Cenšos no rīta darboties klusām, lai nepamodinātu manas istabas biedrenes. Kundze, kas atbild par hosteli, vakar ar lielu lepnumu paziņoja, ka viņiem esot karstais ūdens. Kā lai to pasaka – duša nav ledusauksta, bet par karstu ūdeni es to vis nesauktu. Nomazgājusies un sakrāmējusies ceļam, dodos uz centru. Vēl īsti nezinu, vai šodienu pavadīšu iepazīstot pilsētas centru, vai došos uz galveno atrakciju – apskatīt Monte Alban piramīdas, kas atrodas pavisam netālu no Oaxacas.
Pa ceļam paķeru ūdens pudeli un dažus čurros brokastīm. Nonākusi centrālajā laukumā redzu, ka pa to spieto puiši un meitenes ar mapītēm – viņi pārdot tūres. Noskatos kā bariņš ļaužu sakāpj kādā mikriņā un pajautāju tuvumā esošajai meitenei, vai tā esot tūre. Tā gan. Cik maksā un vai varu pievienoties? Cena ir 200 peso (10 eur) un viņa apsola noskaidrot pievienošanās iespējas. Pēc telefona sarunas viņa man prasa, vai nebūšot iebildumu vēl 50 peso veltīt taksim. Nu labi, lai būtu. Kad kopā aizejam līdz vienai no aģentūrām, izrādās, ka jāmaksā tomēr 300 peso. Saku paldies, paskatīšos citviet.
Aizeju līdz citam darbonim, tas sola atrakciju par 250 peso, bet, kad aizejam līdz viņa birojam, izrādās, ka šodien viss jau aizņemts. Eju atpakaļ uz centrālo laukumu. Tur grozās kāds no darboņiem, kas man atgādina iepriekšējās aģentūras pārstāvi. Viņš apbrīnojami ātri saka, ka vieta ir pieejama un tā maksā 200 peso. Darbinieks aizved mani līdz kādai mašīnai un saka, ka šoferis aizvedīs pie pārējiem. Šoferis ir jauks, bet braucam mēs aizdomīgi ilgi. “Ap šo vietu parasti tūristi prasa, vai tiks nolaupīti”, šoferis skaļi pauž manas domas. Drīz vien tieku izkrauta pie mikriņa, kāpju iekšā un apsēžos vienīgajā brīvajā vietā blakus kādai kundzei.
Mana ceļabiedrene Mariana ir no Kanādas, daudz ceļojusi un sarunājoties ceļš līdz piramīdām paiet ātri. Mikriņš tiek novietots stāvvietā un kāds posms jāpaiet kalnup. Pēc pirmā pagrieziena, apstājos ēnā zem koka. Visi paiet garām, bet Mariana apstājas un saka: “Mīlīt, tev tak ir plaušu problēmas”. Varu tikai pamāt ar galvu. “Gribi pieķerties?”, viņa jautā, sniedz man elkoni un piemiedz ar aci – “es esmu ārste”. Pasmaidu un priecājos, ka vismaz kādam nav jāpaskaidro, kāpēc šādi jūtos.
Ieeja teritorijā maksā 85 peso, bet šeit pieņem manu invalīda apliecību, un tieku iekšā bez maksas. Mūsu gids mežonīgā ātrumā runā spāņu un angļu mēlē, brīžiem ir sajūta, ka šis laiž vienlaikus abās valodās. Brīžos, kad stāsts tiek vēstīts ēnā, varu puslīdz uztvert stāstīto, bet kolīdz esam saulē, karstums bloķē manu saprašanu. Vairāk par vietas vēsturi var palasīt šeit.
Pēc informatīvās daļas ir brīvais laiks, kad var pastaigāt un pabildēt daili. Šodien debesīs ir tik izteiksmīgi mākoņi, ka nevari vien beigt fotografēt tos. Savulaik šejieniešus tā arī esot saukuši – cilvēki no mākoņiem.
Pēc piramīdu apmeklējuma dodamies uz dažādām vietējām ražotnēm – tirgotavām. Principā, klasisks “tourist trap”, bet, kad sen nekas tāds nav piedzīvots, nav tik traki. Un visi darbi, ko redzam, ir patiešām brīnišķīgi, mani attur vien doma no pirkšanas. Atņemu vienai no amatniecēm krāsu, lai uzzīmētu paldies zīmīti Guntai Osīte par šodienu! Paldies!
Viesojamies arī vienā no daudzajām mezcal ražotnēm un varam degustēt grādīgo dziru. Jāteic gan, ka daudz labprātāk kaut ko apēstu, jo tie daži čurrosi no rīta ir sen jau aizmirsušies.
Ap četriem pēcpusdienā piestājam pie bufetes tipa ēstuves, kur pat 170 peso var ēst, ko un cik vēlies. Nav lēti, bet ņemot vērā šodienas ietaupījumu (Mariane saka, ka viņa ar draudzeni par šo braucienu maksā 400 peso) un tukšo vēderu, akceptēju to un nogaršoju, kas nu šiem piedāvājams.
Pēdējā atrakcija ir viesošanās pie vietējiem podniekiem, kur puisis raitā spāņu valodā stāsta par šīs tradīcijas vēsturi. Tikmēr mūsu priekšā viens no podniekiem aptuveni 15 minūšu laikā, izmantojot izprovizētu virpu (vienu uz otra saliktus šķīvīšus), pagatavo šādu podu.
Mans šodienas lielākais ieguvums ir Mariana – esam izrunājušas dzīvi krustu šķērsu. Esmu viņu ielūgusi ciemos uz Latviju un pretim saņēmusi ielūgumu jebkurā laikā palikt cik vien ilgi gribu viņas mājā Meksikā vai Kanādā. Šoreiz man patiešām ir sajūta, ka viena vai otra ciemošanās arī notiks.
Atgriežamies pilsētas centā pusastoņos, atkal jau tumsā. Ēst šodien vairs negribēšu, tāpēc atjaunojusi ūdens krājumus, dodos uz hosteli rakstīt un atpūsties.
