Parīzes ainiņas

Kad pirmo reizi devos uz Parīzi (tas bija pirms vairāk nekā desmit gadiem), biju gatava, ka Eifeļa tornis šķitīs sarūsējis metāla krāms, kruasāni būs cieti, vietējie nelaipni un kopumā man šī pilsēta nepatiks. Tas viss izrādījās nieki, un Parīze man patika gluži labi. Tā nu šīs vasaras vidū nolēmu kopā ar dzīvesbiedru aizšaut uz šo pilsētu vēlreiz, lai paelpotu pasaules gaisu (cerams, bez kovida) un pārliecinātos, ka Parīze joprojām šķiet šarma pilna. Ieraksta beigās padalīšos ar pāris praktiskām domām, bet pirms tam – dažas Parīzes ainiņas.

Zilais Eifelis

Otrā diena Parīzē mūs ir pamatīgi nogurdinājusi – visu dienu mākslas uztveršana Pompidū centrā, tad pastaiga pa centra ielām un Monmartras pakalniem. Saguruši sēžam un skatāmies uz vēl vienu Parīzes ikonu – Mulenrūžu, kad saku Eduardam, ka par spīti nogurumam tomēr jāaizbrauc uz jāpaskatās uz Eifeļa torni naktī – atceros, ka izgaismots tas bija vēl glītāks kā dienā, bet citu tumsas vakaru Parīzes centrā mums vairs nebūs. Tā kā pulkstenis ir ap 10 vakarā un nepārzinām franču tirdzniecības likumus un tikumus, nopērkam pa ceļam vīnu šim vai kādam citam vakaram, un ar autobusu aizvizināmies līdz tornim. Eifeļa tornis mūs sagaida… zils! Esmu vīlusies! Zilā krāsa tumsā īpaši neizceļas un nav vērojams nekas no cerētās dailes. Eduards jau ir ar mieru braukt mājās, bet saku, ka aizejam tomēr līdz laukumam pie torņa, kazi, varbūt tuvumā tas zilums labāk izskatās. Neraugoties uz vēlo vakara stundu, pie torņa ir daudz cilvēku. Saprotams, ka Eifelis ir Parīzes simbols un cilvēku te vienmēr ir daudz, bet šovakar šķiet, ka viņi sapulcējušies par godu kādam notikumam. Ieraudzījuši vienīgo brīvo soliņu (jo no tā tornis slikti redzams), nosēžamies atpūtināt kājas. Kamēr Eduards meklē internetā, vai šeit gaidāms kāds pasākums, manu uzmanību piesaista četri jaunieši, kas stāv iepretim soliņam. Iesākumā šķiet, ka man mālējas, bet pēc brīža saprotu, ka nemaz – kompānija runā latviski. Eju klāt un prasu, vai viņiem ir kas vairāk zināms par šīvakara norisēm. Jaunieši zina stāstīt, ka tornis izgaismots zils par godu faktam, ka šodien Francijai ir pēdējā diena ES prezidējošās valsts statusā un viņi cerot, ka kādā brīdī tornis sākšot mirdzēt. Vakar tas neesot noticis, šodien 23:00 arī nē, visas cerības uz pusnakti. Labi, pagaidīsim. Vai jauniešiem netīšām nav paķēries līdzi vīna attaisāmais? Tāds viņiem ir gan, un viens no puišiem žigli atkorķē mūsu pirkumu. Uzzinājis, ka mums nav glāzes, nodrošina arī ar tām. Izcils serviss! Tā nu varam īsināt laiku līdz pusnaktij ar vīnu un sarunām.  Jā, tieši pusnaktī zilais tornis tiek noklāts ar vizuļojošām zvaigznītēm un, kamēr notiek mirgošana, tas lēnītēm zaudē zilo toni un atgriežas ierastajā izgaismojuma veidā, kas tornim imho piestāv daudz labāk!

Pusdienas parkā

Esmu atradusi lidmašīnas biļetes un naktsmājas (process, kas man labi patīk), bet Eduards sabakstījis pilnu telefonu ar lietām, kas jāredz vai jābauda Parīzē (šo informāciju meklēt man galīgi nepatīk). Viena no vietām, ko Eduards ir atzīmējis, ir kāda ēstuve, kur tirgojot dikti gardus falafeļus. Izskatās, ka interneta slava ir darījusi savu, jo pie to tirgotavas stāv visai gara rinda. Pavērojuši, ka rinda iet uz priekšu diezgan raiti, ieņemam vietu un jau pēc minūtēm septiņām esam tikuši pie diviem ēdamā komplektiem līdzņemšanai. Tagad jāatrod mierīga vieta, kur piesēst un tos notiesāt. Kartē netālu rādās zaļš pleķis, tātad parks, ejam turp. Nelielais parks atrodas māju pagalmā un tur ir brīnišķīga paslēptuve no pilsētas kņadas. Un arī falafeļu ēstuve, mēs neesam vienīgie, kas šurp atnākuši ar šādu domu. Noauju nogurušās kājas un iekārtojos maltītei. Neesmu nekāds falafeļu eksperts, bet ēdiens garšo labi. Parka klusums un netālu zeļošie kabači, tomāti un kazenes padara šo vietu par brīnišķīgu atpūtas zonu. Apkārt tekalē labi baroti baloži, kuriem atlec savs labums no daudzajiem ēdājiem.

Auglības rituāli kapsētā

Esam apskatījuši galvenās Parīzes ikonas, kad Eduards aicina doties pastaigā uz kapiem, kas latvieša mentalitātei ir gana tuva vieta. Perlašēza kapsēta ir slavena ar savu vēsturi un to, ka tur apbedītas tādas slavenības, kā, piemēram, Vailds, Balzaks, Šopēns, Piafa… Mūsu paaudzei (nu, vismaz man noteikti) nozīmīgākais, ir Džima Morisona tēls, tāpēc iesākumā apmeklējam viņa atdusas vietu. Tā šobrīd ir norobežota ar metāla barjerām, tāpēc mirkli pastāvam pie tām un es domās padungoju dažus man īpaši tuvus The Doors gabalus. Iežogojums savulaik uzlikts arī citam – Viktora Nuarē piemineklim. Žurnālistu īsi pirms viņa kāzām nošāvuši un skulptors izveidojis aizgājēja pieminekli līdzīgu oriģinālam viņa aiziešanas brīdī un tas novietots uz kapa horizontāli. Viktora pieminekļa lūpas un bikšupriekša spīd un laistās atšķirībā no pārējā tēla. Tas tāpēc, ka leģenda vēsta – ja sieviete pieminekļa cilindrā ieliek ziedus, noskūpsta Viktoru uz lūpam un paberzē izcilni bikšu priekšas rajonā, viņa jūtami palielina izredzes apprecēties, tikt pie bērna un tamlīdzīgi. Parīzes sievietes pēc pieminekļa norobežošanas uzsākušas protestus un žogs ātri vien novākts. Slavenību atdusas vietas nav vienīgais iemesls Perlašēza kapsētas apmeklējumam. Daudzi citi pieminekļi ir apbrīnas vērti, bet bruģētie celiņi ir tā vien radīti, lai aizdomātos par Džima Morisona apgalvojumu, ka neviens no šejienes neizkļūs dzīvs – pierādījumi ir visapkārt.

Vibrācijas bez tulkojuma

Pateikušies manas bijušās darbakolēģes māsai Elīnai par naktsmājām, dodamies rīta pastaigā pa netālo parku. Tur atrodas ezeriņš un pagoda, ko Elīna ieteica apskatīt. Lielākoties to var aplūkot no ārpuses, bet, ja paveiksies, pagoda būšot vaļā. Parks ir suņu un nosvīdušu skrējēju pilns, ezerā mazās laiviņās vizinās ļaudis – īsts sestdienas rīts. Apgājuši apkārt pagodai, redzam, ka teritorijas ieejas vārti ir vaļā. Pienākot pie pagodas pamanām tās priekšā kurpju rindu un dzirdam no ēkas nākam mantru skaņas. Ieskatos zālē pa atvērtajām durvīm – tuvāk zeltītai Budas statujai viens otram pretim sēž mūki, tālāk citi cilvēki, kas pamatā izskatās pēc tibetiešiem. Mani sajūtas burtiski velk iekšā. Atstāju somu Eduardam, nolieku kurpes pie pārējām un klusi ieņemu vietu meditētāju aizmugurē. Dziedājumiem un mantrām nezinu ne vārda, bet vibrācijas tulkojumu neprasa. Kādu pusstundu ļaujos to veldzei, tad pateicos un atgriežos karstumā.

Bovē šarms

Uz Parīzi var aizlidot ar dažādām aviosabiedrībām, bet, ja izvēlēsies Ryanair, tas tevi nogādās Bovē lidostā, kur līdz Parīzei vēl krietns gabals braucams. Mēs, piemēram, turp braucām teju 2 stundas, jo bija rīta sastrēgumi, atpakaļ pievakarē tikām aptuveni pusotrā stundā. Iemesli, kāpēc pēdējo nakti pirms lidojuma nolēmām palikt nevis Parīzē, bet gan mazajā Bovē, bija vairāki: no rīta varēsim vēlāk celties, nakšņošana (un pārējais) Bovē ir nesalīdzināmi lētāks nekā Parīzē, kā arī gribējās apskatīt pašu Bovē.

Kad ierodamies Bovē, pēdējais iemesls kļūst pirmais. Nolikuši somas Airbnb istabā, dodamies aplūkot vietējo katedrāli. Īsumā – tā ir varenāka par Parīzes Dievmātes katedrāli pirms ugunsgrēka. Faktus neesmu pārbaudījusi, bet tāda ir sajūta. Diemžēl vakarā katedrāle jau aizvērta, bet arī skats no ārpuses ir varens. Nedaudz tālāk atrodas vēl cita, ne mazāk iespaidīga baznīca, kuru gan aplūkojam gan no iekšas, gan ārpuses. Tajā sākās ērģeļmūzikas koncerts, bet tā kā mūsu vēderos tāds jau notiek krietnu laiku, tad dodas priekšroku profānām darbībām un aizejam paēst vakariņas uz brīnišķīgu taizemiešu restorānu. Nākamreiz, ja tāda būs, ieplānošu Bovē veselu, nu labi, vismaz pusdienu!

Dažas praktiskas atziņas

Noteikti cilvēki, kas biežāk brauc uz Parīzi vai tur dzīvo, varētu sagatavot daudz pilnvērtīgāku praktisko ieteikumu sarakstu, bet padalos ar tām dažām lietām, kuras mēs pieredzējām&novērojām – ja noder, ņemiet par labu.

No Bovē uz lidostu var aizbraukt par 1 eiro ar autobusu (rīta agrumā 4 eur), vien pēdējais autobuss no lidostas uz pilsētiņu kursēja samērā agri 19:18, ja pareizi atceros. Transfēra autobuss uz Parīzi maksāja 29 eur abos virzienos, šo izdevumu vērts ņemt vērā, kad tiek pirktas lidmašīnas biļetes. Jā, atceļā Rīgas lidmašīna (vismaz svētdienas rītā) izlido teju vienlaikus ar vēl kādām 8 lidmašīnām, tāpēc lidostā vēlams ierasties laikus (mēs trāpījām baigajā burziņā). Maskas nebija obligātas ne lidmašīnā, ne Parīzē, bet pilsētā novērojām, ka metro un citās cilvēku pilnās vietās diezgan daudzi tās nēsā.

Parīzē mēs izmantojām transporta karti, kuru var nopirkt metro stacijā (un droši vien vēl kaut kur) – pati karte maksā 5 eur un to var lietot 10 gadus un, samaksājot 22,80 eur, ar šo karti var braukt nedēļu 1 – 5 zonā ar visiem sabiedriskā transporta veidiem (ieskaitot Monmartras funikulieri). Ja vēlaties izmantot šo iespēju, paņemiet līdzi nelielu savu fotogrāfiju (mazāku ka pasei), kas jāuzlīmē uz kartes. Mēs pārliecinājāmies, ka fotogrāfijas esamību neviens diži nekontrolē, bet nu, mazums, citreiz gadīsies bargāka kontrole.

Vēl patīkama lieta visā Parīzē ir pelēkas ovālas būdiņas – tās ir bezmaksas tualetes. Nu, kā jau publiskajās tualetēs, diža ērtība un greznība tur nav, bet, ja ļoti vajag, tad parasti tas netraucē. Parkos novērojām arī dzeramā ūdens ņemšanas vietas, arī krāna ūdens ir dzerams.

Palikšana ārpus Parīzes centra ir ievērojami lētāka un, ņemot vērā lielisko sabiedriskā transporta pārklājumu, neredzu nekādu iemeslu palikt centrā, kur var būt daudz trokšņaināks.