Ungurmuiža: diži cilvēki un koki

Ungurmuiža man šķiet ļoti īpaša vieta. Vēl tad, kad neko sīkāk nezināju ne par vietas izveidotājiem Kampenhauzeru dzimtu, ne šī brīža “muižas gariņu” Ievu Ņevečorovu, man vienmēr ir paticis atbraukt uz Ungurmuižas parku – pasēdēt zem ozoliem, pastaigāt zem liepām.

Bet šogad, kad liktenis man sagādāja iespēju iedziļināties gan muižas vēstures notikumos, gan iepazīties ar pārvaldnieci Ievu, es uz šo vietu raugos ar vēl lielāku cieņu un apbrīnu.

Ungurmuiža ir unikāls 18. gadsimta koka arhitektūras ansamblis. To 1728. gadā iegādājās vācu landrāts Johans Baltazars fon Kampenhauzens, pieejot vietas sakopšanai un pārbūvei ar vērienu. Vecā muižas kungu ēka tika pārbūvēta par mūsdienās redzamo, atstājot no vecās ēkas tikai pamatus, uzceltas arī citas ēkas. Līdztekus šeit jau augošajiem ozoliem, ierīkots Liepu dārzs un iestādīts mežs. Tagad daudzi no Kampenhauzera laikā stādītajiem kokiem kuplo dižkoka statusā, bet lielākā daļa no kuplā pēcnācēju pulka – aptuveni 200 šobrīd dzīvojošo pēcnācēju – mīt Vācijā. Pēcnācēji regulāri viesojas savu senču dzimtajā mājvietā, dalās bagātīgajā dzimtas dokumentu un relikviju klāstā, kas saglabājies līdz mūsdienām, un palīdz muižai atgūt tās kādreizējo auru.

Viens no šķēršļiem vēsturiskā mantojuma plašākai eksponēšanai Ungurmuižā bija laikapstākļu radīti draudi – mitrajā un aukstajā gadalaikā iekštelpās esošie priekšmeti cietuši no pelējuma, bet iekšējās sienas dažreiz klājusi pat sarmas kārtiņa. Šobrīd šis jautājums ir atrisināts – Kungu mājā un vecās skolas ēkā izbūvēta apkures sistēma. Ar vienu rekonstrukciju atrisinātas uzreiz divas problēmas – granulu katla un granulu glabātuves vajadzībām apjaunota senā leduspagraba ēka, no kuras bija palikušas vien drupas.

Projekta ietvaros Kungu mājā izveidotas arī divas pastāvīgās ekspozīcijas – “Vēsturiskā ekspozīcija” un “Dzīvā ekspozīcija”, bet otrais stāvs izbūvēts saimnieciskajām vajadzībām.

Ievas pavadībā izstaigājam Kungu māju, aplūkojam ekspozīcijas un papildinātos interjerus. Kad darbi galā, piesēžam uz kafiju agrākajā skolas ēkā. Tagad šeit atrodas viesnīca un restorāns, kurā ēdiens tiek gatavots, iedvesmojieties no muižas saimnieces Helēnas Juliānes, Baltazara fon Kampenhauzena otrās sievas, receptēm. Viņas laikā muižas dārzos augusi izsmalcināta garšaugu kolekcija, kā arī tādi smiltzemju augi kā lauru, apelsīnu un citronu koki. Attiecīgi muižas receptes bija gana radošas – teļa gaļa angļu gaumē, cepetis, rīsi vīnā, mandeļu kūka, cepti āboli, piena krēms.

Pateikusies par jauko vizīti, dodos vēl paklaiņot pa parku – aizstaigāju līdz tējas namiņam, pabāžu degunu “Mazajā Unguriņā” un mūsdienu dārza dobēs. Kamēr es klīstu pa parku, jūs varat palasīt dažas rindas par Ungurmuižas kompleksa ēkām.

Kungu māja

Vienu no pirmajām Kampenhauzens uzcēla Kungu māja – 1731./1732. gadā, divu gadu laikā, un sākotnēji tā bija vienkārša, sarkani krāsota guļbūve. Otro stāvu, kā arī izteiksmīgās iekšējās un ārējās apdares detaļas, ēka ieguva nākamajā apbūves periodā pēc piecpadsmit gadiem. Īpaši apbrīnota Ungurmuiža tiek dēļ unikālajiem interjera elementiem iekštelpās, īpaši bagātīgajiem sienu gleznojumiem,  kurus lielākoties darinājis Limbažu gleznotājs Georgs Dītrihs Hinšs, kurš Ungurmuižā strādājis 12 gadu garumā. Šie gleznojumi uzskatāmi par apjomīgāko un greznāko baroka laika interjera apdari mūsdienu Latvijā. Īpaši izceļami gleznojumi ir divi eņģeli (mūsdienās saglabājies viens), kas lido virs “Vecās istabas”, turot lentu ar dzimtas moto vācu valodā: “Uzticība, mīlestība, vienotība nes svētību, mieru, apmierinātību” – šajā istabā savulaik tika slēgtas ģimenes laulības. Vislabāk gleznojumi saglabājušies kāpņu telpas augšstāvā, kur uz sienām attēlotas ainavas ar kokiem, pilīm, baznīcām, kāda karavīru nometne ar teltīm. Abās pusēs durvīm uz nama cēlāja Baltazara fon Kampenhauzena kādreizējo guļamistabu sardzē stāv divi zili baltās uniformās un augstās cepurēs tērpti grenadieri. Gleznotājs Hinšs apgleznojis arī podiņus vairākām barokālajām krāsnīm, no kurām saglabājušies vairs tikai fragmenti. Hinšs arī mācījis zīmēšanu šeit esošās skolas bērniem.

Skolas ēka

Netālu no kungu mājas atrodas skolas ēka, saukta arī par “Veco ērberģi”. Ēka celta dažus gadus pēc Kungu mājas un skola šeit tika dibināta jau 1734. gadā. Pirmajā ziemā tur mācījās 24 audzēkņi, bet pēc 30 gadiem jau 91 skolēns. Bērnu uzturam katrs zemnieks nodeva vienu graudu maisu gadā, kā arī nedaudz citu pārtiku, bet traukus un  ēdiena pagatavošanu nodrošināja muiža. Muiža arī algoja skolotājus un sagādāja nepieciešamās mācību grāmatas. Skola pastāvēja līdz 19. gadsimta 90. gadiem. Skolā bija liela zāle, kas sākotnēji kalpoja ne tikai kā skolas klase, bet arī kā hernhūtiešu reliģisko sanāksmju vieta, jo muižas saimnieki cieši atbalstīja šo virzieni.

“Mazais Unguriņš”

Bērnu rotaļu namiņš celts 19. gadsimta 50. gadu otrajā pusē, blakus augļu dārzam un liepu alejai. Šo namiņu pildrežģa tehnikā, piepalīdzot muižas celtniekiem, zēna gados būvējis Baltazars Konrāds Maksimiliāns for Kampenhauzens.

“Mazā māja”

Dzīvojamā ēka pagalma rietumu pusē ir paliela guļbūve, kas celta 19. gadsimtā, tai ir divslīpu jumts un trīs ieejas. Sākotnēji tā bija paredzēta pārvaldnieka un kalpotāju dzīvokļiem. Kādu laiku tur bija iekārota skola latviešu bērniem. Pec 1905. gada ēka izmantota kā atraitnes mājoklis, bet 1915. gadā uz “Mazo māju” pārcēlusies visa ģimene.

Vecā klēts

Muižas pagalma ziemeļu pusē atrodas graudu klēts, kas celta no 1738. līdz 1740. gadam. Savā laikā tai iepretim simetriski atradies stallis, kas nav saglabājies. Vecā klēts ir viena no senākajām muižas ansambļa ēkām, un tā saglabājusi savu sākotnējo izskatu, ieskaitot sarkani krāsotās durvis zivs asakas ornamentā.

“Lustūzis” jeb tējas namiņš un muižas parks

Tējas namiņš ir celts 18. gadsimta vidū, bet tā restaurācija noritēja no 1974. līdz 1979. gadam. Namiņš ir kvadrāta ēka statņu konstrukcijā ar barokāli izliektu jumtu, kuras stūrus rotā notekas pūķa galvu veidolā. Namiņa iekšpusē ir kāpnes, kas ved uz 2. stāvu, no kura paveras skats uz muižas apkaimi un tajā augošo liepu dārzu. Par Ungurmuižas parka projekta autoru uzskata vācu dārznieku Heiseru, kurš 1733.gada 9.jūlijā ieradās Ungurmuižā, kur pavadīja vienu dienu, sniedzot konsultāciju par parka izvietošanu, tai skaitā par liepu dārza ierīkošanu.

Dzimtas kapliča

Nedaudz atstatus no muižas ikdienas rosības atrodas dzimtas kapsēta. Uz pakalniņa esošā dzimtas kapliča tiek uzcelta 1758. gadā, pēc ģenerālleitnanta nāves un tā turpmāk kalpo kā atdusas vieta Kamperhauzenu dzimtas locekļiem. Šīs kapličas būvi rosināja ģenerālleitnanta atraitne Helēna Juliāne un savā laikā tā kalpojusi kā paraugs šādām būvēm. Kapličā esošās epitāfijas un pieminekļi ir iznīcināti, bet pati ēka tika atjaunota 20. gadsimta 70 gados.

Paldies, ka pastaigājāties kopā ar mani, bet vislabāk – atbrauciet ciemos paši! Īpaši tagad, kad muižas durvis ir atkal apmeklētājiem vērtas.

Ungurmuiža ir viens no objektiem, kurus ikviens šovasar tiek aicināts iepazīt Kultūras ministrijas informatīvajā kampaņā “Atrastā Latvija”. Tajā apkopoti teju 60 no jauna izveidoti un atjaunoti objekti – muižas, pilis, baznīcas, katedrāles, muzeji, dabas takas, dārzi, estrādes, torņi, tilti, promenādes, pludmales un citi objekti. Objekti sarindoti 7 kultūras un dabas mantojuma ceļos, Ungurmuiža ir viens no deviņiem Baltijas ceļa objektiem.

Kampaņas laikā ikvienam pieejama mājaslapa www.atrastalatvija.lv, kurā iespējams uzzināt vairāk par atjaunotajiem un jaunuzceltajiem kultūras un dabas mantojuma objektiem, tajos veiktajiem Eiropas Savienības, valsts un pašvaldību ieguldījumiem, kā arī gūt praktisku informāciju par objektu apmeklējumu un piedalīties Latvijas atrašanas spēlē.

Šī materiāla tapšanu iedvesmojusi un atbalstījusi Kultūras ministrija, par to paldies!