Esmu augšā jau septiņos, ieeju aukstā dušā (siltais ūdens joprojām nav redzēts) un dodos uz pilsētas centru. Apvaicājusies policistiem, kur atrodas ēdamlietu tirgus, dodos turp ieturēt brokastis. Par spīti agrajam rītam, ļaudis stumj aiz vaiga karbonādes un uzdzer alu. Es krietnu brīdi klīstu gar stendiem un neko no tā, ko redzu uz citu ļaužu šķīvjiem, man negribas. Finālā izvēlos vieglas un budžetam draudzīgas brokastis – tortiljas ar kaktusu lapām un gvakamoli.
Paēdusi dodos uz Marianas un viņas draudzenes Junesas viesnīcu – abas iecerējušas doties uz netālo Mitlas pilsētu, kas slavena ar saviem auduma izstrādājumiem, esmu saņēmusi aicinājumu piebiedroties. Mūsu pulciņam vēl pievienojas kanādiete Linda, kas arī paliek tai pašā viesnīcā, kur vakar iepazītās ceļabiedres.
Esam nolēmušas izmantot parasto sabiedrisko transportu, kas man nav nekas neierasts, bet kundzēm – piedzīvojums. Tā nu kopā ar vietējiem un vēl dažiem bālģīmjiem diezgan spiedīgos apstākļos transportējamies Mitlas virzienā. Nonākušas galā, ieklūpam jau pirmajā veikalā. Kleitu, blūžu, galda segu un citu tekstila izstrādājumu klāsts ir reāli iespaidīgs. Pat man cenas šķiet zemas, nerunājot par kanādietēm, kuras domā, ka te visu var dabūt teju par brīvu. Tā nu es, – būtne, kas nav draudzīgās attiecībās ar iepirkšanos, – vairākas stundas klīstu pa bodēm. Salīdzinoši ar pārējām kundzēm, nenopērku gandrīz neko, tas ir – divas blūzes un vienu šalli. Kā es to visu dabūšu mugursomā, par to es domāšu rīt. Sūtu mīļu paldies par krāsaino un rakstaino dienu Ilvai Daugulei!
Iepirkšanās procesā esam sadalījušās pa pāriem, mēs ar Mariannu sagurstam ātrāk un dodamies paēst pusdienas. Lielais plācenis ar pildījumu atjauno spēkus un esam gatavas vēl vienam tirgum, kas notiek kaimiņu pilsētā Tlacolulā – šodien tas esot īpaši bagātīgs.
Tā arī ir – augļi, desas, dzērieni, šokolāde, mačetes, drēbes, podi un slotas – izvēle ir plaši plašā. Es pamatā baudu ar acīm un atļaujos vienu otru tipāžu arī nobildēt, cilvēki šeit izskatās dikti kolorīti. Pēcpusdienā dodamies uz lielceļa pusi, saku meitenēm, ka es ļoti gribētu atceļā piestāt pie lielā Tules koka. Nolemjam paņemt taksi, kas uz visām maksās teju tikpat cik autobuss, un palūgt tam mazu brītiņu apstāsties pie koka. Kamēr domājam, uz kura stūra labāk ķersies taksis, Linda māj, lai nākam uz kādas mašīnas pusi. Pie stūres sēdošā meitene, kurai Linda prasīja padomu par takšiem, ir ceļā uz Oaxacu un var mūs aizvest.
Priecīgas kāpjam tik iekšā un dodamies ceļā. Meiteni sauc Elizabete un viņa diezgan labi runā angliski, priekšā sēdošā Mariana viņu izklaidē ar sarunām. Šofere gan ir steidzīga un vēlas ātrāk nokļūt pilsētā, tāpēc palūdzu, lai mani vienkārši izlaiž pie koka, līdz pilsētai tikšu saviem spēkiem (Mariana jau apciemojusi koku).
Lielo skaistuli var redzēt jau pa gabalu. Lai tiktu tam tuvumā, jānopērk ieejas biļete 20 peso vērībā. Daru to un drīz stāvu varenā koka tuvumā. Stumbrs met līkločus, tā apjoms ir kaut kas neredzēts. Pēc tam lasu vikipēdijā, ka apkārtmērs tiek lēsts no 35 līdz 42 metriem (atkarībā no mērīšanas metodes). Katrā ziņā – tas ir LIELS!
Labu brīdi apbrīnojusi Tules koku, eju uz ceļu, lai ķertu autobusu. Meitene kafejnīcā paskaidro, ka to varu darīt tepat, uz tuvākā ielas stūra.
Kamēr gaidu transportu, redzu mašīnas ik pa laikam izgriežamies no stāvvietas un braucam man vajadzīgā virzienā. Vienas šoferis mani uzrunā – vai man vajagot nokļūt Oaxacā? Vajag gan! Lai lecot iekšā. Redzu, ka salonā ir kruķi un trīs dažāda vecuma puikas, un mans intuīcijas pulkstenis saka, ka viss ir kārtībā.
Pirmos kilometrus runājam spāniski, tad šoferis atzīstas, ka labi runā angliski, turpinām sarunas šajā mēlē. Vispār jau Meksika ir ļoti dažāda, tajā ir daudz skaista, bet, diemžēl, arī daudz kā briesmīga. Ik pa laikam dzirdu stāstus par noziedzību, bet tos tā īpaši neesmu te izcēlusi. Diemžēl šī ģimene ir pārāk uzskatāms piemērs. Viņiem uzbrukts pirms mēneša un četrām dienām – viens no puikām rāda rētas uz vēdera, šoferis joprojām brauc ar apsaitētu kāju un pārvietojas ar kruķiem, bet bērnu mamma un šofera sieva gājusi bojā. “Mēs visi četri raudam katru dienu”, saka ģimenes tēvs. Saku, ka man ļoti žēl, un izkāpju no mašīnas diezgan bēdīgā noskaņojumā. Tādā īpaši negribas neko pasākt, tāpēc dodos hosteļa virzienā – rakstīt un plānot turpmākās gaitas. Hostelī nav virtuves, tāpēc palūdzu administratoram nazi un karoti, lai apēstu vakariņās tirgū nopirktos avokado un kaktusa augļus. Viņš atrod labāko, kas pieejams, vakariņas var paēst.
