Vakar iemiegot nodomāju – ja visi vakari būtu tādi kā šie, kad tad es rakstītu? Kreņķi gan neķeru, jo zinu, ka šodien šai nodarbei laiks būs atliku likām. No Pueblas līdz Oaxacai ir piecu stundu brauciens, varēšu norakstīties līka.
Brokastīs apēdu vakardienas asumus, šķiet, pa nakti tie vēl vairāk savilkušies niknuma. Mirkli padarbojusies internetā – nopirkusi autobusa biļeti un rezervējusi nākamo naktsmītni, eju vēlreiz nosnausties. Nav ko pusmūža sievietēm tusēt ar jauniešiem, ja.
Pēc pāris stundām jau jūtos kā cilvēks, lieku somas plecos un esmu gatava šodienas autobusu braucienam. Hosteļa foajē sēž vakardienas uzdzīves biedri, nobildēju šos arī normālā gaismā. Pateicamies cits citam par vakardienas jautrību, puiši piekodina par šiem ko labu uzrakstīt un dodos ceļā.
Šodienu biju cerējusi pavadīt tā smuki, svinot valsts dzimšanas dienu, tomēr salikās tā, ka šī būs ceļa diena. No otras puses – būt ceļā ir sava veida svētki, privilēģija. Ar Latvijas pasi ir viegli ceļot, daudzas valstis pieejamas bez vīzas! Paldies par to!
Par valstīm domāju arī vakardien, tusējot ar jauniešiem. To apliecinās ikviens ceļotājs, ka, gribam to vai nē, valsts ir mūsu pirmā identitāte. Vai varu pateikt, no kādām valstīm ir mani vakardienas biedrīši? Protams! Garais holandietis, smukā francūziete, ziņkārīgais uzbeks, smieklīgais honkongietis un atvērtie austrālieši – viens no Pērtas, otrs no Melburnas. Vārdu atceros vienīgi francūzietei, pieņemu, ka puišu pusē ir līdzīga situācija. Un, protams, jaušot, ka daudzu cilvēku dzīvē būšu pirmais un pēdējais latvietis (nu vismaz retais), ko viņi sastop, apzinos savu neformālā vēstnieka lomu un man tā patīk! Ā, un jau otro reizi ceļojot sastopu cilvēku, kurš Latvijas vārdu zina, pateicoties Mihailam Tālam. Pagāja gan brīdis, kamēr sapratu, ko puisis no Honkongas cenšas izrunāt.
Izrādās, ka tieši blakus hostelim ir autobusa pietura un varu pa taisno aizbraukt līdz autoostai. Iekāpjot autobusā uz Oaxacu, saprotu, kāpēc šoreiz biļetes cena bija piedienīga. Te nav tualešu, izklaides sistēmu, lielo un ērto krēslu. Bet citādi, protams, autobuss kā autobuss, nekāda vaina. Kad sākam braukt, vienu gan atrodu – kondicionieris vālē pilnā sparā. Biju jau cerējusi, ka meksikāņiem šis netikums nepiemīt, bet tomēr tā nav.
Kopumā ceļš ir diezgan skaists, var skatīties kalnos, kaktusos un ik pa laikam pazibošajā civilizācijā. Mēs pat divas reizes apstājamies. Otrā pietura ir Tehuacan pilsētā, kurā iesākumā biju domājusi piestāt uz vienu dienu, bet tomēr to nedarīšu, jo virzos uz priekšu dikti lēnām. Līdz decembra pirmajām dienām man jātiek līdz Kankūnai, bet līdz tai vēl krietns gabals. Vēl nezinu, kā līdz turienei tikšu, gan jau ceļš rādīs.
Pulkstenis tuvojas sešiem – laikam, kad mums vajadzēja iebraukt Oaxacā, bet kartē redzams, ka līdz pilsētai vēl krietns gabals. Galā nonākam ap pusastoņiem vakarā un pilnīgā tumsā. Sākumā autobuss apstājas pilnīgā čuhņā, bet izrādās, ka tā nav gala pietura. Kad tiekam galā, redzu kartē, ka līdz hostelim ir kāds pusotrs kilometrs. Bet, tā kā šoreiz tas nav centrā, īsti nezinu, kādu nozīmīgu punktu lai nosauc, lai pajautātu autobusa maršrutu. Beigās nolemju, ka iešu kājām. Centrālā iela ir ļaužu un transporta pilna – visur valda troksnis un netīrība. Kad tieku nost no galvenās ielas, rodas cita problēma. Visi veikali veras ciet astoņos un esmu uz ielas teju viena. Pagaidām nesaprotu šīs pilsētas šarmu.
Kad tieku līdz hostelim, saprotu, ka tas atrodas diezgan jocīgā rajonā. Kundze aiz letes runā tikai spāniski un apgalvo, ka rajons esot brīnišķīgs, centrs tuvu un tā. Viss hostelis izskatās auksts un izmiris, manā istabiņā, pēc apaviem spriežot, ir vēl viena meitene. Istabiņa ir šaura un tumša. Īsāk sakot, labi, ka esmu te nonākusi, jo citādi man šķita, ka Meksikā ir skaistākie hosteļi pasaulē.
Neraugoties uz vēlo vakaru, esmu tomēr nolēmusi ieturēt svētku vakariņas, tamdēļ dodos uz centru. Tas ir aptuveni 10 minūšu gājiena attālumā, nav tik traki. Centrā joprojām ir ļaužu pilns un, atradusi pēc google reitingiem labu un ne pārāk dārgu restorānu, dodos paēst. Vakariņas ir kā nākas, nekas nav pārlieku ass.
Tad gan soļoju atpakaļ uz hosteli. Istabiņā ieradusies vēl viena jauka būtne no Jaunzēlandes. Uzzinājusi, ka esmu no Latvijas, viņa saka, ka viena no viņas labām draudzenēm ir no Latvijas un prasa, vai mums ap šo laiku nav Neatkarības diena. Saku, ka tā ir – šodien! Tieku pie apsveikumiem un eju gulēt priecīga, jo te ir kāds, kurš zina, kas ir Latvija un ko svinam.
