku līdz lidaparātam un nosēžos brīnišķīgā vietā – rindā uzreiz aiz biznesa klases, kur vairāk vietas kājām un domām. Pēc garā pārlidojuma trīs stundas gaisā šķiet tīrais nieks – paspēju salikt prezentāciju tuvākajam stāstu vakaram un tad jau laižamies lejā. Kādu laiku neredz neko, tad no baltās miglas iznirst sasalusi zeme. Lejā redzams ūdens klajs ar ledu krastos, meži, lauki un māju jumti – viss ir balts. Laižamies pāri vienai no šosejām, redzu kādu auto, kas noskrējis no ceļa. Drīz lidmašīnas riteņi saskaras ar skrejceļu un esam uz zemes.

Saņemos pēdējam posmam. Pārgājiens lidostas gaiteņos, pasu kontrole un bagāžas gaidīšana. Pirmo reizi dzīvē paņemu stumjamos ratus, jo šobrīd vairs visu bagātību pacelt nevaru. Pēc nelieliem gaidīšanas svētkiem, uz slīdošās lentes parādās lielā mugursoma – urrā! Lieku to ratos un dodos laukā! Tur jau gaida Eduards un zinu, ka man vairs nav jāuztraucas par somām un citiem niekiem.

Kopā ar tām tieku iekrauta siltā mašīnā un varu apskatīt Rīgas korķus. Pēc Stambulas gan tie vairs nešķiet pārāk iespaidīgi.  Vienīgi tas ledus un sniegs… priecājos, ka man vēl nav jāstūrē. Balta ir arī visa šoseja un ceļš līdz mājām. Balts ir viss pagalms, mežs un dārzs.

Kā katru reizi pēc garāka ceļojuma, ieeju mājā ar apbrīnu. Cik tā liela, skaista un tīra. Pat pārjautāju Eduardam, vai viņš manas prombūtnes laikā nav kaut ko izmetis, vismaz tā izskatās. Zinu, ka šī sajūta izgaisīs pēc pāris dienās, bet pagaidām viss ir brīnums – ātrais internets, veļasmašīna, zāļu tēja un vārīti kartupeļi. Un vanna, īsta karsta vanna! Un sava gulta ar tīru gultasveļu! Uzvelku segu līdz degunam un iegrimstu mājas miegā un mierā.