Beidzot pamostos lieliski izgulējusies, nekas nesāp. Šeit jūtos daudz labāk nekā Mehiko, jo esam tikai nedaudz virs jūras līmeņa. Dienas pirmā daļa parit mierpilnā mājas ritmā. Dulce gatavo pusdienas, es un mazā Juliana jaucamies pa vidu.
Darbus sākam, izlasot no pupiņām akmeņus un bojātās pupas – īsts pelnrušķītes prieks. Tad ķeramies pie mērcēm. Dulse uzliek vārīties tomātus (šoreiz sarkanos, bet var arī zaļos), pēc tam piemet klāt vienu halapenjo piparu. Viena no mērcēm ir pavisam vienkārša – piestā iesākumā tiek saberzts vārītais halapenjo pipars (kuram tiek izņemtas sēklas, ja negrib, lai mērce būtu pārlieku asa), pēc tam pievieno un saberž vienu no tomātiem, pievienojot šķipsniņu sāls. Otra ir tomātu mērce – tajā nonāk četri atlikušie tomāti, viens asais pipars, pāris ķiploka daiviņas un ceturtdaļa sīpola.
Pēc tam sagriežam kāpostu un tomātu, pārslakām ar laima sulu un salāti gatavi. Tad uz vienas pannas tiek sacepta plānās šķēlēs sagriezta cūkgaļa, kas ierīvēta ar saberztu ķiploku, bet uz otras – kaktusa (nopales) lapas. Pašas pēdējās top tortiljas. Šeit pārdot jau gatavu kukurūzas miltu masu, kurai Dulce pievieno nedaudz ūdens. Tortilju sagatavošanai ir tāda kā vafeļu panna. Iesākumā jāsagatavo mīklas bumbiņa, tā nedaudz jāsaplacina ar rokām un jāsaspriež starp abām pannas pusēm. Lai mīkla neliptu pie pannas, papildus tiek ieklāta pārtikas plēve. Kad šo procesu veic Dulse, tas izskatās vienkāršāk par vienkāršu. Kad es ķeros pie lietas, tā vis nav. Sākumā pārāk stipri piespiežu pannu un plāceņi sanāk tik plāni, ka tos nevar noņemt no plēves. Kad biezuma mākslu esmu apguvusi, puse no tortiljām paliek pielipušas pie rokām, kad pārvietoju tās uz pannu. Lielākā daļa manu tortilju izskatās kā otrās šķiras produkti, bet nu garšu tas, protams, nemaina.
Uz beigām Migels saka, ka arī uztaisīs vienu un, redzot manu cīniņu, dod padomus, kā tas jādara. Kad pats ķeras pie darba, redzu, ka viņam iet tieši tāpat ka man. Lai neizrādītu savu grūti noslēpjamo prieku, aizeju uz blakus telpu mazgāt traukus. Gatavās tortiljas tiek izmērcētas mērcē numur 2 un pēc tam pārkaisītas ar sieru. Viss garšo brīnišķīgi! Lai arī halapenjo piparu esmu baudījusi mērces sastāvā, palūdzu Dulsei vienu veselu un sākotnēji nogriežu mazu gabaliņu, pēc tam lielāku. Arī zaļš tas garšo gluži labi, pēc tādas stiprākas paprikas. Dulse paskaidro, ka halapenjo pipariem ir dažādas asuma pakāpes un šie esot vieni no maigākajiem. Tā nu esmu izpildījusi uzdevumu, kuru man veltīja Anita Andruce. Paldies!
Pēc pusdienām atpūšamies, tad dodamies ārā. Šodien svētku ietvaros no mājas uz māju klīst muzikanti un maskās tērpti dejotāji. Viņi apstājas māju priekšā, kur viņi tiek aicināti (citiem vārdiem sakot, viņiem mazliet samaksā) un kādas minūtes desmit izpilda priekšnesumu. Centrā uz zemes ir cilvēks vai cilvēki, kas tēlo suņus, kas simbolizē nāvi, ap viņiem riņķo divi spalvām rotāti cīkstoņi, kas aizsargā pārējos no nāves. Pārējiem dejotājiem ir maskas, lai nāve nezinātu, ko paņemt. Nu, vismaz tā es sapratu Dulses stāstīto, piedodiet manu spāņu valodu, ja kļūdos niansēs.
Pēc dejotāju priekšnesuma, dodamies pastaigā pa ciematu. Sākam ar kapu apmeklējumu, kas atrodas pavisam netālu. Tur apbedīti gan Dulces vecvecāki, gan arī viņas vīra. Aizdedzam svecītes, mazā cienā visus ar končām, kas pie kapa saliktas kā ziedojumi. Neesmu pārāk māņticīga, bet tomēr atsakos. Pie dažiem kapiem notiek svinības – tiek malkots alus, skan mūzika, uz kapa saliktas uzkodas.
Pēc tam apmeklējam veikaliņu, kurā stāv dzirnavas. Tajās tiek malti kukurūzas graudi, lai pagatavotu mīklu tortiljām, kuru izmantojām šodien.
Iegriežamies mājā, kurā tiek cepta maize un smalkmaizītes. Senjora mums parāda maizes krāsni un pacienā ar maizītēm, kurās ir sviests un siers.
Mazliet atpūtušies mājās, vakarā atkal dodamies uz pilsētas centrālo skvēru. Šodien šajā pusē tiek svinēta Anima Sola jeb vientuļo dvēseļu diena. Gan laukumā, gan pie mājām tiek aizdegtas svecītes un novietoti ziedojumi dvēselēm, kurām nav tuvinieku. Noliktos ziedojumus drīkst apēst jebkurš, kurš tos vēlas. Arī laukumā pēc svecīšu iedegšanas apkārt staigā ļaudis, kas piedāvā bulciņas, saldumus, tamales, var iedzert karsto šokolādi.
Kad oficiālā daļa ir beigusies, atskan mūzika un piepeši mūsu priekšā iznirst vīrs, kurš vadīja pasākumu. Šodien mūsu pulciņam ir pievienojušies Migela iepriekšējie kaučsērferi – pāris no Francijas, kuri šobrīd ciemojas kaimiņu pilsētā un mācītājs, kurš šodien vadījis ceremoniju vienā no kapsētām. Tā nu vīrs žigli uzlūdz dejot meiteni no Francijas un šie taktī sit kājas pie grīdas. Sajutusi potenciālas dejošanas briesmas, aši pazūdu uz otru laukuma malu. Kad tuvojos notikuma vietai, redzu, ka tagad dejā ir ierauts franču puisis. Pagaidījusi, kamēr ārzemnieku izdancināšanas šovs ir beidzies, atgriežos pie savējiem. Dulse un Migels, kuri ir informēti par manu dejošanas fobiju, ierēc par mani. “Nu, kur tad biji pazudusi, negribi uzdejot?”, šie smejas.
Laukuma malā Dulses māsa un brālis vienā no stendiem gatavo tako. Lai arī jau esam paēduši vakariņas, nevaram atteikties no viena tako nogaršošanas. Tas gatavots no melniem kukurūzas miltiem un, protams, ir ļoti gards. Pirmo reizi Meksikā tiek piedāvāts arī tekilas malciņš, jo kopumā sanāk uzturēties tādu cilvēku sabiedrībā, kas vispār nelieto alkoholu. Nu neko, šņabis kā šņabis.
Tikmēr mācītājs ir sazinājies ar sev pazīstamu ģimeni šeit un aicina paciemoties. Es vairs nemēģinu ne ietekmēt notikumu gaitu, ne īpaši saprast, kad un kāpēc lietas notiek. Tā nu aizejam pāris kvartālus tālāk, kādu stundas ceturksni pasēžam dīvānos un parunājam ar mācītājam pazīstamām sievietēm.
Atvadījušies atgriežamies laukumā un ejam apskatīt vietējo baznīcu. Ir jau vēls, baznīca ir slēgta, bet satiekam pie vārtiem mācītāju, kas ir spilgts karakters.
Senegālā dzimušais Franks plūstoši runā spāņu valodā, priecājas izlocīt mēli franciski, zinot arī angļu un vēl dažas valodas. Cik nu spēju izsekot sarunai abās valodās, viņš visu laiku dzen jokus. Nopļāpājam vel kādu pusstundu, tad gad dodamies mājās gulēt. Dulsei rīt agri jāceļas uz darbu, arī mēs esam nolēmuši sākt dienu 9:00.
