Es vairs neatceros, kā tas sākās. Ar manis teikto apgalvojumu “es arī gribu braukt tev līdzi” vai ar Zanes jautājumu “vai negribi braukt līdzi?”. Viena no abām frāzēm izskanēja pēc manas brālēna sievas Zanes Eniņas stāsta par to, ka viņa augusta beigās plāno doties uz Franciju lasīt vīnogas.
Kad tieši ir jābrauc, neviens nevar pateikt, jo tas ir atkarīgs no vīnogu nobriešanas, kuru precīzi prognozēt esot grūti. Augusta vidū pienāk ziņa no Zanes, ka, ja es neesmu pārdomājusi, jāsāk plānot brauciens, jo vācēji tiekot gaidīti sākot no 24. augusta. Es piedāvāju nopirkt mums lidmašīnas biļetes, Zane pajoko, ka divas Zanes Eniņas vienā lidmašīnā neuzņems.
Kad cenšos nopirkt AirBaltic biļetes, izrādās, ka Zanes joks nav tālu no patiesības. Iesākumā cenšos pirkt divas biļetes vienlaikus, bet tā rādās augstāka cena nekā tad, kad skatījos cenu vienai biļetei, kā arī man neizdodas atrast, kā pasažieriem norādīt atšķirīgus bagāžas nosacījumus – gribam ņemt vienu koferi uz divām. Labi, pirkšu atsevišķi. Sāku ar sevi un tur viss notiek bez problēmām, izdodas dabūt vienu biļeti par iepriekš redzēto zemāko cenu. Kolīdz mēģinu pirkt biļeti otrai Zanei Eniņai (ir jānorāda dzimšanas dati, kas mums tomēr atšķiras), sistēma man to neļauj. Mēģinu vairākas reizes, mainot ierīci un interneta pārlūkprogrammu – nesanāk. Caur Tviteri izdodas sazināties ar AirBaltic, kuri saka, ka šāda lieta ir un tā radīta, lai kāds cilvēks divreiz netīšām nenopērk otru biļeti. Lai mēģinot vēlreiz, piemēram, no rīta. Izsaku cerību, ka pa to laiku nebūs mainījusies biļetes cena. Mēģinu vēlreiz pirkt biļeti pēc dažām stundām, nekas nesanāk, labi, gaidīšu rītu. No rīta izdodas tikt pie biļetes, bet tā ir par 50 eur dārgāka. Kad atkal sazinos ar AirBaltic, viņi tajā nekādu savu vainu nesaskata. Saprotu, ka diskutēt ir bezjēdzīgi, un drusku vīlusies nopērku otru biļeti. Man vienmēr ir bijušas tik labas attiecības ar mūsu aviolīniju – īstenoti kopīgi privāti un korporatīvie projekti, bet šoreiz uzskatu, ka viņi varēja piedāvāt labāku servisu.
Vakarā pirms izlidošanas Zane atbrauc līdz manai mājvietai, jo lidostā jābūt īsi pēc pieciem rītā. Mans dzīvesbiedrs Eduards ir apņēmies mūs aizvest, paldies viņam par to.
Ceļamies jau četros no rīta, iedzeram mazu kafiju un sākam virzīties uz lidostu. Tur esam klāt laikus un vismaz pie reģistrēšanās un iekāpšanas nerodas nekādas problēmas ar mūsu dubulto identitāti. Lidmašīnu gaidot, es guļu ar kājām gaisā. Pēc Santjago ceļa noiešanas manas kājas ir pamatīgi pietūkušas, īpaši labā.
Lidojums norit mierpilni un jau pirms desmitiem esam Francijā. Aizbraucam ar vilcienu līdz Parīzes Austrumu stacijai, atstājam tur bagāžas glabātuvē koferi un lielāko daļu no mugursomu satura, un ejam apskatīt Parīzi, kas ar manu kāju ir zināms izaicinājums.
Pirmais darbs gan ir atrast kafiju un apēst pēdējo līdzi paņemto maizīti. Piesēžam kādā stūra kafejnīcā, Zane tekošā franču valodā pasūta gribēto un varam sākt dienu. Tas, ka man blakus ir franču valodas pratējs, ir tik ļoti mierinoši. Protams, es varu tikt galā ar angļu-spāņu-žestu valodas kopumu, tomēr daudz parocīgāk ir pārzināt franču valodu.
Pabrokastojušas ejam meklēt transportu. Pēkšņi Zane sāk smaidīt, redzot divas pretimnācējas – divas pazīstamas latviešu meitenes. Viņas stāsta, ka Parīzē esot jau trešo dienu, bet tas neesot īstais iemesls, kāpēc viņas atbraukušas uz Franciju. Kad viņas nosauc iemeslu, smejamies visas. Meitenes atbraukušas uz Šampaņu, lai lasītu vīnogas. Kaut kur dzirdēts scenārijs.
Vēl brīdi patērzējam, tad dodamies Parīzes apgaitā. Mana kāja labprāt sēdētu uz vietas, bet nu kā tu sēdēsi, ja blakus tik daudz skaista. Zanes pirmā vēlēšanās ir aizbraukt līdz Monmartrai, tad nu iesākumā dodamies turp. Izkāpjam no metro un sākam pēc kartes iet kalna virzienā. Izskatās, ka sākumā jāuzkāpj pa dažām kāpnītēm, tad kaut kur būs funikulieris. Kad pievarētas jau otrās kāpnes, saprotu, ka esam uzrāpušās jau līdz pašai baznīciņai. Labi, ejam iekšā. Šodien te ir daudz vairāk cilvēku nekā tad, kad ar Eduardu šeit bijām jūlija sākumā, tomēr šis apstāklis neattur mūs no baznīcas apskates. Pēc tam rāpjamies no kalna lejup un ar metro braucam uz Luvras pusi. Lēnām klīstam pa netālu parku, meklējot ēnu un dzeramo ūdeni. Prognozes solīja mērenu temperatūru, bet realitātē ir vairāk nekā 30 grādu un ir karsti, karsti. Mana kāja ir piepampusi grandiozi, otrai kājai noberztas vietas starp mazajiem pirkstiņiem. Bet apkārt tāds skaistums – karaliskas ēkas, puķu kalni, zilas debesis. Kādā brīdī kāju problēmas un karstums uzvar un mēs sēžamies autobusā, lai brauktu atpakaļ uz austrumu staciju.
Izkāpjot no busa, man ir tik daudz spēka, lai aizsteberētu līdz soliņam un atgultos. Zane aiziet uz veikalu sameklēt kaut ko ēdamu un atgriežas ar divām bagetmaizēm un limonādi, ieturamies turpat ielas malā. Tas ejam uz stacijas ēku, pa ceļam iegriežoties aptiekā, lai iepriecinātu manas kājas ar kādu palīdzību. Aptiekārs neticīgi prasa, vai man nav kas iekodis vai noticis kāds cits negadījums. Nē, nē, tikai sapampusi. Šis iedod kaut kādu izsmidzināmu aerosolu problēmas mazināšanai. Pēc tam aizsoļojam līdz koferim un ieņemam vietas uz stacijas grīdas, lai gaidītu mūsu vilcienu. Es apguļos un paceļu kājas pret sienu, viņas pateicībā pārstāj sāpēt. Tā arī noguļu līdz vilcienam, ir nedaudz labāk.
Vilciens ir ātrs un ērts, tajā var mierīgi pastrādāt, ko abas arī darām. Stacijā mūs un vēl dažus vīnogu lasītājus sagaida saimniece Valerī, kuru Zane pazīst attālināti. Tagad, iepazinušās dzīvē, abas sievietes nebeidz tērzēt mašīnas priekšējos sēdekļos, es aizmugurē sēžu klusa un nesociāla, jo kāja sāp visai neganti. Nu un arī franciski neko daudz nesaprotu.
Pēc pārdesmit minūšu brauciena esam ieradušās mazā, vīnogulāju lauku ielenktā ciematiņā. Priekšā ir vēl vairāki jaunieši, visi iepazīstas – daudz bučojas, sauc vārdus, es pamāju vispārējas sveikas un atguļos zālē, uzceļot kājas pret sētu. Ā, beidzot. Bija iestājusies tāda sajūta, ka labā kāja tūlīt uzsprāgs. Dzirdu kā ļaudis sapulcējas pagalmā, gaisā paukšķ šampanieša korķi un es guļu zemē un domāju par to, ka beidzot esmu nonākusi vietā, kur dod īstu šampanieti un es to pat nevaru dzert. Uz vakariņām saņemos piecelties. Ēdiens ir neticami garšīgs, plūst vīns, šampanietis un sarunas. Es svārstos starp pieklājību un pārgurumu. Pēc celšanās četros, lidojuma un garās dienas, kopā neturas domas un vaļā neturas acis. Nerunājot par kāju, kura atkal ir dziļi neapmierināta.
Kaut kad tomēr pienāk brīdis, kad visi dodas gulēt. Gulēšana notiek tādās kā kopmītnēs, minūšu 7 gājienā no saimnieces mājas. Mēs esam četru meiteņu istabiņā otrajā stāvā, par ko neesmu pārāk priecīga, jo sanitārais mezgls ir pirmajā stāvā un šobrīd mana pārvietošanās pa kāpnēm ir diezgan sarežģīta. No otras puses, protams, tā ir labāk, jo mums ir mierīgāka gulēšana, kamēr pirmajā stāvā jaunieši vakarē. Tā kā pamatā šeit ir jaunieši vecumā no 16 līdz 30 gadiem, viņiem ir cita sociālā dzīve. Kopā ar mums ir vēl viena sieviete labākajos gados – francūziete Sesilja, kas arī ir mūsu istabiņā. Esmu nedaudz nobažījusies par savu spēju strādāt rīt, bet tad jau redzēs.
